https://sputniknewslv.com/20210622/22-junijs-iemesli-un-sekas-17264691.html
22. jūnijs. Iemesli un sekas
22. jūnijs. Iemesli un sekas
Sputnik Latvija
Starp melnajām dienām Krievijā 1941. gada 22. jūnijs mūžam būs pirmajā vietā. Absolūtas traģēdijas simbols, par kuru briesmīgāka varēja būt tikai sakāve... 22.06.2021, Sputnik Latvija
2021-06-22T08:43+0300
2021-06-22T08:43+0300
2021-06-22T08:43+0300
viedoklis
psrs
vācija
lielais tēvijas karš
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/05/08/15631789_0:815:2047:1966_1920x0_80_0_0_dde2c3841074e28fccecf046b0f8bd8b.jpg
Tomēr 22. jūnija nozīme nebeidzas tikai ar "Lielā Tēvijas kara sākuma dienu", jeb, kā raksta daži revizionistu vēsturnieki, "karadarbības atklāšanas diena Otrā pasaules kara austrumu frontē". Ap 22. jūniju vēl aizvien rit diskusijas – vai uzbrukums bija pēkšņs? Cik pēkšņs tas bija? Kāpēc tika zaudēta cīņa pie robežas, ko bija iespējams darīt, lai izvairītos no sakāves? Pamēģināsim arī mēs vismaz daļēji tikt skaidrībā ar šiem jautājumiem, ierosināja RIA Novosti militārais analītiķis Iļja Kramņiks. Sāksim ar uzbrukuma pēkšņumu. PSRS vadības reakcija uz "brīdinājumiem par Vācijas drīzu uzbrukumu" ir viens no galvenajiem iemesliem mūsdienu vēsturnieku un kara vēstures interesentu kritikai. Pie tam daudzi palaiž garām faktu, ka 22. jūnijs bija tikai viens no daudzajiem iespējamiem datumiem, par ko ziņoja izlūki. Vācu uzbrukums – tikai pēc Riharda Zorges ziņojumiem vien – varēja notikt aprīlī, maija sākumā, maija otrajā pusē, jūnija pirmajā pusē. Turklāt Zorge nebūt nebija vienīgais padomju izlūks, un minētie datumi viens pēc otra mierīgi pagāja. Ne Staļins, ne Ģenerālštābs, ne kāds cits nevarēja būt drošs par to, ka kārtējais nosauktais datums būs patiess. Protams, vienlaikus uzbrukums nebija negaidīts stratēģiski – padomju vadībai bija vispārējs priekšstats par plānu "Barbarosa", tā vēroja Vācijas karaspēka koncentrāciju, tātad ļoti labi saprata, ka karš ir tikai laika jautājums, tāpēc centās spert atbilstošus soļus. Tomēr vāciešiem bija priekšrocības no karaspēka izvēršanas viedokļa un plašākas transportēšanas iespējas – viņi varēja nogādāt pie saskarsmes līnijas 1,5-2 reizes lielāku skaitu dzelzceļa sastāvu nekā PSRS no austrumiem, tāpēc vērmahta spēku koncentrācija apsteidza Sarkano armiju. Uzbrukuma termiņš PSRS vadībai palika nezināms, un būtu vienkārši neiespējami turēt visu armiju pastāvīgā uzbrukuma gatavībā. Galu galā to, ka karš patiešām sāksies 1941. gada 22. jūnijā, Maskava saprata tikai 21. jūnija vakarā. Diemžēl, ņemot vērā toreizējo sakaru stāvokli, vairs nebija laika piecelt kājās visus rietumu apgabalu spēkus. Lielākā daļa karavīru no rīta pamodās bumbu sprādzienu un artilērijas apšaudes dārdos. To, kāda loma savlaicīgā karaspēka apziņošanā un cīņas gatavības celšanai ir sakariem, apliecina vismaz flotes piemērs – ar radiosakariem aprīkotā PSRS flote pēc pavēles no Maskavas sagaidīja vācu aviācijas uzlidojumus bāzēm cīņas gatavībā un kara pirmajā dienā necieta gandrīz nekādus zaudējumus.Tikpat kaismīgas diskusijas raisa tāds faktors, kā pretinieku spēku proporcija pierobežas kaujā 1941. gadā. Daudzi, salīdzinot pušu spēkus, mēģina salīdzināt armiju kopējo skaitu un piemirst, ka nebūt ne visas vienības no abām pusēm atradās frontē. Salīdzināsim spēkus, kuri iesaistījās kaijā: vācieši līdz ar savu sabiedroto spēkiem triju armiju grupu sastāvā koncentrēja 181 divīziju, ieskaitot 19 tanku un 14 motorizētās divīzijas un 18 brigādes (neskaitot Somijā un Norvēģijā dislocētos spēkus). Uzbrukumā bija iesaistīti 5,5 miljoni cilvēku ar 4171 tanku un artilērijas pašgājēju, 47 260 lielgabaliem un mīnmetējiem, 4950 kara lidmašīnām. Padomju bruņotajos spēkos rietumu apgabalos bija 3,3 miljoni cilvēku, vairāk nekā 10 tūkstoši tanku, 60 tūkstoši lielgabalu un mīnmetēju, apmēram 11 tūkstoši kara lidmašīnu. Padomju spēki, skaitliski mazāki, šķietami, pārspēja pretinieku no tehniskā ekipējuma viedokļa. Tomēr situācija nebija nemaz tik vienkārša. PSRS kara rūpniecībā valdīja labi zināmas problēmas – industrializācija tikai turpinājās, trūka kadru, esošās rūpnīcas vajadzēja modernizēt jaunās paaudzes tehnikas ražošanai. Arī armijā trūka kvalificētu tehniski izglītotu kadru un remonta jaudu – liels skaits tanku un lidmašīnu nebija cīņas kārtībā. Dati liecina, ka cīņas gatavībā bija ne vairāk kā 70% tehnikas. Turklāt arī kārtībā esoša tehnika pati par sevi panākumus negarantē – nepietiekama sagāde, rezerves daļu trūkums līdz ar faktu, ka ekipāžas nebija pietiekami labi apguvušas jaunās mašīnas, piemēram, tankus KV un T-34, kas tolaik vēl slimoja ar vairākām "bērnu kaitēm". Tāpēc padomju tanku vienības cieta lielus zaudējumus bez cīņām – ilgstošos maršos, ko rietumu apgabalu mehanizētie korpusi bija spiesti veikt kara pirmajās dienās. Līdzīgs stāvoklis bija arī aviācijā – piloti vēl nebija pa īstam apguvuši "Jak" un "LaGG" pirmo sēriju mašīnas, tās vēl nebija arī pietiekami uzticamas. Piedevām to nebija īpaši daudz. Trūka arī vairāk vai mazāk apgūto "MiG". Vēl vairāk – noskaidrojās, ka nelielā un vidējā augstumā šīs lidmašīnas piekāpjas vācu plašāk izplatītajiem iznīcinātājiem. Vecāku modeļu lidmašīnas cieta rezerves daļu trūkuma dēļ, jo rūpniecība tika modernizēta jaunu mašīnu ražošanai, to īpašības gandrīz nedeva iespējas sekmīgi stāties pretī Luftwaffe gaisa kaujās. Artilērijas tehniskā kārtība bija labāka, taču nepatikšanas radīja cits faktors: mehānisko vilcēju deficīta dēļ strauji kritās artilērijas vienību mobilitāte, kuru lielākā daļa pārvietojās ar zirgu un mobilizēto kolhozu traktoru palīdzību, bija spiesta pārvietoties kājāmgājēju ātrumā. Visi šie faktori, tāpat kā PSRS rietumu apgabalu karaspēku ne īpaši veiksmīgā dislokācija dāvāja vāciešiem iespēju pilnā mērā izmantot karaspēka pārspēku un pārtvert iniciatīvu kaujās. Domāju, ka neizdosies noteikt, kas tieši vainojams par sakāvi pierobežas cīņā. Zināma daļa vainas gulstas uz militārās vadības pleciem, vainojama arī politiskā vadība. Militārā – par rietumu apgabalu galveno spēku nepārprotami neveiksmīgo dislokāciju, politiskā – par nepareizu armijas attīstības ceļa izvēli, kas noveda pie līdzsvara trūkuma vienībās un ātra sabrukuma cīņas apstākļos. Lielākā "vaina" par Sarkanās armijas sakāvi Lielā Tēvijas kara pirmajās cīņās tomēr gulstas uz pretinieka pleciem. Pateicoties kvalificētiem un disciplinētiem kadriem, uzticamai un pietiekami labai tehnikai, štābiem ar reālu karaspēka komandēšanas pieredzi cīņā, vācieši cerēja pat uz labākiem rezultātiem. Jāsaka milzīgs paldies mūsu vectēviem par to, ka vāciešu aprēķini izrādījās kļūdaini.Vāciešu pēkšņais uzbrukums un panākumi cīņās pie robežas būtiski ietekmēja karadarbības tālāko gaitu. Sarkanās armijas vienības bija spiestas atkāpties ienaidnieka triecienu priekšā, iekļuva "katlos" un "spīlēs", pūlējās izlauzties no aplenkuma un pastāvīgi cieta zaudējumus. Vērmahts, izcīnījis stratēģisko iniciatīvu no pirmās dienas, nekādi neatdeva to un pastāvīgi audzēja triecienu spēku saskaņā ar Blitzkrieg principiem, kas paredzēja pretinieka sakaušanu, pirms viņš paspēs likt lietā visas savas rezerves. Tomēr vāciešiem neizdevās gūt cerētos panākumus. Jau 1941. gada jūlijā kļuva skaidrs, ka nav iespējams vienlaikus turpināt uzbrukumu visās frontēs, vajadzēs izvēlēties svarīgākos virzienus. Plāna "Barbarosa" galvenais mērķis – izeja pie "A-A līnijas" (Arhangeļska-Astrahaņa) palika nepiepildāms sapnis. Vērmahtam neizdevās ne sakaut Sarkano armiju – Padomju Savienība spēja atjaunot karaspēkus pēc pirmajos mēnešos ciestajām sakāvēm, ne arī iznīcināt PSRS rūpniecisko potenciālu – lielākā daļa rietumu apgabalos izvietot uzņēmumu tika evakuēta, Pievolgas un Urāla rūpnīcas palika nesasniedzamas. Vācieši guva lielus panākumus – "katli" Kijevā un Vjazmā, izrāviens līdz Maskavai, uzbrukums dienvidos 1942. gadā, tomēr Blitzkrieg bija lemts neveiksmei.Pretinieka apturēšanai PSRS samaksāja ar milzu zaudējumiem, taču uzspieda tam ilgu karu, ekonomisko potenciālu karu. Tajā, ņemot vērā antihitleriskās koalīcijas augošo spēku, kas jau pielaikoja skanīgo abreviatūru – UN, Vācijai izredžu nebija. Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
https://sputniknewslv.com/20210602/krievijas-fdd-publiskoja-dokumentus-par-nacistu-zveribam-branskas-apgabala-16901391.html
https://sputniknewslv.com/20210509/Nacistu-bada-plans-iznicinot-30-miljonus-slavu-mes-paedinasim-katru-vacieti-15636815.html
https://sputniknewslv.com/20200520/Sensacionli-dokumenti-par-faistu-zvrbm-radjui-skandlu-Vatikn-13762150.html
https://sputniknewslv.com/20210427/Ka-Vacija-tiesaja-latviesu-nacistu-lidzskrejeju-liecibas-fakti-15575451.html
vācija
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
psrs, vācija, lielais tēvijas karš
psrs, vācija, lielais tēvijas karš
22. jūnijs. Iemesli un sekas
Starp melnajām dienām Krievijā 1941. gada 22. jūnijs mūžam būs pirmajā vietā. Absolūtas traģēdijas simbols, par kuru briesmīgāka varēja būt tikai sakāve, kapitulācija un valsts pazušana.
Tomēr 22. jūnija nozīme nebeidzas tikai ar "Lielā Tēvijas kara sākuma dienu", jeb, kā raksta daži revizionistu vēsturnieki, "karadarbības atklāšanas diena Otrā pasaules kara austrumu frontē". Ap 22. jūniju vēl aizvien rit diskusijas – vai uzbrukums bija pēkšņs? Cik pēkšņs tas bija? Kāpēc tika zaudēta cīņa pie robežas, ko bija iespējams darīt, lai izvairītos no sakāves? Pamēģināsim arī mēs vismaz daļēji tikt skaidrībā ar šiem jautājumiem, ierosināja RIA Novosti militārais analītiķis Iļja Kramņiks. Sāksim ar uzbrukuma pēkšņumu. PSRS vadības reakcija uz "brīdinājumiem par Vācijas drīzu uzbrukumu" ir viens no galvenajiem iemesliem mūsdienu vēsturnieku un kara vēstures interesentu kritikai. Pie tam daudzi palaiž garām faktu, ka 22. jūnijs bija tikai viens no daudzajiem iespējamiem datumiem, par ko ziņoja izlūki. Vācu uzbrukums – tikai pēc Riharda Zorges ziņojumiem vien – varēja notikt aprīlī, maija sākumā, maija otrajā pusē, jūnija pirmajā pusē. Turklāt Zorge nebūt nebija vienīgais padomju izlūks, un minētie datumi viens pēc otra mierīgi pagāja. Ne Staļins, ne Ģenerālštābs, ne kāds cits nevarēja būt drošs par to, ka kārtējais nosauktais datums būs patiess.
Protams, vienlaikus uzbrukums nebija negaidīts stratēģiski – padomju vadībai bija vispārējs priekšstats par plānu "Barbarosa", tā vēroja Vācijas karaspēka koncentrāciju, tātad ļoti labi saprata, ka karš ir tikai laika jautājums, tāpēc centās spert atbilstošus soļus. Tomēr vāciešiem bija priekšrocības no karaspēka izvēršanas viedokļa un plašākas transportēšanas iespējas – viņi varēja nogādāt pie saskarsmes līnijas 1,5-2 reizes lielāku skaitu dzelzceļa sastāvu nekā PSRS no austrumiem, tāpēc vērmahta spēku koncentrācija apsteidza Sarkano armiju.
Uzbrukuma termiņš PSRS vadībai palika nezināms, un būtu vienkārši neiespējami turēt visu armiju pastāvīgā uzbrukuma gatavībā. Galu galā to, ka karš patiešām sāksies 1941. gada 22. jūnijā, Maskava saprata tikai 21. jūnija vakarā. Diemžēl, ņemot vērā toreizējo sakaru stāvokli, vairs nebija laika piecelt kājās visus rietumu apgabalu spēkus. Lielākā daļa karavīru no rīta pamodās bumbu sprādzienu un artilērijas apšaudes dārdos.
To, kāda loma savlaicīgā karaspēka apziņošanā un cīņas gatavības celšanai ir sakariem, apliecina vismaz flotes piemērs – ar radiosakariem aprīkotā PSRS flote pēc pavēles no Maskavas sagaidīja vācu aviācijas uzlidojumus bāzēm cīņas gatavībā un kara pirmajā dienā necieta gandrīz nekādus zaudējumus.
Tikpat kaismīgas diskusijas raisa tāds faktors, kā pretinieku spēku proporcija pierobežas kaujā 1941. gadā. Daudzi, salīdzinot pušu spēkus, mēģina salīdzināt armiju kopējo skaitu un piemirst, ka nebūt ne visas vienības no abām pusēm atradās frontē. Salīdzināsim spēkus, kuri iesaistījās kaijā: vācieši līdz ar savu sabiedroto spēkiem triju armiju grupu sastāvā koncentrēja 181 divīziju, ieskaitot 19 tanku un 14 motorizētās divīzijas un 18 brigādes (neskaitot Somijā un Norvēģijā dislocētos spēkus). Uzbrukumā bija iesaistīti 5,5 miljoni cilvēku ar 4171 tanku un artilērijas pašgājēju, 47 260 lielgabaliem un mīnmetējiem, 4950 kara lidmašīnām.
Padomju bruņotajos spēkos rietumu apgabalos bija 3,3 miljoni cilvēku, vairāk nekā 10 tūkstoši tanku, 60 tūkstoši lielgabalu un mīnmetēju, apmēram 11 tūkstoši kara lidmašīnu. Padomju spēki, skaitliski mazāki, šķietami, pārspēja pretinieku no tehniskā ekipējuma viedokļa. Tomēr situācija nebija nemaz tik vienkārša. PSRS kara rūpniecībā valdīja labi zināmas problēmas – industrializācija tikai turpinājās, trūka kadru, esošās rūpnīcas vajadzēja modernizēt jaunās paaudzes tehnikas ražošanai. Arī armijā trūka kvalificētu tehniski izglītotu kadru un remonta jaudu – liels skaits tanku un lidmašīnu nebija cīņas kārtībā. Dati liecina, ka cīņas gatavībā bija ne vairāk kā 70% tehnikas.
Turklāt arī kārtībā esoša tehnika pati par sevi panākumus negarantē – nepietiekama sagāde, rezerves daļu trūkums līdz ar faktu, ka ekipāžas nebija pietiekami labi apguvušas jaunās mašīnas, piemēram, tankus KV un T-34, kas tolaik vēl slimoja ar vairākām "bērnu kaitēm". Tāpēc padomju tanku vienības cieta lielus zaudējumus bez cīņām – ilgstošos maršos, ko rietumu apgabalu mehanizētie korpusi bija spiesti veikt kara pirmajās dienās.
Līdzīgs stāvoklis bija arī aviācijā – piloti vēl nebija pa īstam apguvuši "Jak" un "LaGG" pirmo sēriju mašīnas, tās vēl nebija arī pietiekami uzticamas. Piedevām to nebija īpaši daudz. Trūka arī vairāk vai mazāk apgūto "MiG". Vēl vairāk – noskaidrojās, ka nelielā un vidējā augstumā šīs lidmašīnas piekāpjas vācu plašāk izplatītajiem iznīcinātājiem. Vecāku modeļu lidmašīnas cieta rezerves daļu trūkuma dēļ, jo rūpniecība tika modernizēta jaunu mašīnu ražošanai, to īpašības gandrīz nedeva iespējas sekmīgi stāties pretī Luftwaffe gaisa kaujās.
Artilērijas tehniskā kārtība bija labāka, taču nepatikšanas radīja cits faktors: mehānisko vilcēju deficīta dēļ strauji kritās artilērijas vienību mobilitāte, kuru lielākā daļa pārvietojās ar zirgu un mobilizēto kolhozu traktoru palīdzību, bija spiesta pārvietoties kājāmgājēju ātrumā.
Visi šie faktori, tāpat kā PSRS rietumu apgabalu karaspēku ne īpaši veiksmīgā dislokācija dāvāja vāciešiem iespēju pilnā mērā izmantot karaspēka pārspēku un pārtvert iniciatīvu kaujās.
Domāju, ka neizdosies noteikt, kas tieši vainojams par sakāvi pierobežas cīņā. Zināma daļa vainas gulstas uz militārās vadības pleciem, vainojama arī politiskā vadība. Militārā – par rietumu apgabalu galveno spēku nepārprotami neveiksmīgo dislokāciju, politiskā – par nepareizu armijas attīstības ceļa izvēli, kas noveda pie līdzsvara trūkuma vienībās un ātra sabrukuma cīņas apstākļos.
Lielākā "vaina" par Sarkanās armijas sakāvi Lielā Tēvijas kara pirmajās cīņās tomēr gulstas uz pretinieka pleciem. Pateicoties kvalificētiem un disciplinētiem kadriem, uzticamai un pietiekami labai tehnikai, štābiem ar reālu karaspēka komandēšanas pieredzi cīņā, vācieši cerēja pat uz labākiem rezultātiem. Jāsaka milzīgs paldies mūsu vectēviem par to, ka vāciešu aprēķini izrādījās kļūdaini.
Vāciešu pēkšņais uzbrukums un panākumi cīņās pie robežas būtiski ietekmēja karadarbības tālāko gaitu. Sarkanās armijas vienības bija spiestas atkāpties ienaidnieka triecienu priekšā, iekļuva "katlos" un "spīlēs", pūlējās izlauzties no aplenkuma un pastāvīgi cieta zaudējumus. Vērmahts, izcīnījis stratēģisko iniciatīvu no pirmās dienas, nekādi neatdeva to un pastāvīgi audzēja triecienu spēku saskaņā ar Blitzkrieg principiem, kas paredzēja pretinieka sakaušanu, pirms viņš paspēs likt lietā visas savas rezerves.
Tomēr vāciešiem neizdevās gūt cerētos panākumus. Jau 1941. gada jūlijā kļuva skaidrs, ka nav iespējams vienlaikus turpināt uzbrukumu visās frontēs, vajadzēs izvēlēties svarīgākos virzienus. Plāna "Barbarosa" galvenais mērķis – izeja pie "A-A līnijas" (Arhangeļska-Astrahaņa) palika nepiepildāms sapnis. Vērmahtam neizdevās ne sakaut Sarkano armiju – Padomju Savienība spēja atjaunot karaspēkus pēc pirmajos mēnešos ciestajām sakāvēm, ne arī iznīcināt PSRS rūpniecisko potenciālu – lielākā daļa rietumu apgabalos izvietot uzņēmumu tika evakuēta, Pievolgas un Urāla rūpnīcas palika nesasniedzamas. Vācieši guva lielus panākumus – "katli" Kijevā un Vjazmā, izrāviens līdz Maskavai, uzbrukums dienvidos 1942. gadā, tomēr Blitzkrieg bija lemts neveiksmei.
Pretinieka apturēšanai PSRS samaksāja ar milzu zaudējumiem, taču uzspieda tam ilgu karu, ekonomisko potenciālu karu. Tajā, ņemot vērā antihitleriskās koalīcijas augošo spēku, kas jau pielaikoja skanīgo abreviatūru – UN, Vācijai izredžu nebija.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
