Pēdējās dienās visa pasaule apspriež Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova sensacionālos paziņojumus, raksta Pāvels Daņilins RIA Novosti vietnē.
Atgādināsim, ka taujāts par to, vai ir iespējama attiecību saraušana ar Eiropas Savienību, Ārlietu ministrijas vadītājs atbildēja ļoti atklāti: "Mēs rēķināmies ar to, ka esam tam gatavi. Ja mēs vēlreiz redzēsim, ka dažās nozarēs tiek piemērotas sankcijas, kas apdraud mūsu ekonomiku, ieskaitot tās jutīgākās jomas, - tad jā." Pēc viņa vārdiem, Krievija nevēlas izolēties "no pasaules dzīves", bet tam ir jābūt gataviem. "Gribi mieru, gatavojies karam," teica Lavrovs.
Šoks — tas ir mūsu stilā. Krievijas gatavība izbeigt attiecības ar Eiropas Savienību — tas ir augstākā līmeņa jaunums starptautiskajā arēnā. Protams, pēc sarunām ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto dažas dienas vēlāk Lavrovs precizēja un izskaidroja Krievijas nostāju, paziņojot: "Mēs esam gatavi apspriest problēmas. Kad tas atbilst tostarp Krievijas interesēm, mēs sadarbojamies gan klimata pārmaiņu, gan vides jautājumos. Taču šo attiecību karkass bija apzināti sagrauts pēc Briseles iniciatīvas."
Tāpat Lavrovs atgādināja, ka ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzeps Borels pēc atgriešanās no Maskavas uzstājās ar virkni nedraudzīgu paziņojumu. Piemēram, pēc Borela teiktā, Krievija nav attaisnojusi cerības, nav kļuvusi par mūsdienu demokrātiju un strauji attālinās no Eiropas.
Taču patiesībā viss ir pretēji: Brisele secīgi sagrāvusi absolūti visus mehānismus, kas pastāvēja uz partnerības un sadarbības vienošanos pamata, ieskaitot samitus, ko rīkoja divreiz gadā, Krievijas valdības ikgadējās tikšanos ar eirokomisāriem un Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, projektus par četru kopīgu telpu izveidošanu, vairāk nekā 20 sektorālos dialogus, kā arī ikgadējās Partnerības un sadarbības padomes sēdes ar Krievijas Ārlietu ministrijas vadītāja un Eiropas Savienības augstā pārstāvja piedalīšanos.
Citiem vārdiem, Sergejs Lavrovs lika saprast, ka Krievijai ir apnicis ieņemt grēkāža lomu. Tango dejo divatā. Ar varu mīļš nekļūsi. Un, kā taisnīgi atzīmēja Krievijas diplomāts, iniciatīva de facto pārtraukt normālās attiecības nāca nevis no Krievijas, bet no pašas Eiropas Savienības.
Par sporādiskie Krievijas diplomātu un eirobirokrātu kontakti neļauj panākt savstarpējo sapratni. Tā vietā izskan jauni draudi Krievijai un šantāža, proti, solījumi ieviest kārtējās sankcijas. Tā arī notika pēc iepriekšējas Žuzepa Borela vizītes Maskavā. Tūlīt pēc atgriešanas Briselē, viņš apsūdzēja Krieviju visos nāves grēkos un nekavējoties aicināja ieviest jaunas sankcijas pret Maskavu. Rodas jautājums: kāpēc viņš vispār ieradās?
Skaidrs, ka labāk ir atteikties no sakariem, nevis sarunāties tādā formātā.
Sakrājies? Jā, sakrājies. Tagad jau ne tikai saprotams, bet arī oficiāli paziņots, ka Maskava vairs neuzskata ES par partneri, ar kuru varētu sarunāties, partneri, kam varētu uzticēties, cieņas vērtu partneri.
Galu galā, mēs labi atceramies, ka ar Eiropas Savienību panāktās vienošanās ne mazākajā mērā negarantē, ka Brisele pildīs savas saistības. Ja eiropieši kaut ko sola un pat fiksēja savas saistības uz papīra, tas nebūt nenozīmē, ka pienākumi patiešām tiks izpildīti.
Eiropas birokrāta vārds praksē ir mazāk vērts nekā papīrs, uz kura tas pierakstīts. Par to var sīki izstāstīt bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, kurš 2014. gada 21. februārī parakstīja ar Eiromaidana līderiem "vienošanos par politiskās krīzes noregulēšanu Ukrainā".
Protokolu garanti bija virkne augstu Eiropas ierēdņu, bet Krievijas pārstāvis, starp citu, šo dokumentu parakstīt atteicās. Izrādījās, ka viņam bija taisnība, jo ES garantijas izrādījās iluzoras – pāris dienas vēlāk dumpinieku pūlis ieņēma Ukrainas prezidenta rezidenci, opozīcija Augstākajā radā, pārkāpjot Ukrainas konstitūciju, atstādināja Janukoviču no varas, un prezidents bija spiests bēgt no valsts.
Tas viss – Varšavas, Berlīnes un Briseles aplausu pavadībā. Neviens no tiem, kas parakstīja Janukovičam garantijas, pat nemēģināja tas izpildīt. Neviens pat neatvainojās un neteica "ak vai, neveikli sanāca". Visi izlikās, ka neviens neko nav garantējis. Tīra politiska blēdība, vai ne?
Ir vēl viena būtiska nianse, kam uzmanību pievērsa tikai nedaudzi Lavrova paziņojuma komentētāji. Krievijas Ārlietu ministrijas vadītājs ir viens no mūsdienu labākajiem diplomātiem, tāpēc ikviens viņa vārds ir svarīgs. Viņš ļoti labi prot izraudzīties īstos vārdus, tāpēc rūpīgi jāanalizē ne tikai teiktā kopīgā ideja, bet arī nianses. Piemēram, fakts, ka Lavrovs runāja par attiecību izbeigšanu ar Eiropas Savienību, nevis ar Eiropu.
Tas ir ļoti svarīgs Krievijas vēstījums. KF skaidri atšķir divas entītijas – pārvalstu Eiropas birokrātiju un atsevišķas Eiropas valstis. "Virsbūve" – Eiropas Savienība ir neuzticama, nedraudzīga, neadekvāta un nekompetenta, tāpēc Krievija sliecas izbeigt attiecības ar ES, taču ne ar atsevišķām Eiropas valstīm un valdībām. Pat sankciju apstākļos Krievija īsteno kopprojektus ar tām, piemēram ar Vāciju, par labu abām valstīm.
ES ierēdņiem, piemēram, Borelam konkrēto ES valstu intereses ir absolūti vienaldzīgas, viņi vadās no savām korporatīvajām interesēm un Vašingtonas ierēdņu uzstājīgām rekomendācijām. Tāpēc viņi īsteno politiku pretrunā atsevišķu ES dalībvalstu interesēm. Pareizāk sakot, lielākās daļas Eiropas valstu interesēm, kam izveidojušies ilggadēji stabili ekonomiskie sakari ar Krieviju. Runa nav tikai par tādiem lieliem spēles dalībniekiem, kā Francija, Vācija, Itālija, lai arī Eiropas Savienības rusofobās pozīcijas dēļ šīs trīs valstis zaudē vairāk nekā citas. Turklāt ierēdņiem Briselē nemaz nerūp tas, ka savu algu viņiem maksā tieši tās.
Tomēr, atgriežoties pie Sergeja Lavrova izteikumiem, jāatzīmē, ka Krievija ir nolēmusi atteikties no kontaktiem ar diezgan bezjēdzīgām un pat kaitīgām Eiropas pārvalstu institūcijām, kas Krievijas un Eiropas attiecībās ir kā tāds piektais ritenis.
Reiz amerikāņu diplomāts Henrijs Kisindžers uzdeva savu slaveno jautājumu "Kam lai īsti zvanu, ja gribu aprunāties ar Eiropu?" Ar to Kisindžers domāja, ka nevienu ASV nozīmīgu jautājumu nav iespējams atrisināt Eiropas līmenī. Jārunā atsevišķi ar Londonu, Berlīni vai Parīzi.
Kopš tā laika aizgājuši ilgi gadi, bet ģeostratēģiskajā mērogā pārmaiņas, ja arī bijušas, tās ir vien kosmētiskas. Piemēram, Londona nesen pameta "tautu saimi". Berlīni un Parīzi arvien vairāk nomāc Eiropas Savienības "slaucamo govju" loma. Un tieši šajā brīdī Krievija paziņo pasaulei, ka sadarboties ar Eiropas Savienības institūcijām un to birokrātiem ir neproduktīvi un muļķīgi. Labāk runāt atsevišķi ar Vāciju vai Franciju. Varbūt tas ne vienmēr ir patīkami, bet noteikti labuma no tā ir vairāk: saprotamas savstarpējās intereses un iespējamo kompromisu punkti.
Tagad Krievija sadarbosies ar tām, apejot Briseli, jo vienotā Eiropa acīmredzami nav attaisnojusi cerības.
