https://sputniknewslv.com/20210623/vladimira-putina-raksts-but-atklatiem-neskatoties-uz-pagatni-17280922.html
Vladimira Putina raksts: Būt atklātiem, neskatoties uz pagātni
Vladimira Putina raksts: Būt atklātiem, neskatoties uz pagātni
Sputnik Latvija
Krievijas prezidenta raksts publicēts Vācijas iknedēļas avīzē Die Zeit veltīts Lielā Tēvijas kara sākuma 80. gadadienai. 23.06.2021, Sputnik Latvija
2021-06-23T09:40+0300
2021-06-23T09:40+0300
2021-06-23T09:40+0300
krievija
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e4/0c/1f/14945153_0:0:3065:1725_1920x0_80_0_0_0e91ab5a64a51957e8d2fd4e7c010ea7.jpg
Tieši pirms 80 gadiem, 1941. gada 22. jūnijā nacisti, pakļāvuši sev gandrīz visu Eiropu, uzbruka PSRS. Padomju tautai sākās Lielais Tēvijas karš – asiņainākais mūsu valsts vēsturē. Gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku, ekonomiskajam potenciālam un kultūras mantojumam nodarīts gigantisks kaitējums. Mēs lepojamies ar Sarkanās armijas varoņu un aizmugures strādnieku vīrišķību un izturību – viņi ne tikai nosargāja Dzimtenes neatkarību un godu, bet arī izglāba no paverdzināšanas Eiropu un pasauli. Lai kas tagad censtos pārrakstīt pagātnes lappuses, patiesība ir tāda, ka padomju karavīrs Vācijas zemē neienāca, lai atriebtos vāciešiem, bet gan ar cēlo un lielo atbrīvotāja misiju. Mēs svēti glabājam piemiņā varoņus, kuri cīnījās ar nacismu. Mēs ar pateicību atceramies sabiedrotos antihitleriskajā koalīcijā, Pretošanās dalībniekus, vācu antifašistus, kuri tuvināja kopīgo Uzvaru.Eiropas tautas, pārdzīvojušas pasaules kara šausmas, tomēr spēja pārvarēt atsvešināšanos un atjaunot savstarpējo uzticēšanos un cieņu, uzsāka integrāciju, lai galīgi pavilktu svītru zem pagājušā gadsimta pirmās puses traģēdijām Eiropā. Īpaši vēlos uzsvērt, ka tādas Eiropas tapšanā kolosāla loma bija mūsu tautas izlīgumam ar vāciešiem – gan mūsdienu apvienotās Vācijas austrumos, gan rietumos dzīvojošajiem. Atgādināšu arī to, ka pēckara gados tieši vāciešu uzņēmēji uzsāka kooperāciju ar mūsu valsti. 1970. gadā PSRS un VFR noslēdza "gadsimta darījumu" – par dabasgāzes ilgtermiņā piegādēm Eiropai. Tas lika pamatus konstruktīvai savstarpējai atkarībai un daudziem tālākajiem grandiozajiem projektiem, arī gāzesvada "Ziemeļu straume" būvei. Mēs cerējām, ka aukstā kara beigas nesīs vispārēju uzvaru Eiropai. Šķita – vēl mazliet, un piepildīsies Šarla de Golla sapnis par vienotu kontinentu, pat ne ģeogrāfisko – "no Atlantijas līdz Urāliem", bet gan par kultūras un civilizācijas kontinentu – no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tomēr pārsvaru guvusi cita pieeja. Tās pamatā bija Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanās, kas pati par sevi bija aukstā kara relikts, radīts tālaika ēras konfrontācijai. Bloka kustība uz austrumiem, kas, starp citu, sākās, kad PSRS vadību faktiski pierunāja neiebilst apvienotās Vācijas dalībai NATO, tapa par galveno iemeslu savstarpējās neuzticēšanās straujai augšupejai Eiropā. Toreiz dotos solījumus par to, ka "tas nav vērsts pret jums", ka "bloka robežas netuvosies jums" ātri vien piemirsa. Toties radās precedents. Kopš 1999. gada sekoja vēl pieci NATO paplašināšanās viļņi. Organizācija uzņēma 14 valstis, arī bijušās Padomju Savienības republikas, tātad cerības uz kontinentu bez sadales līnijām faktiski bija apglabātas. Starp citu, par to 80. gadu vidū brīdināja viens no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderiem – Egons Bārs. Viņš ierosināja kardināli mainīt visu Eiropas drošības sistēmu pēc Vācijas apvienošanas, turklāt iesaistot tajā gan PSRS, gan ASV. Tomēr toreiz neviens ne PSRS, ne ASV, ne Eiropā negribēja viņu uzklausīt. Vēl vairāk, daudzām valstīm tika uzspiesta mākslīga izvēle – būt kopā ar kolektīvajiem Rietumiem vai ar Krieviju. Faktiski tas bija ultimāts. To, pie kādām sekām ved šāda agresīva politika, apliecina Ukrainas traģēdija 2014. gadā. Eiropa faktiski atbalstīja antikonstituconālu bruņotu apvērsumu Ukrainā. Ar to viss sākās. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Prezidents Janukovičs toreiz jau piekrita visām opozīcijas prasībām. Kāpēc ASV organizēja apvērsumu, bet Eiropas valstis to gļēvi atbalstīja, izprovocējot šķelšanos pašā Ukrainā un Krimas izstāšanos no tās? Tagad visa Eiropas drošības sistēma ir būtiski degradējusi. Aug spriedze, reāls kļūst jaunu bruņojuma sacensību risks. Mēs palaižam garām milzu iespējas, ko mums dāvā sadarbība. Tā īpaši svarīga tagad, kad mēs visi esam saskārušies ar kopīgiem izaicinājumiem – pandēmiju un tās smagajām sociāli ekonomiskajām sekām. Arī Krievijas, jo Krievija ir viena no lielākajām valstīm Eiropā. Un mēs jūtam savu nesaraujamo kultūras un vēsturisko saikni ar Eiropu.Mēs esam gatavi godīgai radošai sadarbībai. To apliecina mūsu ideja par vienotas sadarbības un drošības telpas izveidi no Atlantijas līdz Klusajam okeānam, kas ietvertu dažādus integrācijas formātus, ieskaitot Eiropas Savienību un Eirāzijas ekonomisko savienību.Atkārtošu vēlreiz: Krievija atbalsta visaptverošu partnerattiecību atjaunošanu ar Eiropu. Savstarpēju interesi raisa vesela virkne jautājumu. To starpā ir drošība un stratēģiskā stabilitāte, veselības aprūpe un izglītība, digitalizācija, enerģētika, kultūra, zinātne un tehnoloģijas, klimatisko un ekoloģisko problēmu risināšana.Pasaule dinamiski attīstās, saskaras ar jauniem izaicinājumiem un draudiem. Un mēs vienkārši nevaram atļauties stiept līdzi agrāko pārpratumu, aizvainojumu, konfliktu un kļūdu nastu. Nastu, kas neļaus mums pievērsties aktuālo problēmu risināšanai. Esam pārliecināti, ka mums visiem ir jāatzīst šīs kļūdas un jālabo tās. Mūsu kopīgais un neapšaubāmais mērķis ir nodrošināt kontinentālo drošību bez sadales līnijām, vienotu līdztiesīgas sadarbības un vispārējas attīstības telpu Eiropas un visas pasaules uzplaukuma vārdā.
https://sputniknewslv.com/20210622/otra-pasaules-kara-miti-un-legendas-17274614.html
https://sputniknewslv.com/20200620/Publiceti-dokumenti-par-Sarkanas-armijas-panakumiem-kara-pirmajas-dienas-13932185.html
https://sputniknewslv.com/20210428/Rietumi-lieliski-zina-kur-Putins-ievilcis-sarkano-liniju-15583530.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Vladimirs Putins
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/06/10/17190640_177:0:1589:1412_100x100_80_0_0_a67315abb822dbd236058b615839e26d.jpg
Vladimirs Putins
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/06/10/17190640_177:0:1589:1412_100x100_80_0_0_a67315abb822dbd236058b615839e26d.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Vladimirs Putins
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/06/10/17190640_177:0:1589:1412_100x100_80_0_0_a67315abb822dbd236058b615839e26d.jpg
krievija
Vladimira Putina raksts: Būt atklātiem, neskatoties uz pagātni
Vladimirs Putins
Krievijas Federācijas prezidents
Krievijas prezidenta raksts publicēts Vācijas iknedēļas avīzē Die Zeit veltīts Lielā Tēvijas kara sākuma 80. gadadienai.
Tieši pirms 80 gadiem, 1941. gada 22. jūnijā nacisti, pakļāvuši sev gandrīz visu Eiropu, uzbruka PSRS. Padomju tautai sākās Lielais Tēvijas karš – asiņainākais mūsu valsts vēsturē. Gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku, ekonomiskajam potenciālam un kultūras mantojumam nodarīts gigantisks kaitējums.
Mēs lepojamies ar Sarkanās armijas varoņu un aizmugures strādnieku vīrišķību un izturību – viņi ne tikai nosargāja Dzimtenes neatkarību un godu, bet arī izglāba no paverdzināšanas Eiropu un pasauli. Lai kas tagad censtos pārrakstīt pagātnes lappuses, patiesība ir tāda, ka padomju karavīrs Vācijas zemē neienāca, lai atriebtos vāciešiem, bet gan ar cēlo un lielo atbrīvotāja misiju. Mēs svēti glabājam piemiņā varoņus, kuri cīnījās ar nacismu. Mēs ar pateicību atceramies sabiedrotos antihitleriskajā koalīcijā, Pretošanās dalībniekus, vācu antifašistus, kuri tuvināja kopīgo Uzvaru.
Eiropas tautas, pārdzīvojušas pasaules kara šausmas, tomēr spēja pārvarēt atsvešināšanos un atjaunot savstarpējo uzticēšanos un cieņu, uzsāka integrāciju, lai galīgi pavilktu svītru zem pagājušā gadsimta pirmās puses traģēdijām Eiropā. Īpaši vēlos uzsvērt, ka tādas Eiropas tapšanā kolosāla loma bija mūsu tautas izlīgumam ar vāciešiem – gan mūsdienu apvienotās Vācijas austrumos, gan rietumos dzīvojošajiem.
Atgādināšu arī to, ka pēckara gados tieši vāciešu uzņēmēji uzsāka kooperāciju ar mūsu valsti. 1970. gadā PSRS un VFR noslēdza "gadsimta darījumu" – par dabasgāzes ilgtermiņā piegādēm Eiropai. Tas lika pamatus konstruktīvai savstarpējai atkarībai un daudziem tālākajiem grandiozajiem projektiem, arī gāzesvada "Ziemeļu straume" būvei.
Mēs cerējām, ka aukstā kara beigas nesīs vispārēju uzvaru Eiropai. Šķita – vēl mazliet, un piepildīsies Šarla de Golla sapnis par vienotu kontinentu, pat ne ģeogrāfisko – "no Atlantijas līdz Urāliem", bet gan par kultūras un civilizācijas kontinentu – no Lisabonas līdz Vladivostokai.
Šīs loģikas – kopīgām vērtībām un interesēm apvienotās Lielās Eiropas veidošanas loģikas – kontekstā Krievija centās veidot savas attiecības ar eiropiešiem. Gan mēs, gan Eiropas Savienība ļoti daudz ko esam paveikuši šajā ceļā.
Tomēr pārsvaru guvusi cita pieeja. Tās pamatā bija Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanās, kas pati par sevi bija aukstā kara relikts, radīts tālaika ēras konfrontācijai.
Bloka kustība uz austrumiem, kas, starp citu, sākās, kad PSRS vadību faktiski pierunāja neiebilst apvienotās Vācijas dalībai NATO, tapa par galveno iemeslu savstarpējās neuzticēšanās straujai augšupejai Eiropā. Toreiz dotos solījumus par to, ka "tas nav vērsts pret jums", ka "bloka robežas netuvosies jums" ātri vien piemirsa. Toties radās precedents.
Kopš 1999. gada sekoja vēl pieci NATO paplašināšanās viļņi. Organizācija uzņēma 14 valstis, arī bijušās Padomju Savienības republikas, tātad cerības uz kontinentu bez sadales līnijām faktiski bija apglabātas. Starp citu, par to 80. gadu vidū brīdināja viens no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderiem – Egons Bārs. Viņš ierosināja kardināli mainīt visu Eiropas drošības sistēmu pēc Vācijas apvienošanas, turklāt iesaistot tajā gan PSRS, gan ASV. Tomēr toreiz neviens ne PSRS, ne ASV, ne Eiropā negribēja viņu uzklausīt.
Vēl vairāk, daudzām valstīm tika uzspiesta mākslīga izvēle – būt kopā ar kolektīvajiem Rietumiem vai ar Krieviju. Faktiski tas bija ultimāts. To, pie kādām sekām ved šāda agresīva politika, apliecina Ukrainas traģēdija 2014. gadā. Eiropa faktiski atbalstīja antikonstituconālu bruņotu apvērsumu Ukrainā. Ar to viss sākās. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Prezidents Janukovičs toreiz jau piekrita visām opozīcijas prasībām. Kāpēc ASV organizēja apvērsumu, bet Eiropas valstis to gļēvi atbalstīja, izprovocējot šķelšanos pašā Ukrainā un Krimas izstāšanos no tās?
Tagad visa Eiropas drošības sistēma ir būtiski degradējusi. Aug spriedze, reāls kļūst jaunu bruņojuma sacensību risks. Mēs palaižam garām milzu iespējas, ko mums dāvā sadarbība. Tā īpaši svarīga tagad, kad mēs visi esam saskārušies ar kopīgiem izaicinājumiem – pandēmiju un tās smagajām sociāli ekonomiskajām sekām.
Kāpēc tā? Kādi secinājumi mums visiem jāizdara? Kādas vēstures mācības jāatsauc atmiņā? Domāju, vispirms – par to, ka visa Lielās Eiropas pēckara vēsture demonstrē: mūsu kopīgā kontinenta uzplaukums un drošība ir iespējams tikai visu valstu kopīgiem spēkiem.
Arī Krievijas, jo Krievija ir viena no lielākajām valstīm Eiropā. Un mēs jūtam savu nesaraujamo kultūras un vēsturisko saikni ar Eiropu.
Mēs esam gatavi godīgai radošai sadarbībai. To apliecina mūsu ideja par vienotas sadarbības un drošības telpas izveidi no Atlantijas līdz Klusajam okeānam, kas ietvertu dažādus integrācijas formātus, ieskaitot Eiropas Savienību un Eirāzijas ekonomisko savienību.
Atkārtošu vēlreiz: Krievija atbalsta visaptverošu partnerattiecību atjaunošanu ar Eiropu. Savstarpēju interesi raisa vesela virkne jautājumu. To starpā ir drošība un stratēģiskā stabilitāte, veselības aprūpe un izglītība, digitalizācija, enerģētika, kultūra, zinātne un tehnoloģijas, klimatisko un ekoloģisko problēmu risināšana.
Pasaule dinamiski attīstās, saskaras ar jauniem izaicinājumiem un draudiem. Un mēs vienkārši nevaram atļauties stiept līdzi agrāko pārpratumu, aizvainojumu, konfliktu un kļūdu nastu. Nastu, kas neļaus mums pievērsties aktuālo problēmu risināšanai. Esam pārliecināti, ka mums visiem ir jāatzīst šīs kļūdas un jālabo tās. Mūsu kopīgais un neapšaubāmais mērķis ir nodrošināt kontinentālo drošību bez sadales līnijām, vienotu līdztiesīgas sadarbības un vispārējas attīstības telpu Eiropas un visas pasaules uzplaukuma vārdā.
