Rietumi laiž klajā jaunu sankciju sēriju pret Krieviju: pirmdien Eiropas Savienība saskaņoja personālo sankciju ieviešanu pret virkni Krievijas amatpersonu, kas esot atbildīgas par "Navaļnija vajāšanu" (sarakstu publicēs pēc dažām dienām). Savienotajās Valstīs steidz gatavot "sankciju un citu pasākumu" paketi ne tikai par Navaļniju, bet arī par hakeru uzbrukumiem (ko dēvē par SolarWinds) amerikāņu aģentūrām un kompānijām, kuros apsūdz Krieviju, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Tas viss bija paredzams, nemaz nerunājot par to, ka sankciju spiediens (vērienīgi soļi, ne tikai atsevišķas ASV akcijas) pret Krieviju ilgst jau septiņus gadus. Pa šo laiku Krievija pie tām jau paspējusi pierast, tomēr vienmēr ir interesanti argumenti, ar kuriem pamato savu rīcību rietumu "partneri". Argumenti, ne motīvi. Motīvi ir saprotami – par tiem trešdien atgādināja Vladimirs Putins, uzstājoties FDD kolēģijā.
"Mēs saskaramies ar tā saucamo Krievijas savaldīšanas politiku. Te runa nav par konkurenci, kas ir dabiska starptautiskajās attiecībās, bet gan par konsekventu un visai agresīvu līniju, kas vērsta uz to, lai kaitētu mūsu attīstībai, nobremzētu to, radītu problēmas ārējā perimetrā, izprovocētu iekšējo nestabilitāti, iedragātu vērtības, kas apvieno Krievijas sabiedrību, un galu galā novājinātu Krieviju, pakļaujot to ārējai kontrolei, tāpat kā tas notiek dažās valstīs postpadomju telpā."
Šie mērķi nepavisam netiek noklusēti: Putins atzīmēja, ka "pietiek iepazīties ar publiskiem stratēģiskajiem dokumentiem un dažu valstu ierēdņu ļoti vaļsirdīgiem paziņojumiem." "Pat necenšas slēpt nedraudzīgu attieksmi pret Krieviju, pret citiem patstāvīgiem, suverēniem, pasaules attīstības centriem."
Labi zināmi arī visi savaldīšanas veidi, Putins tos uzskaitīja: "Mūs cenšas sastindzināt ar ekonomiskām un citām sankcijām, bloķēt lielus starptautiskus projektus, kuros, starp citu, esam ieinteresēti ne tikai mēs, bet arī mūsu partneri, tieši iejaucas mūsu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, mūsu valsts demokrātiskajās procedūrās. Un, protams, tiek aktīvi izmantoti rīki no specdienestu arsenāla."
Tas viss jau gadījies Krievijas vēsturē: dažnedažādas kombinācijās izmantotas visas nosauktās metodes, un Krievija ir iemācījusies tām pretoties un atbildēt. Tieši tāpēc Putins teica, ka "tāda līnija pret Krieviju ir absolūti bezjēdzīga", ne ar kādu spiedienu viņiem neizdosies nedz piespiest mūs piekāpties, nedz sagraut mūs no iekšienes. Pie tam Krievija atgādina, ka aizsargā savu suverenitāti un savas intereses, kā tā aizstāvas, nevis uzstājās agresora lomā.
Cita starpā Krievija pastāvīgi uzsver: tā ir gatava veidot attiecības ar visiem, ir gatava atklātam dialogam uz savstarpējas uzticības un cieņas pamata. Arī to atgādināja Putins. Bet kas dzirdams atbildei?
Krievija nav ieinteresēta sadarboties ar Eiropas Savienību, Krievijas vara ved valsti autoritārisma virzienā — pie tāda secinājuma nonākuši ES valstu ārlietu ministri sanāksmē, kurā lēma par jaunām sankcijām. Savukārt Eiropas demokrātijas vadītājs Žuzeps Borels nosauca Krieviju par "kaimiņu, kurš nolēmis uzvesties kā pretinieks". Tiesa, viņš uzsvēra: "Mums ir jānosaka modelis, lai izvairītos no pastāvīgas konfrontācijas ar kaimiņiem, kuri nolēmuši rīkoties pretēji."
Proti, Eiropa un Rietumi kopumā iztēlo situāciju tā, ka Krievija meklē konfrontāciju un nevēlas attīstīt attiecības. Turklāt, izrādās, Krievija pastāvīgi iejaucas Eiropas lietās un vērš spiedienu pret ES. Tāpēc Eiropas Savienība tagad veidos attiecības ar Maskavu, ņemot vērā trīs principus.
Lūk, kā tos aprakstīja Borels: dot pretsparu Maskavai starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, savaldīt, ja Krievija palielinās spiedienu uz ES, un sadarboties ar Krieviju tikai jomās, kurās ieinteresēta Eiropas Savienība. Pretspars, savaldīšana, sadarbība tur, kur ir izdevīgi ES — tāds ir Eiropas diplomātijas cīņas komplekts. Par ko īsti ir runa?
Ar "starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem" tiek saprasts gandrīz viss - no Krimas un Navaļnija līdz jebkurai citai tēmai, gan iekšējai, gan starptautiskai. Sankcijas par to, ka Krievijā nav geju laulību, proti, par cilvēktiesību pārkāpšanu? Lūdzu! Sankcijas par atteikšanos "atgriezt" Gruzijai Abhāziju? Nekādu problēmu! Sankcijas par kārtējo Eiropā nogalināto emigrantu vai bēgli no Krievijas, kuru katru cilvēku (kā tā notika ar Berlīnē nogalināto čečenu no Gruzijas) — kā nu ne! Uzlauzta bundestāga datorsistēma? Protams, jāsoda Krievija.
Tikpat labi gandrīz jebko var nosaukt par spiedienu pret ES, ko vien vēlies. Separātisti balso par Katalonijas izstāšanos? Meklējam krievu pēdas. Maskavā ierodas parlamenta frakcijas "Alternatīva Vācijai" pārstāvji? Krievi grib gāzt Merkeli. Maskava protestē pret padomju karavīriem veltīto pieminekļu demontāžu Polijā vai Čehijā? Apspiež nabaga brīvību mīlošos austrumeiropiešus. Būvē gāzesvadu? Grib sašķelt Eiropu. Atsakās no būvdarbiem? Grib sasaldēt Eiropu. Absurds? Nē, prognozējama reakcija.
Proti, ES vēlas vienpusēji regulēt attiecības ar Krieviju, vēlas pēc saviem ieskatiem sodīt vai apžēlot Krieviju, turklāt Krievijai pazemīgi jāklausa un jābūt gatavai, tiklīdz pasauks sadarboties, taču tikai tajās jomās, kas ir izdevīgas labajiem eiropiešiem.
Realitāte ir citāda – ES ir kaimiņš, kurš uzvedas kā pretinieks. Tā cenšas piespiest Krieviju pie sienas, izvirza nosacījumus, pamāca un demonizē, iejaucas Krievijas iekšējās lietās (pat tagad Borels paziņojis, ka "savienība paplašinās pilsoniskās sabiedrības atbalstu Krievijā") un uzskata to par pašsaprotamu. ES (lai arī pēc atlantistu iniciatīvas) mēģina atraut Ukrainu no Krievijas, mainīt Austrumu un Rietumu vēsturiskās robežas, paplašināt savu dzīves telpu uz krievu civilizācijas rēķina un pie tam vēlas, lai Krievija ar to samierinātos. Šāda nekaunība varētu būt izskaidrojama pirms 25, pat pirms 15 gadiem, kad Krievija cīnījās par savu izdzīvošanu un nevarēja nedz rūpēties par visu krievu pasauli, nedz prasīt no eiropiešiem pieklājīgu uzvedību, taču tagad ir vienkārši smieklīgi gaidīt no Krievijas nevīžīga mācekļa paklausību.
Krievija jebkurā gadījumā pārveidos attiecības ar Eiropu uz sev pieņemamiem nosacījumiem, un jo ātrāk ES to sapratīs, jo gludāk un ātrāk paies šis process. Eiropai tik un tā nav nekādas alternatīvas: tā nevar atļauties ne norobežoties no Krievijas, ne kļūt par tās pretinieku. Pareizāk sakot, atļauties jau var, taču tā tai būs pēdējā reize.
