Viedoklis

Kā Vācijā tiesāja latviešu nacistu līdzskrējēju: liecības un fakti

© © BaltnewsКнига Карлиса Штамерса "Viktora Arāja tiesas prāva"
Книга Карлиса Штамерса Viktora Arāja tiesas prāva - Sputnik Latvija, 1920, 27.04.2021
Latviešu pēckara emigrācijā, tā saucamajā "trimdā" bija liels skaits kara noziedznieku. Diemžēl atmaksa nākusi tikai pār vienu no viņiem – Viktoru Arāju.
Pirms dažiem mēnešiem izdevniecība "Latvijas mediji" laida lajā latviesu žurnālista-emigranta Kārļa Štamera dokumentālo grāmatu "Viktora Arāja tiesas prāva". Latvijas ebreju galveno slepkavu 70. gados divarpus gadus tiesāja Hamburgas zemes tiesā un piesprieda mūža ieslodzījumu.
Štamers visu šo laiku braukāja no Lībekas uz Hamburgu un stenografēja visu tiesas zālē notiekošo. Tāpēc grāmata ir interesanta ne tikai ar stāstu par Arāja un viņa līdzzinātāju noziegumiem – tas ir arī dokuments par Vācijas tālaika savdabīgo tiesu sistēmu un latviešu kopienas dzīvi tajā, stāsta Aleksandrs Giļmans Baltnews.
Arāju aizstāv seši advokāri. Atliek tikai iedomāties, cik dārgi tas izmaksā pieticīgajam tipogrāfijas melnstrādniekam, par ko strādāja kādreizējais slepjava. Tiesas sākuma brīdī Arājam ir tikai 67 gadi, taču viņš pastāvīgi žēlojas par veselību, un pirmos mēnešus diskusija tiesā veltīta tikai jautājumam, vai nepārtraukt procesu.
Здание Национальной библиотеки и Каменный мост - Sputnik Latvija, 1920, 22.07.2020
Latvija par nodokļu maksātāju naudu publicē nacistiskā noziedznieka grāmatu
Slēdzienus sniedz vairāki ārsti, viens no viņiem pastāvīgi piedalās visās sēdēs. Tiesājamais periodiski ņem slimības lapu, un process apstājas. Tiesas zālē viņu vienmēr ieved invalīda krēslā, segās ietītu un biezās brillēs. Neviens no lieciniekiem nevar viņu pazīt – 1941. gadā tas bija stalts skaistulis, īstens ārietis.
Tomēr no cietuma ziņo, ka ārpus procesa apsūdzētais staigā patstāvīgi, labprāt runājas ar nelaimes biedriem, un galu galā mediķi secina, ka Arājs ir banāls simulants. Jāpiebilst, ka citiem Arāja biedriem simulācijas taktika izdevās. Līdz ar viņu Lībekā mēģināja tiesāt bijušo policistu no Cēsīm – Arvīdu Bajāru. Viņa prāva tika pārtraukta apsūdzētā slimības dēļ.
Neparasti ir ne tikai tas, kā tiesa auklējas ar apsūdzēto, - daudz kas atļauts arī lieciniekiem. Pretēji ierastajai praksei, viņiem nenorāda, ka nepatiesas liecības ir sodāmas. Pēc nopratināšanas tiesa lemj, vai vajag pieprasīt no liecinieka zvērestu, un bieži vien atlaiž viņu bez šīs procedūras. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka lieciniekam ir tiesības lemt – atbildēt uz jautājumiem vai ne.
Noskaidrojas, ka ASV dzīvo Arāja komandas loceklis Kārlis Detlavs. Jau noslēgusies tiesas izmeklēšana, prokurors beidzis savu runu. Taču advokāti pieprasa nopratināt Detlavu. Tiesa izbrauc uz ASV un atgriežas tukšā: liecinieks atteicies runāt. Viņam paskaidroja, ka pēc liecību došanas viņu, iespējams, deportēs no valsts par to, ka iebraucot viņš slēpis savu pagātni.
Rezultātā Arāja sprieduma pamatā ir noziegums, kurā viņam ir sekundāra loma: viena no Rīgas geto gūstekņu apšaušanas masveida akcijām. Tur patiešām šāva vācieši un paši pieņēma lēmumu.
Protams, policisti no Arāja komandas dzina cilvēkus ārā no mājām, konvojēja uz nāves sodu vietu, nogalināja tos, kuri nevarēja paiet. Bet kāpēc nav ne vārda par sinagogu dedzināšanu, masveida arestiem Rīgā 1941. gada jūlijā, šāvēju vilcieniem provincē, Rīgas zilajiem autobusiem? Par to stāstīja daudzi.
Paradoksāli, ka Arājs, kurš noliedza, ka būtu piedalījies nāves sodos, atzina, ka 8. decembrī braucis uz Rumbulu. Turklāt ar cēlu mērķi – glābt no nāves automehāniķi Matveju Lutriņu, kurš remontēja viņa dienesta mašīnu. Lutriņu ar sievu patiešām izveda no Rumbulas. Tiesa viņu nopratināja izbraukumā Rīgā, tomēr šīs liecības grāmatā nez kāpēc nav minētas.
Траурное мероприятие у стен сгоревшей Рижской хоральной синагоги в День памяти жертв геноцида еврейского народа - Sputnik Latvija, 1920, 21.07.2020
Viedoklis
PSRS latviešu vaina ebreju slepkavībās tika noklusēta: ASV vēsturnieks par Arāja komandu
Vēl viena nesaprotama lieta – kā Arājam izdevās viņa karjera. Viņš bija parasts policists, paralēli pamazām studēja jurisprudenci. Valsts eksāmenus universitātē nokārtoja jau okupacijas laikā. Padomju laikā strādāja par advokāta palīgu.
Toties tālāk sākās brīnumi. Bīstoties no deportācijas, 1941. gada jūnijā Arājs aizbēga mežos, organizēja partizānu vienību. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās viņa vienība iegāja Rīgā un ieņēma policijas prefektūru Aspazijas bulvārī.
Te ierodas priekšniecība – drošības policijas priekšnieks ģenerālis Štālekers. Viņa adjutants un tulkotājs Hanss Dreslers ir Arāja biedrs no Latvijas armijas laikiem. Baltvācietis, repatriējies uz Vāciju un atgriezies Dzimtenē ar vācu armiju. Tūlīt pat pēc Dreslera rekomendācijas Arāju ieceļ par policijas vienības komandieri, un burtiski nākamajā dienā sākas ebreju aresti un apšaušana bez jebkādas vācu dalības.
Esmu pārliecināts, ka šis stāsts – to tiesā apstiprināja arī Dreslers, kurš noliedza jebkādu tālāku sadarbību ar Arāju, - ir krāpšanās, kas 80 gadu laikā nav atmaskota. Policijas grupu tūlītēja organizēšana (līdztekus Arāja grupai, Jelgavā strādāja Mārtiņa Vagulāna brigāde, Valmierā – Herberta Teidemaņa grupa) tai vajadzētu būt gan Latvijā valdījušā antisemītisma sekām, gan hitleriešu aģentūras darba produktam.
Jāpiebilst, ka tikpat ātri saorganizējās slepkavas arī Lietuvā un Rietumukrainā. Taču nevienai varai nav izdevīgi to izmeklēt: PSRS nevēlējās diskreditēt "tautu draudzību", bet jaunveidotajām valstīm bija svarīgi parādīt, ka pie visa vainīgi tikai okupanti.
No Štamera grāmatas redzams, cik dažādi bija Arāja komandas kadri. Viņa vietnieks Harijs Liepiņš bija mākslinieks, vada komandieris Kārlis Ozols – profesionāls šaha spēlētājs. Starp citu, pēc neatkarības iegūšanas Vīzentāla fonds pieprasīja Latvijai sākt viņa vajāšanu, taču mūsu taisnā tiesa veikli izvairījās un paspēja nomirt savā nāvē Austrālijā. Un vēl bija slavenais lidotājs Herberts Cukurs...
Un vēl viens liecinieks – Jūlijs Bračs. Vēsturnieks, prestižās 1. ģimnāzijas skolotājs. 1941. gada 1. jūlijā viņš kājām no Jaunciema devās uz prefektūru, lai sāktu būvēt jaunu Latviju. Tiesa vaicāja: "Kas notika ar ebrejiem 1. jūlijā?" Atbilde: viņus izdzina uz ielām, kur viņi dziedāja komunistiskas dziesmas. Mazliet vēlāk: jauni vīrieši izgāja ielās, ķēra ebrejus un dziedāja patriotiskas dziesmas... Latvieši bija sarūgtināti, kad aizliedza nēsāt Latvijas formas tērpu. Kaut kādi dziesmu svētki, nevis kaimiņu masveida slepkavošana...
Гербертс Цукурс - Sputnik Latvija, 1920, 18.03.2019
Vai Cukurs piedalījās Holokaustā? Latvijas ebreju kopiena iepazīsies ar lietas materiāliem
Nav grūti saprast, kā pusē ir liecinieka simpātijas nopratināšanas laikā, 36 gadus pēc traģēdijas. Raksturīgi, ka atsaucē komentētājs, pazīstamais vēsturnieks Uldis Neiburgs raksta par Braču un daudziem citiem figurantiem, ka tie ir trimdas aktīvisti.
Arājs noliedza savu vainu un stāsta, ka 1941. gadā parakstījis latviešu inteliģences kolektīvo vēstuli ar prasību izbeigt ebreju slepkavības. Komentētājs kaunīgi atzīmēja, ka informācija, kas apstiprinātu tādu paziņojumu, neesot pieejama.
Pati par sevi bendes pašidentifikācija – "inteliģents" – jau ir lieliska lieta. Taču, paskatoties uz viņa līdzgaitniekiem, rodas doma – ja nu Arājam taisnība? Varbūt latviešu inteliģencei patiešām ir slieksme nogalināt?
Vai tad vēsturnieks, mākslinieks, lidotājs, šahists – vai tad tā nav inteliģence? Vai garāmejot pieminētais kanādiešu advokāts Oskars Perro – kādreizējais nacistu armijas grupas "Ziemeļi" drošības policijas darbinieks, arī latviešu sabiedriskais darbinieks...
Protams, arī grāmatas autors jūt līdzi apsūdzētajam, ne biņa upuriem. Pats darbs ir vēstījums amerikāņu advokātam Ivaram Bērziņam – ASV paralēli notiek mahora Viļa Haznera prāva, kas apsūdzēts par Holokausta noziegumiem. Informācija palīdz aizstāvībai – Haznera process tiek pārtraukts.
Štamers arī pats karoja leģionā un pastāvīgi sūkstās, ka Holokaustu pārdzīvojušie liecinieki-ebreji noziedzīgi sazvērējušies, lai nomelnotu apsūdzēto. Ļoti negatīvi atsaucas par kolēģi, kurš arī ilgu laiku vēro procesu – kaut kādu "ebreju žurnālistu". Viņa vārds netiek nosaukts ne reizi, nav saprotams, vai viņš ir no Izraēlas, vai Vācijas ebreju avīzes korespondents, vai vienkārši etniskais ebrejs.
Interesanti, ka grāmatā pieminēti arī Latvijas prezidenta Egila Levita vecāki, turklāt par Ingeborgu Leviti autors atsaucas ar lielu cieņu, izrādās, viņa ir avīzes "Latvija" redaktore, kam viņš gatavo materiālus. Taču par "Levites bijušo vīru" – bez jebkādas cieņas: nez kāpēc nāk uz tiesu, ko viņam vajag? Starp citu, Jonass Levits piedāvāja tulkotāja pakalpojumus. Tiesa viņu noraidīja: ebrejs ir ieinteresēta persona.
Семья уходит из родного дома, июль 1941 года - Sputnik Latvija, 1920, 28.06.2019
Viedoklis
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
Tomēr grāmata ir satreicošs dokuments. Īpaši interesantas ir liecības, ko tiesa saņēma Rīgā, kurp ieradās divas reizes. Pie tam Arāju atmaskoja ne tikai brīnumainā kārtā izdzīvojušie ebreji, bet arī bijušie līdzgaitnieki, izcietuši sodu pēc kara un atgriezušies dzimtenē.
Izdevniecības "Latvijas mediji" vizītkarte ir pati nacionālistiskākā avīze valstī - "Latvijas avīze". Un tagad izdevniecība dod mums iespēju aptvert, cik zemu bija kritusi latviešu sabiedrība Otrā pasaules kara gados un tās pēcnieki – trimda. Tik tiešām – manuskripti nedeg.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала