Savā autorpārraidē 15. februārī Solovjovs apsprieda Alekseju Navaļniju, kurš, pēc viņa domam, nav pelnījis cieņu. Viņš atgādināja "nepiekāpīgi drosmīgo" Oto Skorcēni, kurš, neskatoties uz savu personisko drosmi, "tomēr bija nacistu noziedznieks". Tāpat, pēc žurnālista vārdiem, "ļoti drosmīgs cilvēks" bija Ādolfs Hitlers, kurš "bezbailīgi karoja Pirmā pasaules kara laikā", portālā RIA Novosti atgādināja Irina Alksnis.
Vārdu sakot, raidījumā izskanēja acīmredzama doma: cilvēks ir jānovērtē pēc viņa darbības un personisko īpašību kopuma, – pat elles izdzimtenim var būt personiskās īpašības, ko normāli cilvēki var uzslavēt. Taču tas neattaisno elles izdzimteni.
Jebkurš mēģinājums tamlīdzīgu viedokli uzskatīt par ļaunuma apoloģiju demonstrē dziļu infantilitāti, politisko objektivitātes trūkumu vai vienkārši kritiķu muļķību.
Starp citu, pirms dažiem gadiem līdzīga situācija radās ap Krievijas prezidenta vārdiem. 2014. gadā Vladimirs Putins, tiekoties ar ārvalstu rabīnu grupu teica: "Gebelss taču teica: jo neticamāki ir meli, jo ātrāk tiem noticēs. Un viņš panāca savu, viņš bija talantīgs cilvēks."
Ak, cik daudz kritikas izskanēja par to, ka Putins uzdrīkstējies nosaukt Gebelsu par talantīgu cilvēku. Tiesa, tā pārsvarā izskanēja sociālajos tīklos un Ukrainas medijos.
Patiesībā nevienu nemaz neizbrīnītu, ja Solovjova frāzi par "nacisma glorifikāciju" nosaukta Kijeva. Visiem jau sen viss ir skaidrs, kāds ir Ukrainas valstiskuma stāvoklis, līmenis un kvalitāte.
Tomēr Latvijas izpildījumā tāds kūlenis līdz šim šķita maz ticams. Lai kāda butu Baltijas valstu ilggadējā konsekventā rusofobija, tās rūpīgi sekoja formālajiem pieņemtajiem ārpolitiskajiem rituāliem, it kā uzsverot, ka pie viņiem ir Eiropa. Konteksta izkropļošana gaismas dīvānaizstāvju stilā un valstiska lēmuma pieņemšana uz tamlīdzīga pamata liecina par pamatīgu atkāpšanos no diplomātiskā darba standartiem.
Tomēr, ņemot vērā Rietumu augošo ukrainiskošanos, acīmredzot, tas bija neizbēgami. Ja jau ASV, Vācija un visas parējās lielbritānijas demonstrē aizvien dīvainākus trikus savā ārējā un iekšējā politikā, tad arī Baltijai tāds pats ceļš bija neizbēgams.
Tomēr Latvijas ĀM lēmums par Vladimiru Solovjovu rada dīvainu iespaidu par kaut ko mākslotu.
Lēmums ir tikai viens no daudziem veselā virknē starp Latvijas varasiestāžu atklāti nedraudzīgajiem soļiem pret Krievijas medijiem. Pie tam tagadējās kampaņas intensitāte manāmi pāstniedz Latvijas politikas rusofobijas ierasto līmeni, kas ne vienu reizi vien jau izraidījusi žurnālistus, ierobežojusi/apturējusi telekanālu translāciju, un pat pilnībā aizliegusi apraidi (kā tas notika pērnvasar ar RT kanālu grupu).
Taču pat tādā fonā pašreizējie notikumi – žurnālistu aizturēšana, 16 Krievijas telekanālu translācijas aizliegums, tagad arī aizliegums žurnālistam iebraukt valstī – izskatās ārkārtēji.
Tie liek iegrimt pārdomās par iemesliem.
Ticamākā izskatās versija, ka ar to visu saistīts Latvijas valdības mēģinājums panākt kaut kādu viņiem vajadzīgu reakciju no Maskavas puses. Tikai, šķiet, viņi nekādi nevar panākt nepieciešamo efektu. Tiesa, nav skaidrs, kas tieši vajadzīgs Rīgai, jo viss rit pēc ierastās shēmas: Krievijas ĀM pauž sašutumu, Krievijas politiķi skaļi demonstrē negatīvu attieksmi, mediji aktīvi raksta par to un indīgi kritizē Rīgu. Taču nekā vairāk. Patiesībā nekas vairāk arī nav iespējams.
Ja tā, varbūt Latvijas valdības soļi orientēti nevis uz Krieviju, bet gan uz pretējo pusi.
Par Baltijas valstu sociāli ekonomisko stratēģiju tradicionāli pieņemts vērtēt noniecinoši. Vienlaikus tas nav īsti pareizi. Gluži pretēji, savulaik viņi izdarīja izvēli, kas ļāva ar minimālām pūlēm gūt maksimālu labumu.
Baltija sekmīgi ekspluatēja savas kaimiņattiecības ar Krieviju vairākos virzienos. To vidū bija gan tranzīts, gan pārtikas eksports, tūrisms, kapitālu izvešana-atmazgāšana un pilsonība pret investīcijām (ļoti populāra starp tiem, kam nepietika naudas Londonai vai Prāgai), gan subsīdijas no ES, gan ASV palīdzība un daudz kas cits.
Tikai reālā dzīve kopš tiem laikiem ir radikāli mainījusies. Visas Baltijas valstis nonākušas ļoti sarežģītā stāvoklī, tomēr sliktākā situācija ir Latvijā. Tā pirmā gandrīz pilnībā izsmēla savas iespējas. Pēc sāpīgajiem triecieniem lauksaimniecībai, pārtikas produktu ražošanai, bankām un citām nozarēm pienākusi kārta valsts transporta un loģistikas nozarei, kur patlaban valda noskaņojums gluži kā bērēs: divu gadu laikā Krievijas kravu tranzīts un pārkraušanas apjomi ir radikāli kritušies, jo novirzīti uz iekšzemes ostām. Par tūrismu pandēmijas apstākļos nav vērts pat runāt.
Izredžu vienoties ar Krieviju vienkārši nav. Latvija nevar atļauties ne tikai reālus soļus pretī austrumu kaimiņam – tā nevar pat mazliet mīkstināt savus Krievijai nedraudzīgos izteikumus. Atliek atsaukt atmiņā, cik negatīva un sašutuma pilna bija Latvijas Ārlietu ministrijas reakcija pēc vēstules, ko novembrī valsts Satiksmes ministrija sūtīja Maskavai ar lūgumu palīdzēt apturēt kravu plūsmas krišanos. Politiķus un diplomātus, acīmredzot, neuztrauca tas, ka vēstules pamatā bija veselas ekonomikas nozares liktenis. Tātad vienīgais, uz ko republika var cerēt, ir ģeopolitiskie spēki rietumos.
Tomēr arī tur nemaz tik vienkārši nav: iekšējie kašķi, politiskie un ekonomiskie satricinājumi, dabas kataklizmas un tā pati pandēmija. Tādos apstākļos visiem ir vienaldzīgas mazas mirstošas valstis Eiropas austrumu nomalē. Piedevām ES gatavojas kardināli ierobežot subsīdijas saviem "jaunākajiem" locekļiem.
Tātad Latvijai vienkārši nav citas izejas, kā vien mēģinājumi maksimāli skaļi atgādināt par sevi cerībā, ka "tur" pamanīs, atcerēsies un sniegs palīdzību, lai arī nelielu. Re, te jau tā ir – sīka valstiņa, kas nostājusies pirmajā aizsardzības līnijā pret Kremļa agresiju, lai arī tā ir tikai informatīva.
Tomēr, šķiet, daudzo Krievijas telekanālu retranslācijas aizliegums nav atstājis vajadzīgo iespaidu uz tiem, ko šim solim vajadzēja iedvesmot uz vērā ņemamu un reālu atbalstu Rīgai. Tāpēc tālāk tika izmantots vēl skandalozāks solis: pazīstama Krievijas žurnālista pasludināšana par persona non grata – un ne jau par kaut kādiem sīkumiem – par "nacisma glorifikāciju".
Krievijai atliek tikai ar interesi vērot, kas tiks likts lietā nākamais, ja arī šis solis nepalīdzēs Latvijas valdībai piesaistīt uzmanību.
