https://sputniknewslv.com/20210428/Rietumi-lieliski-zina-kur-Putins-ievilcis-sarkano-liniju-15583530.html
Rietumi lieliski zina, kur Putins ievilcis sarkano līniju
Rietumi lieliski zina, kur Putins ievilcis sarkano līniju
Sputnik Latvija
Krievija neiesaka attiecībās ar to pārkāpt robežas, un tā pati noteiks, kur tās būs iezīmētas. Šos Vladimira Putina vārdus jau salīdzina ar viņa runu Minhenē... 28.04.2021, Sputnik Latvija
2021-04-28T13:40+0300
2021-04-28T13:40+0300
2021-04-28T09:39+0300
viedoklis
pasaulē
politika
rietumi
krievija
vladimirs putins
starptautiskās attiecības
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/03/18/15386109_0:0:3075:1731_1920x0_80_0_0_1c587ba8c4033cd981158b24897a0229.jpg
Patiešām, sācies jauns vēstures periods, taču prezidenta vārdi vienīgi uzsver jau notikušo. Krievija slīdēja lejup, Krievija cēlās kājās, Krievija sakoncentrēja uzmanību, – un tagad Krievija uzbrūk. Ne jau Ukrainai vai Rietumiem – mēs pārejam pie atklātākas un stingrākas savu nacionālo interešu aizstāvības. Krievijas ārpolitiskos soļus vērtē Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti. Tas nenozīmē, ka mēs agrāk savas intereses neaizstāvējām – visus Putina prezidentūras gadus tā bija valsts ārpolitiskās doktrīnas būtība. Jo lielāki kļuva mūsu spēki, jo dziļāka bija mūsu pārliecība par savu taisnību, jo spilgtāk notikumu gaita apliecināja, ja ārējo situāciju esam vērtējuši pareizi, - jo uzstājīgāks un stingrāks kļuva musu tonis pasaules arēnā, jo aktīvāk mēs iesaistījāmies visos lielās ģeopolitiskās spēles laukumos. Un jo spēcīgāk mūs dēmonizēja – atainojot apdraudējumu visai pasaulei, mēģinot bloķēt un izolēt.Septiņi gadi pēc Krimas ir parādījuši, ka tas ir bezjēdzīgi, tas vienkārši nedarbojas pasaules mērogā (Rietumu mēģinājumi dēmonizēt Krieviju iedarbojās tikai uz pašiem Rietumiem, un pat tur – ne īpaši efektīvi, ņemot vērā iedzīvotāju noskaņojumu). Pat Krievijas "savaldīšanas" politikas rezultāti apliecināja, kā mainījusies pasaule. Tā mainījusies ne tikai objektīvu iemeslu dēļ (nepabeigtās atlantiskās pasaules kārtības sagrāve sākās jau 2000. gados), gan arī pateicoties Krievijas mērķtiecīgajiem soļiem, kas paātrināja vēstures gaitu.Ar savu atklāto dumpi 2014. gadā mēs paātrinājām Rietumu globālās virsvadības krīzi, lai arī situācijā ar Krimu mēs pārsvarā aizsargājāmies, aizstāvējām savas nacionālās intereses. Rietumi mums atklāti liedza pat tiesības tās formulēt – no tā izriet visas runas par "degvielas uzpildes valsti", par reģionālo lielvalsti, par lupatlēveros saplosīto ekonomiku. Krieviju norakstīja 90. gados, un bija ļoti pārsteigti, kad caur Minheni un Krimu tā sāka atgriezties pie lielvalsts pozīcijām. Jā, PSRS mēroga tai nav, taču tas ir pietiekams, lai izjauktu visu spēli kazino saimniekiem. Lieta tāda, ka paši Rietumi tobrīd jau bija pārpūlējušies globalizācijas Bābeles torņa būvdarbos, un pat Krievijas ierobežotās iespējas ļāvai tai paātrināt atlantiskās pasaules kārtības sagraušanas procesu.Šī apziņa (globāliskā projekta iekšējās krīzes kombinācija ar Krievijas aktīvo spēli) noveda atlantistus līdz histērijai – "krievi nāk!", proti, krievi iejaucas it visu. Viņiem nepietiek ar Krimu un Sīriju, viņi gan Trampu ievēlēja, gan Brexit organizēja – visus šos vājprāta murgus mēs vērojam jau ilgus gadus. Centieni izolēt Krieviju ir noveduši pie absolūti pretēja rezultāta: Rietumi jūtas neaizsargāti, sākuši meklēt krievus teju vai zem katras gultas un saskatīt Krieviju aiz katras savas problēmas un izgāšanās, kuru skaits, protams, aug. "To izdarījuši krievi" ir kļuvis par amizantu memu. Vēl vairāk. Krievijai naidīgā propaganda sākusi strādāt Krievijas labā pasaules mērogā – ja krievi ir tik visvareni, kā apgalvo Rietumos, tas nozīmē, ka ar viņiem ir jāstrādā, varbūt pat vajag draudzēties. Āzijas, Latīņamerikas un Āfrikas acīs Krievija ir guvusi papildu reklāmu, kas ļoti piemēroti iekļāvās Krievijas atkārtotajā ienākšanā dažādos pasaules reģionos. Gribēja iebiedēt ar Putinu, bet nostiprināja mūsdienu spēcīgākā politiķa reputāciju.Tāpēc nāca nākamā stadija – tas, ko Putins nosauca par "ļoti nepieklājīgu ieražu": Krievijai vienkārši sāka piekasīties ar jebkādiem ieganstiem, bieži vien – pat bez iemesla. Pie tā mēs jau esam pieraduši, tomēr vajag atbildēt. Pat ne tāpēc, ka jūtamies aizvainoti par mūsu valsti, lai arī, protams, karoga gods ir jāaaizstāv, bet arī tāpēc, ka mums ir darīšana ar jaunu spiediena formu. Tajā cieši savijas iekšpolitiskie un ārpolitiskie faktori, proti, notiek tas, ko var nosaukt par iejaukšanos mūsu iekšējās lietās un mūsu nacionālo interešu tīšu ignorēšanu. To spilgti apliecina stāsti par Navaļniju un Ukrainu.Sankcijas un draudi apturēt "Ziemeļu straumi 2" Navaļnija dēļ (vispirms – tāpēc, ka viņš "saindēts", pēc tam – tāpēc, ka arestēts), augošā histērija ap "krievu iebrukuma draudiem" Ukrainā, par ko jau tagad jānosaka cena, tas ir, jānovelk sarkanās līnijas. Un Rietumi pūlas iegalvot, ka tā ir "jaunā normalitāte". Taču Krievija nemēģinās pierast pie jaunajiem spēles noteikumiem – ne iejaukšanās mūsu iekšējās lietās, ne tēmas "glābsim Ukrainu no Krievijas" šūpošana mūs neapmierina ne mazākajā mērā. Mēs nespēlēsimies ar Rietumiem (atlantistiem) pēc tādiem noteikumiem, jo saprotam: tie vajadzīgi vienīgi kā iegansts, lai mums kaitētu. Nodarītu propagandisku, politisku, ekonomisku un – pats galvenais – ģeopolitisku kaitējumu. Rietumi vēlas atņemt mums iniciatīvu, likt bezgalīgi taisnoties – te Navaļnija, te Ukrainas dēļ. Turklāt abas tēmas atrodas aiz tām pašām sarkanajām līnijām, par ko runāja Putins. Rietumi to apjēdz, taču atkal mēģina iztaustīt augsni, piespiest. Ja nu izdodas?Nē, labāk pat nemēģināt, neprovocēt, lai pēc tam nevajadzētu nožēlot tā, kā jau sen neko nav nožēlojuši. Šī Putina frāze attiecas uz visu – gan uz provokācijām Ukrainas frontē, gan provokācijām jebkurā citā punktā, kur ir mūsu nacionālās intereses. To ir daudz? Protams: Krievija ir globāla lielvalsts. Ne lielvalsts ar globālas virsvadības ambīcijām (kā ASV), bet gan valsts ar globālām interesēm. Tās atrodamas ne tikai pēcpadomju telpā, tās ir arī Sīrijā un Venecuēlā, Vjentamā un Serbijā, Ēģiptē un Angolā. Vēl svarīgāk – tās ir jaunās pasaules kārtības izveidē, pie kā Maskava un Pekina strādā aizvien aktīvāk un aizvien vairāk koordinē savas pūles. Būtu bezjēdzīgi šajā darbā vilkt sarkanās līnijas – mēs to nepieļausim, turklāt arī spēku "vilcējiem" vairs nepietiks.Tikai vai nav pārlieku pašpārliecināti teikt, ka mēs paši lemsim, kur būs sarkanā līnija katrā konkrētā gadijumā? Tas ir, mēs neļaujam Rietumiem mūs apturēt, mēs paši jau esam gatavi diktēt viņiem savu izpratni par pieļaujamo? Nē, nav vis, jo runa nav par Krievijas ekspansiju svešās teritorijās, svešu nacionālo interešu zonās. Runa ir par to, kā aizstāvēt un atgūt savējo – to, ko Rietumi mēģināja vai vēl aizvien mēģina atņemt. Nav arī nekādas vajadzības konkretizēt, skaidrot to viņiem – kaķis zina, ko apēdis. Pareizāk sakot, mēģina apēst.
https://sputniknewslv.com/20210423/Majieni-par-Donbasu-un-Lukasenko-aizstaviba-eksperti-par-Putina-vestijumu-15559077.html
https://sputniknewslv.com/20210423/Krievija-pati-lems-par-savam-nacionalajam-interesem-sarkanajam-linijam-15556007.html
https://sputniknewslv.com/20210421/Vladimira-Putina-svarigakas-tezes-vestijuma-Federalajai-sapulcei-15548773.html
https://sputniknewslv.com/20210417/Skatisies-uz-Maskavas-uzvedibu-Vai-vaciesi-aptures-Ziemelu-straumi-2-15520573.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
pasaulē, rietumi, krievija, vladimirs putins, starptautiskās attiecības
pasaulē, rietumi, krievija, vladimirs putins, starptautiskās attiecības
Patiešām, sācies jauns vēstures periods, taču prezidenta vārdi vienīgi uzsver jau notikušo. Krievija slīdēja lejup, Krievija cēlās kājās, Krievija sakoncentrēja uzmanību, – un tagad Krievija uzbrūk. Ne jau Ukrainai vai Rietumiem – mēs pārejam pie atklātākas un stingrākas savu nacionālo interešu aizstāvības. Krievijas ārpolitiskos soļus vērtē Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti. Tas nenozīmē, ka mēs agrāk savas intereses neaizstāvējām – visus Putina prezidentūras gadus tā bija valsts ārpolitiskās doktrīnas būtība. Jo lielāki kļuva mūsu spēki, jo dziļāka bija mūsu pārliecība par savu taisnību, jo spilgtāk notikumu gaita apliecināja, ja ārējo situāciju esam vērtējuši pareizi, - jo uzstājīgāks un stingrāks kļuva musu tonis pasaules arēnā, jo aktīvāk mēs iesaistījāmies visos lielās ģeopolitiskās spēles laukumos. Un jo spēcīgāk mūs dēmonizēja – atainojot apdraudējumu visai pasaulei, mēģinot bloķēt un izolēt.
Septiņi gadi pēc Krimas ir parādījuši, ka tas ir bezjēdzīgi, tas vienkārši nedarbojas pasaules mērogā (Rietumu mēģinājumi dēmonizēt Krieviju iedarbojās tikai uz pašiem Rietumiem, un pat tur – ne īpaši efektīvi, ņemot vērā iedzīvotāju noskaņojumu). Pat Krievijas "savaldīšanas" politikas rezultāti apliecināja, kā mainījusies pasaule. Tā mainījusies ne tikai objektīvu iemeslu dēļ (nepabeigtās atlantiskās pasaules kārtības sagrāve sākās jau 2000. gados), gan arī pateicoties Krievijas mērķtiecīgajiem soļiem, kas paātrināja vēstures gaitu.
Ar savu atklāto dumpi 2014. gadā mēs paātrinājām Rietumu globālās virsvadības krīzi, lai arī situācijā ar Krimu mēs pārsvarā aizsargājāmies, aizstāvējām savas nacionālās intereses. Rietumi mums atklāti liedza pat tiesības tās formulēt – no tā izriet visas runas par "degvielas uzpildes valsti", par reģionālo lielvalsti, par lupatlēveros saplosīto ekonomiku. Krieviju norakstīja 90. gados, un bija ļoti pārsteigti, kad caur Minheni un Krimu tā sāka atgriezties pie lielvalsts pozīcijām. Jā, PSRS mēroga tai nav, taču tas ir pietiekams, lai izjauktu visu spēli kazino saimniekiem. Lieta tāda, ka paši Rietumi tobrīd jau bija pārpūlējušies globalizācijas Bābeles torņa būvdarbos, un pat Krievijas ierobežotās iespējas ļāvai tai paātrināt atlantiskās pasaules kārtības sagraušanas procesu.
Šī apziņa (globāliskā projekta iekšējās krīzes kombinācija ar Krievijas aktīvo spēli) noveda atlantistus līdz histērijai – "krievi nāk!", proti, krievi iejaucas it visu. Viņiem nepietiek ar Krimu un Sīriju, viņi gan Trampu ievēlēja, gan Brexit organizēja – visus šos vājprāta murgus mēs vērojam jau ilgus gadus. Centieni izolēt Krieviju ir noveduši pie absolūti pretēja rezultāta: Rietumi jūtas neaizsargāti, sākuši meklēt krievus teju vai zem katras gultas un saskatīt Krieviju aiz katras savas problēmas un izgāšanās, kuru skaits, protams, aug. "To izdarījuši krievi" ir kļuvis par amizantu memu. Vēl vairāk. Krievijai naidīgā propaganda sākusi strādāt Krievijas labā pasaules mērogā – ja krievi ir tik visvareni, kā apgalvo Rietumos, tas nozīmē, ka ar viņiem ir jāstrādā, varbūt pat vajag draudzēties. Āzijas, Latīņamerikas un Āfrikas acīs Krievija ir guvusi papildu reklāmu, kas ļoti piemēroti iekļāvās Krievijas atkārtotajā ienākšanā dažādos pasaules reģionos. Gribēja iebiedēt ar Putinu, bet nostiprināja mūsdienu spēcīgākā politiķa reputāciju.
Tāpēc nāca nākamā stadija – tas, ko Putins nosauca par "ļoti nepieklājīgu ieražu": Krievijai vienkārši sāka piekasīties ar jebkādiem ieganstiem, bieži vien – pat bez iemesla. Pie tā mēs jau esam pieraduši, tomēr vajag atbildēt. Pat ne tāpēc, ka jūtamies aizvainoti par mūsu valsti, lai arī, protams, karoga gods ir jāaaizstāv, bet arī tāpēc, ka mums ir darīšana ar jaunu spiediena formu. Tajā cieši savijas iekšpolitiskie un ārpolitiskie faktori, proti, notiek tas, ko var nosaukt par iejaukšanos mūsu iekšējās lietās un mūsu nacionālo interešu tīšu ignorēšanu. To spilgti apliecina stāsti par Navaļniju un Ukrainu.
Sankcijas un draudi apturēt "Ziemeļu straumi 2" Navaļnija dēļ (vispirms – tāpēc, ka viņš "saindēts", pēc tam – tāpēc, ka arestēts), augošā histērija ap "krievu iebrukuma draudiem" Ukrainā, par ko jau tagad jānosaka cena, tas ir, jānovelk sarkanās līnijas. Un Rietumi pūlas iegalvot, ka tā ir "jaunā normalitāte". Taču Krievija nemēģinās pierast pie jaunajiem spēles noteikumiem – ne iejaukšanās mūsu iekšējās lietās, ne tēmas "glābsim Ukrainu no Krievijas" šūpošana mūs neapmierina ne mazākajā mērā. Mēs nespēlēsimies ar Rietumiem (atlantistiem) pēc tādiem noteikumiem, jo saprotam: tie vajadzīgi vienīgi kā iegansts, lai mums kaitētu. Nodarītu propagandisku, politisku, ekonomisku un – pats galvenais – ģeopolitisku kaitējumu. Rietumi vēlas atņemt mums iniciatīvu, likt bezgalīgi taisnoties – te Navaļnija, te Ukrainas dēļ. Turklāt abas tēmas atrodas aiz tām pašām sarkanajām līnijām, par ko runāja Putins. Rietumi to apjēdz, taču atkal mēģina iztaustīt augsni, piespiest. Ja nu izdodas?
Nē, labāk pat nemēģināt, neprovocēt, lai pēc tam nevajadzētu nožēlot tā, kā jau sen neko nav nožēlojuši. Šī Putina frāze attiecas uz visu – gan uz provokācijām Ukrainas frontē, gan provokācijām jebkurā citā punktā, kur ir mūsu nacionālās intereses. To ir daudz? Protams: Krievija ir globāla lielvalsts. Ne lielvalsts ar globālas virsvadības ambīcijām (kā ASV), bet gan valsts ar globālām interesēm. Tās atrodamas ne tikai pēcpadomju telpā, tās ir arī Sīrijā un Venecuēlā, Vjentamā un Serbijā, Ēģiptē un Angolā. Vēl svarīgāk – tās ir jaunās pasaules kārtības izveidē, pie kā Maskava un Pekina strādā aizvien aktīvāk un aizvien vairāk koordinē savas pūles. Būtu bezjēdzīgi šajā darbā vilkt sarkanās līnijas – mēs to nepieļausim, turklāt arī spēku "vilcējiem" vairs nepietiks.
Tikai vai nav pārlieku pašpārliecināti teikt, ka mēs paši lemsim, kur būs sarkanā līnija katrā konkrētā gadijumā? Tas ir, mēs neļaujam Rietumiem mūs apturēt, mēs paši jau esam gatavi diktēt viņiem savu izpratni par pieļaujamo? Nē, nav vis, jo runa nav par Krievijas ekspansiju svešās teritorijās, svešu nacionālo interešu zonās. Runa ir par to, kā aizstāvēt un atgūt savējo – to, ko Rietumi mēģināja vai vēl aizvien mēģina atņemt. Nav arī nekādas vajadzības konkretizēt, skaidrot to viņiem – kaķis zina, ko apēdis. Pareizāk sakot, mēģina apēst.
