Melnā nāve, jeb Viduslaiku mēris – cilvēka roku darbs
CC0 / Museo del Prado /
Sekot līdzi rakstam
Ideja par infekciju mākslīgu izcelsmi ir veca kā pasaule. Vēl aizvien daži pētnieki uzskata, ka Melnā nāve, briesmīgākā mēra pandēmija cilvēces vēsturē, kas pārņēma Eiropu XIV gadsimta vidū, radusies īpašas "mēra indes" dēļ.
Indes un pretindes izgatavošana Viduslaikos bija izvērsusies plašumā, to izmēģinājumi uz cilvēkiem kļuva par mūsdienu klīnisko pētījumu prototipu. Par briesmīgo XIV nelaimi portālā RIA Novosti stāsta Vladislavs Strekopitovs.
Grandiozākā "saindēšana" vēsturē
Valda uzskats, ka Melna nāve parādījās Zelta Ordā, no turienes – pa tirdzniecības ceļiem cauri Krimai un Konstantinopolei – izplatījās Eiropā. Pie tam satriecošā ātrumā – neviena infekcija pirmsindustriālajā ērā nav izplatījusies tik ātri.
Slimība sākās kontinenta dienvidos 1347. gadā un pāris gadu laikā pārņēma Balkānu, Apenīnu, Pireneju pussalas, Centrāleiropu, mūsdienu Francijas, Anglijas un Norvēģijas teritoriju. 1351. gadā vairs nebija gandrīz nevienas apdzīvotas vietas, kur nebūtu parādījies mēris. Dažādi dati liecina, ka Eiropas iedzīvotāju skaits saruka par 30-50%.
Cilvēki neticēja, ka tāda mēroga katastrofa ir dabiskas izcelsmes slimība. Klīda runas par to, ka "saindētāji" (tā parasti dēvēja ebrejus vai sektantus-sātanistus) izkaisīja "mēra indes" pulveri, saindēja ar to ūdeni akās, pārklāja priekšmetus ar nāvējošu "mēra smēri".
Mēra izplatības ceļi Eiropā un Tuvajos Austrumos 1346.-1353.gg. Punktētā līnija – Kijevas kņazistes un Zelta Ordas aptuvenā robeža, aiz kuras kristiešiem ceļš bija slēgts. Bultiņas – tirdzniecības ceļi
Konspirologu argumenti
Izklausās dīvaini, tomēr konspiroloģisko versiju apspriež arī šodien. 1984. gadā britu zoologs Grems Tvigs laida klajā grāmatu "Melna nāve. Valdošās teorijas pārvērtējums no bioloģiskā viedokļa" (The Black Death: A Biological Reappraisal). Pēc tam parādījās darbi "Mēra epidēmiju bioloģija" ("The Biology of Plagues", autore - demogrāfe Sjūzana Skota sadarbībā ar biologu Kristoferu Dunkanu) un "Netradicionāls viedoklis par Melnās nāves problēmu" (Black Death Transformed, autors – Semjuels Kons, medievistikas profesors no Glazgovas universitātes.
Mēra patogēns, baktērija Yersinia pestis, mēra nūjiņa, cilvēka organismā nonāk ar inficētu blusu kodieniem – tās mīt uz grauzējiem, pārsvarā – žurkām, ligas galvenajiem pārnēsātājiem. Zoonozais patogēns nevarēja tik ātri savairoties dabiskā ceļā, uzskata zinātnieki.
Viņi salīdzināja viduslaiku epidēmiju ar III Mēra pandēmiju XIX gs. beigās – XX gs. sākumā, kuras laikā gāja bojā 5,5 miljoni cilvēku. Aplēses rāda, ka XIV gadsimtā situācija bija daudz ļaunāka. Piemēram, Indijā, Trešās pandēmijas epicentrā, iedzīvotāju skaits saruka par 3%. Daudz, tomēr ne 30-50%, kā Melnās nāves laikā.
Četru gadu laikā, no 1347. līdz 1351. gadam Eiropas iedzīvotāju skaits samazinājās par 34 miljoniem cilvēku. Vertikālā ass rāda Eiropas iedzīvotāju skaitu, milj. cilvēku
Trešās pandēmijas laikā infekcijas izplatības ātrums sasniedza aptuveni 30 kilometrus gadā, Melnās nāves laikā – 4 kilometrus diennaktī. Mēra blusa dod priekšroku siltam un mitram klimatam, tāpēc pat Indijā vēsākā laikā saslimstība kritās. XIV gadsimtā skarbā ziema epidēmiju nenobremzēja nemaz.
Nesakrīt arī slimības simptomi. Viduslaiku hronikas stāsta par gangrenozu kakla un plaušu iekaisumu, stiprām sāpēm sirds apvidū, asiņainas krēpas un vemšanu. Tagad nekā tāda nav gandrīz nemaz.
Un pats svarīgākais arguments – lai viena vai divu gadu laikā inficētu desmitiem miljonu cilvēku, vajadzīgi milzīgi inficētu grauzēju bari. Eiropas pilsētu ielas pārpildītu beigtas žurkas, taču neviena hronika neko tādu nestāsta. Piedevām epidēmijas upuru atlieku ģenētiskie pētījumi viennozīmīgi uzrāda mēra nūjiņu, kuras genoms ir gandrīz identisks mūsdienu patogēnam.
Un pats svarīgākais arguments – lai viena vai divu gadu laikā inficētu desmitiem miljonu cilvēku, vajadzīgi milzīgi inficētu grauzēju bari. Eiropas pilsētu ielas pārpildītu beigtas žurkas, taču neviena hronika neko tādu nestāsta. Piedevām epidēmijas upuru atlieku ģenētiskie pētījumi viennozīmīgi uzrāda mēra nūjiņu, kuras genoms ir gandrīz identisks mūsdienu patogēnam.
Mēra izplatības karte Trešās pandēmijas laikā. Ar krāsām apzīmēti dažādi mēra nūjiņas genotipi
© Xu et al. / PNAS 2019
Mēris bioloģiska ieroča lomā
Mēra ierosinātājs patiešām tika izmantots kā bioloģiskais ierocis. Senajā Ķīnā un viduslaiku Eiropā no mēra nosprāgušus zirgus un govis izmantoja, lai inficētu pretinieka dzeramā ūdens avotus – par to liecina hronikas. Tā rīkojās huņņi, turki un mongoļi.
Viena no versijām stāsta, ka Melnās nāves pandēmija Eiropā sākusies, kad Zelta Ordas hans Džanibeks 1346. gadā aplenca dženoviešu Kafas cietoksni Krimā. Dženovas notārs Gabriels de Musī, kurš tolaik atradās Kafā, pierakstīja: kad mongoļu karaspēkā izcēlās mēris, hans pavēlēja ar katapultām pārsviest līķus cietoksnī. Iedzīvotāji, kas kuģos pameta pilsētu, atveda epidēmiju uz Konstantinopoli, bet no turienes mēris izplatījās Eiropā.
Otrā pasaules kara laikā japāņi Ķīnā izmētāja bioloģisko ieroci un jaunu, īpaši virulentu mēra nūjiņas štammu bāzes. Izmēģināja uz karagūstekņiem, eksperimentēja ar civiliedzīvotāju masveida inficēšanu. Cietsirdības ziņā tas pārspēja pat viduslaiku "klīniskos" izmēģinājumus ar indīgajām vielām.
Nežēlīgi tikumi
Viduslaikos indes pielietoja visai plaši – gan aizsardzībai no grauzējiem, gan sāncenšu novākšanai. Nāvējošās dziras izgatavoja ne tikai burvji un alķīmiķi, bet arī dziednieki. Savā nesen iznākušajā grāmatā "Indes izmēģināšana" amerikāņu vēsturniece no Tafta universitātes Ališa Rankina atzīmēja, ka tolaik šajā jomā nebija nekādu likumu vai ierobežojumu. Godājami ārsti gadatirgos rīkoja priekšnesumus ar inscenētu saindēšanu un brīnumainu izārstēšanu, un pie viņiem stājās veselas rindas pēc pretindēm.
Protams, bija eksperimenti ar cilvēkiem. Eiropas arhīvos ir vairāk nekā desmit atskaites par tamlīdzīgiem eksperimentiem. Vienu no tiem minēja Rankina.
1524. gadā Romas pāvests Klements VII nodeva savam ārstam Gregorijam Karavitam divus notiesātus noziedzniekus, uz kuriem izmēģināt pretindi no akonīta – gundegu dzimtas auga. Pēc tam, kad abi apēda pa gabalam marcipāna tortes ar akonītu, viens saņēma pretindi un izdzīvoja, bet otrs mira mokpilnā nāvē.
Pēc tam "pētnieki" nolēma pārbaudīt "Karavita eliksīra" efektivitāti pret citām indēm. Eksperimentā bija pieaicināti "sabiedriskie novērotāji" – pāvesta farmaceits un viens no Romas senatoriem. Notiesātajam lika apēst jēlu olu, cukura un arsēna maisījumu. Kad viņš sāka kliegt un locīties aiz sāpēm, ārsts viņu iezieda ar pretindi. Slepkava izdzīvoja un atlikušo mūžu vergoja galerās.
Pēc Klementa VII lūguma abi eksperimenti rūpīgi dokumentēti. Divas nedēļas vēlāk pāvests saņēma detalizētu atskaiti ar sīki aprakstītu indes un pretindes iedarbību. Toreiz daudzi baidījās no saindēšanas, un iedarbīgas zāles garīdznieku rokās, pēc pāvesta domām, varētu celt baznīcēnu lojalitāti un atgriezt pie baznīcas tos, kuri burvjiem ticēja vairāk nekā priesteriem.
Rankina uzskata, ka tas ir pirmais oficiāli dokumentētais klīniskais eksperiments. Bija "kontroles grupa", tika ievērotas noteiktas ētikas normas – tā dalībnieki bija notiesātie. Turklāt eksperimentā piedalījās "dievbijīgi cilvēki", kuri lūdzās, lai pretinde iedarbotos.
