Stundām ilgi var skatīties uz liesmām, vērot, kā blondīne noliek stāvvietā auto un rakstīt par Latvijas valdības pasākumiem Covid-19 izplatības ierobežošanai.
Nesen, staigājot pa Lucavsalu, ieraudzīgu tik aizkustinošu ainu, ka vai asaras sariesās acīs – varbūt no žēluma, varbūt aiz sajūsmas. Agrāk zem tilta mita bezpajumtnieki un visādi kriminālie elementi, bet tagad tur slēpjas... fizkultūrnieki un sporta mīļotāji.
Kā zināms, valdība aizliegusi nodarboties ar sportu telpās. Un te: uz ielas sals, bez zem tilta nodarbojas jogu bariņš, tiesa, ne līdz šavasanai ("miroņa" poza, kas palīdz relaksēties), izvēlas dinamiskākas asanas, lai nenosaltu. Galu galā, nedzīvojam Indijā. Mazu gabaliņu tālāk trenējas pāris bokseri.
Cik strauji mainās pasaule!
Mazliet par dzimumjautājumu
Ko iesākt ar aizliegtajām precēm? Paldies valdībai, atļāva vismaz pirkt pirmās nepieciešamības preces – siltas zeķītes, krāsniņas un zārkus. Un tomēr katru reizi veikalā es apstulbstu. Kāpēc atļāva zeķes, bet apakšbiksītes un krūšturus – ne? Kāpēc atvērts plaukts ar veļas mazgāšanas līdzekļiem, bet līdzās – ar spaiņiem un slotām – norobežots ar svītrotu lenti? Ja es paņemšu kaut ko no šitā plaukta, ne pati aplipināšos, ne citus neaplipināšu, bet pie kaimiņu plaukta jau ir risks? Varbūt riska faktors ir tīras grīdas?
Loģika nav saprotama, un tas mūs, vienkāršos cilvēkus, nomoka. Varbūt valdība negrib izskatīties vāja un mīkstsirdīga, ja atļaus visu?
Kāpēc aizliegts tirgot zolītes? Tajās mīt koronavīruss? Stāsta, ka virkne preču aizliegtas, lai cilvēki retāk ietu uz veikaliem. Tomēr to lēmumu pieņēmuši cilvēki, kuri reti iet uz veikaliem. Pieņemsim, mana draudzene grib nopirkt apavu krēmu. Ko viņa iesāks? Viņa meklēs Ekonomikas ministrijas vietni, tajā – aizliegto preču milzumgaro sarakstu (latviešu valodā) un lasīs, vai apavu krēms nav aizliegts? Nē. Viņa vienkārši iet uz veikalu pēc maizes un piena. Pie viena nopirks apavu krēmu. Starp citu, tas ir aiz lentes. Ja neatradīs to "Maksimā", ies meklēt citur – ja nu "Drogās" pārdod?
Var jau būt, ka mums daudz kas nav zināms. Varbūt reiz mūsu Ministru prezidentam uzstādīs pieminekli – spaini ar slotu vai bronzas zolīti par to, ka izglābis viņam uzticēto tautu. Tas ir tikpat kā ar izlūkiem, kurus visi sākumā nosoda un nicina par sadarbību ar tautu. Pēc tam, kad patiesība nākusi dienas gaismā, viņus mīl un ciena. Un dziesmas sacer.
Nebūšu pārsteigta, ja jūsu vīrs paslepus staigā pie frizieres!
Nesen frizieri atmaskoja mūsu politiķus un ministrus: sak, televīzijā viņi vienmēr redzami ar rūpīgi apgrieztiem matiem. Nesen premjerministrs Krišjānis Kariņš atklāja "Latvijas Avīzei", ka pats mokoties bez friziera, ataudzējis pinkas, tomēr slēpj tās ar matu želeju, ko paslepus lienē no dēla. Stop!... Tagad, lūdzu, sīkāk. Vai tad matu želeja nav aizliegta mazumtirdzniecībā?
Jūs teiksiet: varbūt premjers jau laikus sarūpējis krājumu? Tas tak ir vēl sliktāk! Tātad viņš licis lietā dienesta stāvokli. Zinot, kādas preces aizliegs, aizgājis uz veikalu un tur sapircies par visu premjera algu pats vai aizsūtījis dēlu ar sarakstu. Tagad sēž mājās uz zolīšu un krūšturu kalna. Ceram, ka viņš vismaz nepārdod tos ministrēm, izmantojot savu monopolista stāvokli: jūs, Ramona, palūgšu uzkavēties. Šis un tas jāapspriež...
Citādi jārunā par impīčmentu. Re, ASV tas draud par daudz sīkākiem grēciņiem.
