RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. Kopš 2016. gada dažu lielvaru vadītāju divdomīgie spriedelējumi par NATO nākotni rosināja ģenerālsekretāru J. Stoltenbergu pēc 2019. gada alianses septiņdesmitās jubilejas svinībām paziņot, ka "vecajo padome" sagatavos alianses nākotnes politiskās attīstības redzējumu, Latvijas Avīzē stāsta politologs Veiko Spolītis.
NATO aizsargās "mūsu demokrātisko dzīvesveidu"?
Tagad "daži" lielvalstu vadītāji atkāpjas vēsturē un gandrīz vienlaikus NATO galvenajā mītnē Briselē tika publicēts ziņojums "NATO 2030: vienoti jaunam laikmetam", kas kalpos par stratēģisku priekšrakstu Eiroatlantiskās kopienas turpmākajai attīstībai.
Ziņojuma autori secina, ka pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā no 2014. gada NATO ir nepieredzēti pastiprinājusi kolektīvās aizsardzības militāro komponentu. Lai alianse darbotos militāri nevainojami, NATO ilgtspējai ir nepieciešams politiskais komponents jeb organizatoriskā pieskaņošanās un dalībvalstu vienotība.
"Alianse ir pārdzīvojusi PSRS sabrukumu, Suecas krīzi, dalībvalstu atšķirīgos uzskatus par Vjetnamas karu, militārās huntas alianses dalībvalstīs, spīvas debates par kodolieroču izvietošanu Eiropā, domstarpības par NATO paplašināšanu un Irākas karu. Neskatoties uz to, vienoti principi, demokrātiskās institūcijas un tas, ka visi sabiedrotie ir ieguvēji no kolektīvās drošības, ir ļāvis NATO palikt vienotai."
Spolītis ieskatās 2030. gadā un redz, kā NATO kolektīvā aizsardzība aizsargās Eiroatlantiskās telpas iedzīvotājus no fiziskas drošības apdraudējumiem un aizsargās demokrātisko dzīvesveidu.
Izaicinājumi
Gandrīz uz septiņdesmit lapām uzskaitīti Eiroatlantiskās drošības kopienas izaicinājumi un rekomendācijas to risinājumiem. Apdraudējumi nav sarindoti prioritārā secībā, saraksts ir paredzami iespaidīgs, un pirmo reizi NATO vēsturē tiek minēta Ķīna.
Citi mūsu izaicinājumi, apgalvo politologs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, ir Krievija, nekontrolēta tehnoloģiju attīstība, terorisms, dienvidu puslodē notiekošais, masu iznīcināšanas ieroču kontrole, enerģijas piegāžu drošība, globālā sasilšana un tās sekas, pandēmiju izplatība, cilvēkdrošība, hibrīdie un kiberdraudi, kosmosā notiekošais un visbeidzot stratēģiskā komunikācija un dezinformācijas izplatība.
Izaicinājumu saraksts ir pietiekami plašs, lai pārliecinātos, ka neviena NATO dalībvalsts ar šiem izaicinājumiem nevar tikt galā viena. Līdzīga sapratne ir izveidojusies arī Eiropas Savienībā, un darba dalīšana, lai veicamie uzdevumi nepārklātos, būs viens no institucionālās savietojamības uzdevumiem divu starptautisko organizāciju starpā.
Lai risinātu šos stratēģiskos uzdevumus, dalībvalstu pārvaldes kvalitātes uzlabojumi ar digitālajiem risinājumiem un mākslīgā intelekta palīdzību būs neizbēgami. Tas nozīmē, ka likuma varas nostiprināšana un cīņa ar korupciju dalībvalstīs tiks pastiprināta, jo, lai civilmilitārā kontrole efektīvi darbotos, ir nepieciešama pašpietiekama un izglītota pilsoniskā sabiedrība.
"Situācijā, kur mūsu austrumu kaimiņš ir NATO pasludinājis par galveno ienaidnieku, mums nav jāizgudro jauns ritenis," ir pārliecināts autors. Labākās zāles nedemokrātisku politiķu iedomātai lielvaru sāncensībai, raksta Spolītis, ir demokrātisku valstu vienotība.
Tāpēc ziņojuma autori secina: "Mieram, kuru eiropieši ir baudījuši pēdējos septiņdesmit gadus, ir izņēmuma raksturs, un NATO saglabājas, lai nodrošinātu šo nenovērtējamo sasniegumu."
NATO uzstādījums paliek nemainīgs: "Viens par visiem un visi par vienu," Spolītis noslēgumā atsauca atmiņā musketieru devīzi.
Jā, tas jau ir labāk, nekā "visi pret vietu". Savā iepriekšējā rakstā Latvijas Avīzē Spolītis minēja tādu piemēru, skaidrodams, kāpēc NATO valstīm nevajagot baidīties no Krievijas.
"Lietderīgi atgādināt, ka NATO valstu iedzīvotāju skaits pārsniedz Krieviju deviņas reizes," viņš atzīmēja, acīmredzot, cerībā, ka mūsdienīgi bruņoto lielvalsti varēs ar cepurēm apmētāt... Tiesa gan, autors ir aizmirsis vēsturi – tas nevienam un nekad nav izdevies.
