Mēra epidēmija bija viena no lielākajām katastrofām cilvēces vēsturē. Tomēr ilgtermiņa perspektīvā tā nāca par labu ekonomikas attīstībai. Par epidēmijas paradoksālajām sekām izdevumā Süddeutsche Zeitung stāsta Nikolauss Pipers, kura rakstu pārpublicēja portāls InoSMI.
Domājams, viss sākās Ķīnā. 1332.gadā tur uzliesmoja mēris, un slimība izrādījās ārkārtīgi lipīga. Cilvēki toreiz nezināja slimības iemeslus un neprata ar to cīnīties. No Ķīnas liga izplatījās uz rietumiem un galu galā nokļuva Eiropā ar tirdzniecības kuģi, kas 1347.gada beigās devās no Dženovas tirdzniecības kolonijas Kafas Krimā (tagadējā Teodosija) uz Mesīnu Sicīlijā. Slimie ekipāžas locekļi aplipināja itāļus.
No Mesīnas mēris izplatījās visā kontinentā. "Melnā nāve", kā to iedēvēja vēlāk, bija lielākā katastrofa vēsturē. Domājams, tā aiznesa līdz 30% Eiropas iedzīvotāju – vismaz 25 miljonus dzīvību. Dažas valstis, piemēram, Francija un Itālija zaudēja teju vai pusi savu iedzīvotāju.
Epidēmiju izraisīja baktērija Yersinia pestis. To pārnēsāja žurkas, bet starp cilvēkiem – tā saucamās žurku blusas. Inficētajiem uz ķermeņa parādījās melni augoņi, un jau dažas stundas pēc saslimšanas viņi mira.
Pēc mēra sākās "darba zelta gadsimts"
Tagadējai epidēmijai, kas, saskaņā ar datiem 15. aprīlī, aiznesusi 113 tūkstošus dzīvību, protams, ir tālu līdz viduslaiku mēra uzliesmojuma mērogiem. Tomēr salīdzinājums ir vietā. Bieži vien epidēmijas nesušas ilgtermiņa un dažkārt arī pārsteidzošas sekas ekonomikā. Mēris ir atbilstošs piemērs.
Tūlīt pēc epidēmijas sekas bija šausminošas. Dzejnieks Frančesko Petrarka, apciemojis Romu 1350. gadā uzrakstīja: "Mājas gulēja drupās, sienas bruka, baznīcas gruva, svētvietas iznīka, likumi bija samīdīti kājām." Atšķirībā no koronavīrusa, mēris vispirms skāra jaunus cilvēkus, tāpēc ekonomiskais kaitējums bija vēl lielāks.
Tomēr, lai arī tas skan paradoksāli, ilgtermiņa perspektīvā katastrofas rezultātā izdzīvojušajiem dzīve kļuva daudz vieglāka, un Eiropā sākās straujš uzplaukums. Viduslaikos, kad rūpniecības, pēc būtības, vēl nebija, cilvēku labklājība bija atkarīga no tā, cik daudz (un kāda) zeme viņiem bija lauksaimniecības vajadzībām. Ja jau cilvēku bija mazāk, viņu rīcībā bija vairāk lauksaimniecībai piemērotas zemes, tātad – mazāk bada un lielāki reālie ienākumi.
Ekonomikas vēstures eksperts Hanss Joahims Vots (Hans-Joachim Voth) no Cīrihes universitātes teica: "Mēra epidēmija kļuva par vienu no Lielās diverģences faktoriem starp Eiropu un pārējo pasauli." Par "Lielo diverģenci" viņš sauc faktu, ka Eiropas ekonomika, vismaz pēc 1700. gada, bija daudz ražīgāka nekā citos reģionos, piemēram, Ķīnā un arābu valstīs. Kopā ar kolēģi Niko Voigtlenderu (Nico Voigtländer) no Jēlas universitātes zinātnieks publicēja pētījuma rezultātus, kas rāda: mēra dēļ iedzīvotāju skaits saruka tiktāl, ka pat nevarēja ātri atjaunoties augstas dzimstības rezultātā. Tāpēc darba bija maz, un tas maksāja dārgi: "Dažu paaudžu dzīves laikā Vecajā Pasaulē iestājās "darba zelta laikmets"," viņi konstatēja.
25 miljoni cilvēku, iespējams, pat vairāk
Tik daudz cilvēku aiznesa mēra epidēmija 1347.-1353. gadā. Tā bija gandrīz trešā daļa toreizējās Eiropas. Francijā, Itālijā un citviet viņsaulē aizgāja teju vai puse. Taču izdzīvojušajiem iedzīvotāju skaita sarukums kontinentā dāvāja priekšrocību. Lielas zemes ar relatīvi nelielu iedzīvotāju skaitu nozīmēja, ka cilvēkiem būs labāka iztika. Tie, kuru labklājības līmenis bija augstāks, varēja atļauties vairāk "luksa" klases preču, un tas veicināja ekonomisko attīstību. Spilgts piemērs – Fugeru ģimenes uzplaukums (tas ir viens no lielākajiem tirgoņu un baņķieru namiem Vācijā – tulk.piez.) Augsburgā.
Darba samaksa pieauga, naudas pietika ne tikai izdzīvošanai. Daudzi varēja atļauties pirkt labākas preces. Tās ražoja pilsētās, kuru skaits pieauga. Paātrinājās naudas apgrozījums, vienlaikus – iekasēto nodokļu apjoms. Drīz pēc mēra beigām sākās Fugeru ģimenes labklājība: Hanss Fugers, kura tēvs bija vienkāršs zemnieks, 1367. gadā pārcēlās uz Augsburgas brīvpilsētu un sāka ražot linu izstrādājumus. Viņš savērpa linu diegus ar importēto kokvilnu un pārdeva dārgu audumu. Galu galā viņš nodibināja ģimenes rūpniecības impēriju, kas pastāvēja vairākus gadu simteņus.
Piedevām Eiropā saruka inflācija, norāda vēsturnieks Pauls Šmelcings (Paul Schmelzing) savā pētījumā, kas tapis pēc Anglijas bankas pasūtījuma: no 1360. līdz 1460. gadam sarukums sasniedza 1,58%-0,65% gadā. Beidzās cenu pieaugums, no kā cilvēki baidījās agrāk. Mēris mainīja patēriņa raksturu. Cilvēki aptvēra, ka viņu dzīve var jebkurā brīdī pārtrūkt, un galu galā, pēc Šmelcinga domām, viņi centās nodzīvot to ar prieku. Tā no 1350. līdz 1450. gadam būtiski pieauga patēriņš. Patiesībā to apstiprina likumi, ko pieņēma virkne Itālijas pilsētas, - tie vērsās pret cilvēku pārlieku tieksmi pēc greznības. Piemēram, 1430. gadā Venēcijā tika ierobežots sieviešu apavu papēžu augstums.
Daži pētnieki uzskata, ka "luksa" preču patēriņš lika pamatus Renesanses sākumam, tātad – Viduslaiku norietam. Tiesa, lielākas algas nebūt nenozīmē, ka cilvēki tolaik dzīvoja labi. Kņazi un karaļi izmantoja pieaugušos nodokļus aizvien jauniem kariem. Pilsētas auga augumā, taču dzīve tajās bija ļoti neveselīga: cilvēki un mājdzīvnieki mita gandrīz līdzās, naktspodu saturu itin vienkārši izlēja uz ielām, cietokšņu sienas ierobežoja dzīves telpu. Progresu Eiropā pavadīja kari, pilsētu paplašināšanās un no tālienes ievestu infekciju uzliesmojumi – trīs "Apokalipses jātnieki", kā tos dēvē vēsturnieki Vots un Voigtlenders.
Nāvējošas epidēmijas pļāvušas cilvēci gan pirms "melnās nāves", gan arī vēlāk. To sekas ekonomikā un politikā bieži bija neparedzamas. 542. gadā Konstantinopolē uzliesmoja buboņu mēris, ko nodēvēja par "Justiniāna mēri", imperatora vārdā. Tā pārvērta par tuksnesi visu Vidusjūras piekrasti un, iespējams, daļēji veicināja arābu iekarojumu sākumu gadsimtu vēlāk.
Īpašas pēdas eiropiešu un amerikāņu kolektīvajā atmiņā atstājusi "spāņu gripa", kas uzliesmoja pašās Pirmā pasaules kara beigās. Absolūtos skaitļos tā izrādījās vēl baismīgāka nekā "melnā nāve" – ar to inficējās vismaz 500 miljoni cilvēku – ceturtā daļa Zemes iedzīvotāju. Vairāk nekā 50 miljoni mirušo – vairāk nekā karā. No ekonomikas viedokļa gripa izmaksāja 0,1% ekonomiskās izaugsmes – to aplēsusi Kanādas Finanšu ministrija. Domājams, tas saistīts ar faktu, ka pēc kara un kareivju demobilizācijas jebkurā gadījumā sākās recesija.
Taču ar iedzīvotāju skaita samazināšanos saistīts ilgtermiņa izaugsmes pieaugums rūpnieciski attīstītās valstīs neparādījās, kā tas notika pēc mēra Viduslaikos. Kad lielākā daļa preču tiek ražota fabrikās, zemes platības pārtikas preču audzēšanai vairs nav tik svarīgas iedzīvotāju ienākumu kontekstā.
Tā saucamās "sociālās distances" lielo nozīmi parādīja arī "spāņu gripa". Wall Street Journal atgādināja, ka Filadelfijas varasiestādes gaidīja 16 dienas, pirms ierobežot pilsētas iedzīvotāju pārvietošanās brīvību. Vispirms viņi pat atļāva parādi. Galu galā viņiem par to nācās dārgi samaksāt: epidēmijas apogejā mirstība Filadelfijā pieckārt pārsniedza mirstību Sentluisā, kur "sociālā distance" tika noteikta jau otrajā dienā.
Nekas tamlīdzīgs vēl nav bijis: visa pasaule riskē ar recesiju, lai uzvarētu pandēmiju
Tagad jau ir skaidrs, ka pandēmijas apstākļos ir izvēle: vai nu sabiedrība zināmu laiku samierināsies ar ekonomiskajiem zaudējumiem, lai uzvarētu epidēmiju, vai tai nāksies maksāt ar lieliem upuriem. Taču tagadējā pandēmija būtiski atšķiras no iepriekšējām: liela daļa pasaules ir gatava ciest kritumu ekonomikā, lai novērstu veselības aprūpes sistēmas kolapsu un glābtu cilvēku dzīvības.
Dažās valstīs, piemēram, ASV reakcija bija novēlota, taču labāk vēlāk nekā nekad. Pie tam politiskās aprindas un centrālās bankas piešķir triljoniem dolāru un eiro programmām, kas tikai pirms dažām nedēļām šķita vienkārši neiedomājamas.
Nekas tamlīdzīgs vēl nav pieredzes. Pat vēlāk, kad epidēmiju izdosies uzvarēt un parādīsies vakcīna, politiķiem nāksies sadurties ar glābšanas programmu attālām sekām. Par atsevišķiem to aspektiem vēl nekas nav zināms. Vai pasauli sagaida inflācija lielā papildu emitētās naudas apjoma dēļ? Vai tagadējās medicīnas masku un PMV aparātu piegādes problēmas nenovedīs tiktāl, ka daudzas valstis tieksies panākt autarķiju? Vai tās negribēs paeksperimentēt ar obligātā bāzes ienākuma ieviešanu saviem pilsoņiem? Vai Eiropas Savienība izturēs visus šos pārbaudījumus?
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka pēc koronavīrusa epidēmijas pasaule būs citāda.
