Atbildi Emanuela Makrona pērnajiem izteikumiem par NATO smadzeņu nāvi sniedza decembra sākumā publicētais ziņojums "NATO-2030: vienotība jaunās ēras labad", kurā atzīta nepieciešamība atjaunināt Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko koncepciju. "Prātnieku" analītiskā grupa (pārsvarā to veido Eiropas lielvalstu bijušie ārlietu un aizsardzības ministri) ar vācieti Tomasu de Mezjēru un amerikāni Vesu Mičelu priekšgalā ir sagatavojusi ziņojumu, kurā ir daudz rekomendāciju par to, kādai jākļūst aliansei un kas jāieraksta tās stratēģiskajos dokumentos, raksta Pjotrs Akopovs RIA Novosti vietnē.
Vecā koncepcija nedarbojās – tā pieņemta pirms desmit gadiem, un tajā Krieviju dēvēja par partneri, bet par Ķīnu nebija teikts ne vārda. Pašlaik Maskava un Pekina rada galveo apdraudējumu rietumu pasaules kārtības modelim. Par to jau sen runā ASV un Lielbritānijā, proti anglosakšu izveidotājai militārajai aliansei jāiet kopsolī ar laiku.
Pēc ilgiem strīdiem (piemēram, starp francūzi Jiberu Vedrinu un polieti Annu Fotigu) "prātnieki" saskaņoja formulējumus. Krievija ir alianses galvenais militārais drauds vismaz tuvākiem desmit gadiem, bet Ķīna ir potenciālais pretinieks. Kā precizēja alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Ķīna nav NATO pretinieks, taču tā "neatbalsta Rietumu vērtību sistēmu, vērš spiedienu pret citām valstīm un arvien biežāk ar mums konkurē".
Krievijas lomu ir daudzmaz saprotama (lai gan franči un itāļi formulā "apvaldīšana un dialogs" pievēršas dialogam, bet angļi un poļi – apvaldīšanai), ar Ķīnu ir daudz sarežģītāk. Jā, Vess Mičels var atgādināt, ka "aliansei būs jāpielāgojas lielvalstu vērienīgas sāncensības laikmetam, kuru starpā ir ne tikai Krievija, bet arī Ķīna." Tomēr Eiropa nav gatava izrādīt atlantisku solidaritāti arī Ķīnas frontē. Tai pietiek ar Krievijas fronti, kurā daudzi eiropieši atbalsta pamieru un pārmaiņas uz labo pusi. Vai viņiem tam spēka pietiks?
Tas pats Jibers Vedrins, izvērtējot ziņojuma autoru secinājumus, saka, ka "Krievija neizskatās pēc valsts, kura vēlas iebrukt Eiropā, un mēs atgādinām par nepieciešamību atgriezties pie diskusijas ar to". Turklāt bijušais Francijas ārlietu ministrs ir pārliecināts, ka "franču idejas ir Ziemeļatlantijas alianses izolācijā", tostarp arī attiecībā uz Eiropas stratēģisko autonomiju:
"Eiropiešiem izveidojās savdabīga šizofrēnija, ko vajadzētu atstāt pagātnē. Jēdziens "suverenitāte" var izraisīt skepsi, bet tajā nav nekā provokatīva."
Ja nav pietrūkst gribasspēka būt patstāvīgiem, agri vai vēlu Eiropa būs spiesta nostāties ASV pusē to globālajā konfrontācijā ar Ķīnu? Nē, tomēr nevajadzētu pārvērtēt Eiropas atkarību no ASV – jā, atlantisti var izmantot gan Eiropas iekšējās domstarpības attiecībās ar Krieviju, gan atsevišķu eiropiešu ekspansionisko apetīti attiecībā uz krievu pasauli (Ukraina), gan Krievijas un Eiropas objektīvās pretrunas buferzonā. Taču pat Krievijas virzienā eiropieši lavierē, pretojas un meklē apejas ceļus attiecību izveidei ar Maskavu. Ir neiespējami viņiem iegalvot, ka vajadzīga konfrontācija ar Ķīnu, - tā būtu Eiropas pašnāvība, gan ekonomiska, gan ģeopolitiska.
Tāpēc, lai gan visi saprot, ka amerikāņu un ķīniešu konfrontācija augs, Vašingtona nav spējīga piespiest savus sabiedrotos Eiropā pievienoties stingrajam kursam attiecībās ar Pekinu. Arī militārā bloka ietvaros, kā teica de Mezjērs, "mēs negribam, lai NATO kļūtu ne tikai par transatlantisku, bet arī par Klusā okeāna aliansi. Tas jau ir par daudz. Turklāt vācietis atzīst: "NATO jāsaprot, ka Ķīna tagad ir lielvalsts ar globālām pretenzijām uz līderpozīcijām, un NATO teritorija var tikt apdraudēta, piemēram, starpkontinentālo ieroču dēļ." Taču tie ir tukši vārdi, kas Eiropai nekādus pienākumus neuzliek. To ļoti labi saprot stratēģiski domājošie amerikāņu analītiķi, kas iesaka nepiespiest Eiropu uzstāties pret ķīniešiem, bet citādi izmantot to amerikāņu un ķīniešu konfrontācijā.
Šajā ziņā ļoti iespaidīgi izskatās pētnieciskā centra "Aizsardzības prioritātes" vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Gila Bārndolāra "prātnieku" grupai veltītais raksts "Jaunais NATO mērķis: alianses atdzimšana cīņai ar Ķīnu?", ko šonedēļ publicēja The National Interest. Tur visai skaidri ir teikts:
"NATO locekļiem jāpretojas jebkuram mēģinājumam būtiski pārorientēt aliansi uz konfrontāciju ar Ķīnu. Lai skatītos uz austrumiem no Suecas kanāla, NATO nepietiks ne militāro instrumentu, ne sabiedrības gribas, ne stratēģiskās nepieciešamības. <...>
Eiropiešiem nav gribas pretoties Ķīnai. Tādi līderi, kā Stoltenbergs var atkārtot, ka Ķīna "neatbalsta mūsu vērtības", bet, izņemot šo šablonu retoriku, nekas neliecina, ka NATO dalībvalstis Eiropā priecājas par sadursmes perspektīvu ar Pekinu. <... >
NATO vajadzētu nevis mēģināt iesaistīt Eiropu sacīkstēs ar Ķīnu, kam tai nav nedz līdzekļu, nedz motivācijas, bet gan pievērsties Eiropas drošības draudiem. Tas nāktu par labu alianses dalībvalstīm, arī ASV.
Šo izaicināmu sarakstā pirmo vietu ieņem Krievija. <... >
NATO vajadzētu nevis kļūt par Amerikas vienaldzīgo palīgu Āzijā, bet gan veicināt Ķīnas savaldīšanu, pievēršoties Krievijai. Ja Krievija turpinās tuvoties Ķīnai, un tās kļūs par pilnvērtīgiem sabiedrotajiem, ASV diez vai pietiks resursu konkurēt ar abām."
Jā, tā ir godīgā ģeopolitika: Eiropai ir jānodarbojas ar Krieviju, lai dotu Amerikai iespēju nodarboties ar Ķīnu. Tādēļ eiropiešiem ir jāuzņemas lielāka atbildība un izdevumi – skaidrs, ka ASV vadībā. Citādi Amerika nevarēs tikt galā. No Eiropas tik un tā nebūs nekāda labuma Klusā okeāna frontē, bet Savienoto Valstu nepietiks divām frontēm. Ja eiropieši spītēsies, viņiem jādod mājiens ar asti, ka ASV vispār var aiziet no Eiropas, atstājot to vienatnē ar Krieviju:
"Jaunā ASV armijas konceptuālā struktūra vērienīgajam kaujas darbībām un vairāku domēnu operācijām paredz, ka Amerika nevarēs viegli papildināt karaspēku militāro darbību laikā, ja izvērsīsies patiesā militārā konfrontācija ar līdzvērtīgu vai gandrīz līdzvērtīgu pretinieku.
Paliek divi varianti: vai nu ievērojams amerikāņu spēku pieaugums Eiropā, vai ES valstis uzņemsies Krievijas karaspēka savaldīšanas sloga lielāko daļu. Pirmais ir ļoti maz ticams, bet otrs būtiski palielinātu Amerikas spēju sacensties ar Ķīnu. Viens pazīstams amerikāņu senators skaļi paziņoja: ja būs jāizvēlas, ASV atteiksies no savām Eiropas drošības saistībām par labu sacīkstēm Āzijā.
Vienā ziņā analītiskajai grupai ir taisnība: NATO dalībvalstīm ir jāapliecina uzticība kolektīvās drošības principam un jāatjauno stingra spēka potenciāls. Taču aliansei nevajag iziet ārpus savu kaimiņu robežām. Pievēršot uzmanību Eiropai, NATO vislabāk kalpos saviem sabiedrotajiem un globālajai drošībai."
Šī koncepcija ir labāk pārdomāta, nekā mēģinājums iesaistīt eiropiešus spēlēs pret Ķīnu. Tomēr tai ir divas vājās vietas. Eiropiešiem tik un tā tiek piedāvāts piedalīties Ķīnas savaldīšanā - tikai Krievijas posmā. Taču, ņemot vērā "Krievijas un Ķīnas satuvināšanos" un to, ka tās var kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrotajiem (par to stāsta Bārndolārs), Pekina uzskatīs, ka Krievijai nedraudzīgā politika vērsta arī pret Ķīnu – ar visām no tā izrietošām sekām. Proti, neizdosies saglabāt Eiropas un Ķīnas kooperāciju, un tā pārsvarā ir vajadzīga Eiropai, kam jau atņemta plaša sadarbība ar Krieviju.
Tā ir vēl viena "divu frontu" koncepcijas problēma: kā pierunāt Eiropu patstāvīgi īstenot Krievijas savaldīšanu ar NATO starpniecību, turklāt par Eiropas naudu? Kamēr ASV gan komandē, gan maksā, Eiropa ir spiesta paciest savu atkarīgo ģeopolitisko stāvokli un ierobežot attiecības ar Krieviju. Bet kāpēc tas viņiem būtu jādara pašiem par savu naudu un labprātīgi? Labs jautājums. Taču neviens negalvo, ka būs viegli strādāt ar mirušām smadzenēm.
