RĪGA, 21. novembris — Sputnik. Sibīrijas federālās universitātes (SFU) zinātnieki konstatējuši, ka stratosfēras vulkānu izvirdumi mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē būtiski ietekmējuši mežus Ziemeļu puslodē, piemēram, Sibīrijā, stāsta RIA Novosti.
Zinātnieki izanalizējuši koku gadskārtu datus deviņos subarktiskajos un augstkalnu rajonos Ziemeļu puslodē ar dendrohronoloģiskās un statistiskās metodes palīdzību. Rezultātā pētnieki fiksējuši septiņas zonas, kur koku gadskārtas visprecīzāk reģistrē temperatūras režīma pārmaiņas milzīgā apkārtējā teritorijā. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā Dendrochronologia.
"Koku gadskārtas ir unikāls arhīvs, kas reģistrē gaisa temperatūras un nokrišņu izmaiņas. Vulkānu izvirdumu laikā stratosfērā nokļūst sulfāti un aerosoli, un var tur saglabāties līdz piecus gadus. Aerosolu (putekļu) ilgstoša atrašanās stratosfērā noved pie Saules radiācijas, gaisa temperatūras samazināšanās un pat atmosfēras globālās cirkulācijas bloķēšanas," pētījumu komentēja CFU Ekosistēmu bioģeoķīmijas laboratorijas vadošā zinātniskā darbiniece, bioloģijas zinātņu doktore Olga Čurakova.
Viņa piezīmēja, ka koku gadskārtas jutīgi reaģē uz tādām izmaiņām un fiksē tās gadsimtu, pat gadu tūkstošu gaitā.
"Siltuma apogeji Ziemeļu puslodē bija vērojami mūsu ēras 280., 990. un 1020. gados, kad vulkānu ietekme uz planētas klimatu ilgu laiku pirms šīm desmitgadēm bija minimāla. Konstatēts, ka anomāli auksts laiks valdīja mūsu ēras 536., 541. un 542. gadā, kad nenoskaidrota vulkāna izvirdums noveda pie globālas temperatūras krišanās Ziemeļatlantijas, Eiropas un Austrumāzijas reģionos, ieskaitot Sibīriju. Šajos gados temperatūra vasarā vidēji kritās par četriem gadiem pēc Celsija skalas salīdzinājumā ar tās vidējiem rādītājiem pēdējos divos tūkstošos gadu," pastāstīja Čurakova.
Pētnieki noskaidrojuši, ka anomāla aukstuma gados formējušās ļoti šauras koku gadskārtas, tās veido tikai viens vai divi šūnu slāņi. SFU Ekosistēmu bioģeoķīmijas laboratorijas vecākā zinātniskā darbiniece, bioloģijas zinātņu kandidāte Marina Fonti paskaidroja, ka parasti subarktiskajos reģionos koku gadskārtu biezums sasniedz 13 šūnu kārtas. Augstkalnu rajonos, piemēram, Altajā, pēc stratosfēras vulkāna izvirdumiem var veidoties salcirtes apļi – pēc gaisa temperatūras straujas krišanās vasarā un pat sniega jūlija mēnesī. Pētījuma rezultāti publicēti zinātniskajā žurnālā Сlimate of the Past.
Tagad zinātnieki plāno izpētīt hidroloģiskos procesus pēc ekstremāliem notikumiem pēdējo divu gadu tūkstošu laikā, kas fiksēti skujkoku gadskārtās boreālajās meža ekosistēmās. Autori stāsta, ka ar klimatisko modeļu palīdzību iespējams prognozēt vulkānisko notikumu riskus – tas ļaus organizēt savlaicīgu iedzīvotāju apziņošanu.
Pētījumu veikuši zinātnieki no Ekoloģijas un ģeogrāfijas institūta, CFU Humanitārā institūta un Krievijas zinātņu akadēmijas Meža institūta sadarbībā ar kolēģiem no Šveices un Anglijas.
