Zinātnieki publicējuši vairākas jaunas hipotēzes, lai skaidrotu krasās klimata pārmaiņas vienā no aukstākajām vietām uz Zemes. Par tām portālā RIA Novosti pastāstīja Tatjana Pičugina.
Paātrināta sasilšana
Sasilšana 2020. gadā novedusi pie manāmām sekām, konstatēja ASV Nacionālās okeāna un atmosfēras pētījumu pārvaldes (NOAA) apkopotās atskaites autori, kas veltīta ekstremālām parādībām Arktikā. Strauji sarukusi sniega sega – nekas tamlīdzīgs reģionā nav novērots pēdējos 54 gadus. Strauji samazinājusies arī ledus platība. Plānais viengadīgais ledus izspiedis daudzgadējo gadu. Jakutijā izcēlās plaši meža ugunsgrēki, kas sakrita ar ilgstošiem siltuma viļņiem un sniega deficītu ziemā.
Ir arī labas ziņas: planktons un sīkie vēžveidīgie palīdzējuši atjaunot Grenlandes vaļu populāciju. "Arktika pilnā sparā pārvēršas par maigāku un bioloģiski citādu reģionu," NOAA preses dienests citēja Riku Tomanu no Arktikas pētījumu centra.
Pētnieki ievērojuši, ka pēdējā pusgadsimta laikā Arktikā kļūst siltāks divreiz ātrāk nekā pārējā pasaule. Līdz 2030. gadam Ziemeļu Ledus okeāns varētu pilnībā atbrīvoties no ledus vasarā, prognozē starptautiskā pārskata "Sniegs, ūdens, ledus un mūžīgais sasalums Arktikā" autori. Līdz gadsimta vidum temperatūra pieaugs par 4-5 grādiem salīdzinājumā ar rādītājiem pagājušā gadsimta beigās. Salīdzinājumam: vidējā prognoze Ziemeļu puslodei – pieaugums par 2-3 grādiem. Iemesls – enerģijas pārdaudzums atmosfērā un okeānā, kas sakrājies rūpniecības revolūcijas laikā. Sasilšana turpināsies, pat tad, ja pilnībā tiks novērsti siltumnīcas gāzu rūpnieciskie izmeši, secināja eksperti.
Efekts pastiprinās
Arktiskā klimata galvenais elements ir ledus, kas klāj Zemeļu Ledus okeānu. Uz augstā albedo rēķina tas atstaro lielāko daļu Saules siltuma atpakaļ kosmosā. No šī viedokļa Arktika ir planētas ledusskapis. Tagad tas ir salūzis.
Kopš XIX gadsimta beigām, uzkrājoties ogļskābajai gāzei atmosfērā, pastiprinās siltumnīcas efekts, arktiskais ledus vasarās kūst intensīvāk, tā platība samazinās. Tumšā jūras ūdens albedo ir daudz zemāks, tas labāk absorbē Saules siltumu nekā atstaro. Rezultātā ūdens temperatūra okeānā pieaug, un ledus kūst vēl straujāk. Rodas no albedo atkarīga atgriezeniskā saikne, kas pastiprina sasilšanu.
Tomēr siltumnīcas gāzu izmeši tikai daļēji skaidro jūras ledus straujo kušanu Arktikā, atzīmēts ANO Klimata pārmaiņu ekspertu grupas atskaitē, kas veltīta okeānam un kriosfērai. Situāciju ietekmē arī iekšējie procesi – siltā, mitrā gaisa iespiešanās reģionā ziemā un pavasarī, mākoņu daudzuma pieaugums, okeāna un atmosfēras siltumapmaiņas pārmaiņas.
Faktora X meklējumos
Neskatoties uz ilggadējiem novērojumiem, zinātnieki nevar pilnībā izskaidrot notiekošo Arktikā. Pats galvenais – nav saprotams, kāpēc reģionā vērojama paātrināta sasilšana pārējās pasaules fonā.
Pētnieki no ASV un Kanādas uzskata, ka tas, iespējams, saistīts ar nepilnīgi novērtēto vielu ietekmi, kas sagrauj ozola slāni. Pie tām pieder freoni, haloni, tetrahlorogleklis, metilbromīds, kas tiek ražoti rūpnieciskos apjomos kopš pagājušā gadsimta vidus ledusskapju, šķīdinātāju utt. ražošanai.
80. gados noskaidrojās, ka šīs ķimikālijas sagrauj Zemes ozona slāni, kas aizsargā mūs no cietā ultravioletā starojuma. To dēļ izveidojās milzīgs caurums virs Antarktīdas. Freonu un tam līdzīgu savienojumu ražošana aizliegta.
Salīdzinājumā ar ogļskābo gāzi ozonsagraujošo vielu daļa atmosfērā ir ļoti maza, taču tās daudz aktīvāk pastiprina siltumnīcas efektu. Autori izstrādāja Zemes klimata modeli 1055.-2005. gg., ņēma vērā visus zināmos sasilšanas un atdzišanas faktorus (piemēram, vulkānu izvirdumus), iekļāva arī ozonsagraujošās vielas. Izrādījās, ka bez tām Arktika būtu uz pusi aukstāka, bet globālā sasilšana kopumā samazinātos par trešo daļu.
Skripsa institūta zinātnieki nākuši klajā ar citu hipotēzi. Tās pamatā ir siltuma pārnešana Ziemeļu Ledus okeānā. Paradoksāli, taču dzīlēs temperatūra ir aukstāka Atlantijas un Klusā okeāna straumju dēļ. Pie virsmas ūdens ir tuvāks sasalšanas punktam. Tātad pastāv siltuma vertikāla pārnešana no lejas uz augšu. Jo lielāka ir temperatūras starpība starp dzīlēm un virsmu, jo spēcīgāka ir siltuma pārnešana. Tā patlaban ir novērojama. Zinātnieki vērtē, ka Arktikas paātrināta sasilšana par 20% saistīta ar šo parādību.
Seismiskais faktors
Reģiona temperatūras grafikā ir divi sasilšanas augstākie punkti – 40. gados un tagad. Ir grūti tos pamatot ar rūpnieciskajiem siltumnīcas gāzu izmešiem, jo tie papildina temperatūras pieauguma kopējo tendenci, atzīmēja pētnieks no Krievijas, akadēmiķis Leopolds Lobkovskis, KZA un MFTI Okeanoloģijas institūta darbinieks.
Zinātnieks uzskata, ka runa ir par kaut kādu dabisku mehānismu. Pēc viņa domām, tas ir kaut kas vērienīgs, kas skar visu polāro reģionu, ar lieliem enerģijas izmešiem. Piemēram, zemestrīces. To avots atrodas 2-3 tūkstošu kilometru attālumā – Aleutu lokā. Te ved subdukcijas zona, kurā viena tektoniskā plākne panirusi zem otras. 8 magnitūdu zemestrīces tur notikušas laikā no 1899. līdz 1906. gadam. Divus gadu desmitus vēlāk sākās pirmais anomālās sasilšanas vilnis Arktikā. Vēl viena spēcīgu grūdienu sērija notika starp 1957. un 1965. gg. Un atkal divdesmit gadus vēlāk – temperatūras pieaugums.
Mehāniskie zemestrīces viļņi dažkārt izplatās vērā ņemamā attālumā, rada zemes garozā plaisainību. Spēcīgo grūdienu efekts varēja nonākt līdz Arktikai un Ziemeļu Ledus okeānam ar ātrumu 100 km gadā – tieši divdesmit gadu laikā. Tas atbrīvojis lielāku daudzumu metāna no mūžīgā sasaluma un šelfa gāzhidrātiem, pastiprināja siltumnīcas efektu reģionā, tātad paātrināja sasilšanu.
Pirmā temperatūras celšanās anomālija biedzās apmēram 60. gados, otrā turpinās vēl šobaltdien. "Iespējams, tas saistīts ar to, ka otrajā fāzē no 1980, gada sāka efektīvi darboties klimatiskās sistēmas atgriezeniskie pozitīvie sakari, no nosaka Arktikas ledus segas platības ievērojams sarukums, it īpaši sākot no 2000. gadu otrās puses. Rezultātā mazinās Arktiskā reģiona albedo, tātad – pie reģiona papildu sasilšanas," paskaidroja akadēmiķis Lobkovskis. Turklāt 1986. un 1996. gadā Aleutu lokā notika spēcīgas zemestrīces, kas pavairoja metāna izmešus pēc 2006. un 2016. gadiem.
Izmeši arktiskajā šelfā sākās aptuveni pirms desmit tūkstošiem gadu – pēdējā ledus laikmeta beigās. Pasaules okeāna līmenis celās, siltākais ūdens pārpludināja sauszemi un iniciēja siltumnīcas gāzu atbrīvošanās procesus. "Tomēr nogulumiežu pakāpenisku sasilšanu šelfā nav iespējams skaidrot ar temperatūras būtisku pieaugumu Arktikā noteiktos laika periodos – 1920. un 1980. gadā. Tāpēc mēs runājam par krasu seismogēnu-trigera dabas mehānismu," uzsvēra zinātnieks.
Jaunā hipotēze nenoraida citus dabiskos un antropogēnus faktorus Arktikas sasilšanas procesā.
