Cilvēkiem, kuri ilgus gadus nav dzīvojuši Latvijā, ir ļoti grūti saņemt tās pensiju. Labi, ka ir tiesībsargi, gatavi palīdzēt grūtā brīdī. Krievvalodīgajai ASV pilsonei, kura godīgi strādājusi Latvijas labā, tāda Salatēva lomā bija Vladimirs Buzajevs, portālam Baltnews pastāstīja Aleksandrs Giļmans.
Agrāk man ne sapņos nerādījās, ka nāksies sēsties pie Ziemassvētku stāsta, kā īstam Čārlzam Dikensam vai Nikolajam Ļeskovam. Reizēm gan dzīve pati lemj mūsu vietā, un brīnums – labā uzvara pār ļauno notiek Ziemassvētku priekšvakarā.
Ievadam pastāstīšu, kas tā tāda ir – pensija mūsdienu izpratnē. Katrs strādājošais maksā sociālo nodokli. Faktiski tas nav nodoklis, tā cilvēks pērk apdrošināšanu. Ja iestājies apdrošināšanas gadījums – slimība, invaliditāte, bezdarbs, no šiem līdzekļiem tev maksās pabalstu.
No minētajām nelaimēm var izvairīties, tikai no vecuma neizbēgsi. Tāpēc mums visiem paredzēta pensija. Principā, no jebkuras nopelnītas summas katrā pasaules malā.
Tikai Latvija mēģina naudiņu piesavināties un maksāt vienīgi savējiem. Mēs visi atceramies, cik ilgi nepilsoņiem neņēma vērā darba stāžu aiz valsts robežām. Tiesībsargs, Latvijas cilvēktiesību komitejas priekšsēdētājs Vladimirs Buzajevs iznīcinīja uzvaru Eiropas cilvēktiesību tiesā Andrejevas kundzes lietā pret Latviju. Viņa saņēma kompensāciju, bet likums netika grozīts.
Jā, Latvija parakstīja līgumus par savstarpēju stāža ieskaiti ar Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju. Attiecības ar Igauniju un Lietuvu regulē ES likumdošana. Tāpēc lielākajai daļai upuru problēma atrisinājās.
Savukārt sūdzības no cilvēkiem, kam nav ieskaitīts stāžs citās republikās, gaida savu kārtu ECT. Sūdzību sastādījis Buzajevs.
Runa jau nav tikai par bijušajiem PSRS pilsoņiem. Pasaule kļuvusi globāla, cilvēki pārvācas no vienas valsts uz otru. Pienāk laiks, kad cilvēks pieprasa Dzimtenei – maksā ragā! Vai tad velti esmu strādājis vaiga sviedros?
Bet Dzimtene mēģina izvairīties no parādu nomaksas. Tagad man nāksies sarūgtināt visus, kuri uzskata: Latvijā visu lemj partijas komiteja no Vašingtonas.
Izrādās, vēlme ietaupīt sociālo budžetu ir tik spēcīga, ka vietējā sociālās apdrošināšanas aģentūra pat ASV pilsoņus pūlas atstāt bez likumīgās pensijas.
Tagad pastāstīšu, kas par lietu
Man ir draugs Ediks. Pareizāk sakot, tā viņu sauca pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, kad skolā sadraudzējāmies. Tagad viņš ir ASV pilsonis Edvards, tomēr mēs laiku pa laikam tiekamies šur un tur.
Kad viņš sasniedza pensijas gadus, noskaidrojās, ka savā padomju dzīvē viņš paspējis pastrādāt veselās četrās republikās, visur pa mazdrusciņai un būs gana bezjēdzīgi izsist sīko pensiju katrā no tām.
Bet viņa sieva Nadja pirms emigrācijas 1989. gadā paspēja nopelnīt pensijai vajadzīgo stāžu Latvijā. Kārtējo reizi atbraukusi uz Rīgu, viņa sāka noformēt pensiju, ierēdņi viņas iesniegumu pēkšņi noraidīja.
Lieta tāda, ka Pensiju likums pauž: uz pensiju var pretendēt tikai Latvijas iedzīvotāji. Izklausās neloģiski, jo jaun nākamajā dienā pēc pensijas saņemšanas cilvēks var aizbraukt un joprojām saņemt pensiju. Šķiet, reiz kāds šo diskriminējošo normu sekmīgi apstrīdēs Satversmes tiesā.
Tomēr Nadjas pusē bija izņēmums. Latvija jau 1992. gadā noslēdza līgumu ar ASV par pensijām tiem, kuri tās nopelnījuši vienā valstī, bet tagad dzīvo otrā. Līdz pat 2014. gadam pensijas emigrantiem rūpīgi aprēķināja un izmaksāja. Un turpina izmaksāt.
Mani pilnvarojuši vairāki paziņas no ASV, kam palīdzu nokārtot viņu pensiju lietas. Nadjas pensijas vecums iestājās 2016. gadā, un viņai atteica.
Izrādās, 2014. gadā Labklājības ministrija laida klajā cirkulāru, kas pauda: notikusi kļūda. 22 gadus līgums interpretēts nepareizi, patiesībā tas nevienam nekādas saistības neuzliek. Ierēdņi pat atsaucās uz kaut kādu pārrunu protokolu ar kaut kādiem amerikāņu ierēdņiem no sociālās nodrošināšanas sistēmas.
Nadja pažēlojās man, es – savam draugam Buzajevam. Nolēmām tiesāties, tomēr vispirms – uzzināt no pirmavota, kā tur patiesībā ir. ASV konsule, kas risina sociālos jautājumus, pieklājīgi pastāstīja, ka ASV rūpīgi pilda savas līgumsaistības.
Pa rokai pagadījās liecinieks – Rīgā dzīvo žurnālists Juris Kaža, repatriants no ASV.
Es viņam visu izstāstīju, un žurnālists sadusmojās: "Es pavisam nesen sasniedzu amerikāņu pensijas vecumu un saņēmu konsula vēstuli – viņa to atgādināja un piedāvāja palīdzību pensijas noformēšanā, ja pašam grūti. Bet mūsējie to vien domā, kā cilvēkiem sabojāt dzīvi!"
Jurim vienmēr jūk, kuri viņam ir "mūsējie" – bijušie vai tagadējie.
Drosmīgie suverēnie sociālās apdrošināšanas ierēdņi ignorēja kolēģu praksi. Viņi pastāvēja pie sava, pat pieķerti krāpšanā: izrādās, pārrunas ar ASV pārstāvi esot attiekušās tikai uz pensiju apgādnieka zaudēšanas gadījumā – šajā jomā normatīvie akti ir pavisam citi.
Sākās tiesas. Mēs pieprasījām, lai Kaža tiesā liecinātu, lūgumu noraidīja, noteica procesu neklātienē, katram gadījumam pārcēla uz Rēzekni. Tā Nadja un Buzajevs zaudēja gan pirmajā instancē, gan apelācijā. Pie tam tiesas atkārtoja ministrijas argumentus un ignorēja mūsējos.
Trešā instance – Augstākās tiesas Senāts. Tur ir milzīga rinda, nācās gaidīt divarpus gadus pēc sūdzības iesniegšanas. Lielāko daļu sūdzību Senāts noraida uzreiz. Toties mūsējo nolēma izskatīt pēc būtības.
Novembrī Vladimirs saņēma par lietas izskatīšanu atbildīgā tiesneša Andra Guļāna (kādreizējais Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs, nekāda nieka lieta) pieprasījuma kopiju, ko viņš nosūtīja vairākām ministrijām – vai mēs atzīstam līgumu ar ASV? Zināmus traucēkļus varēja atrast: tālaika tracī līgumu aizmirsa ratificēt.
Ministrijas neatbildēja pa vienai. Jautājumu izvirzīja valdības sēdē. Tā nu atnāca paša premjera Krišjāņa Kariņa parakstīta atbilde: līgums darbojas.
Pikanta nianse: Kariņš ir ieinteresēta persona. Viņam ir darba stāžs gan latvijā, gan ASV. Ja nu pēkšņi pensijas vecums pienāks Dzimtenē? Kā saņemt Latvijā nopelnīto? Cilvēks parūpējās par sevi.
Viss pārējais jau bija vienkārši
Tā nu 23. decembrī Buzajevs saņēma Ziemassvētku dāvanu: kasācijas instance atcēla agrāko lēmumu. Tas ir jāpārskata, un tiesai nav izvēles.
Tātad saskaņā ar Latvijas un ASV divpusējo līgumu ASV pilsonim ir tiesības pieprasīt pensiju, pie tam neuzturoties Latvijas teritorijā – tā lēmis Senāts.
Vārdu sakot, paies vēl daži mēneši, un Nadja kļūs par vienu no Latvijas pensionāriem. Nekādas pārdabiskas bagātības viņa nedabūs – apmēram simtu mēnesī. Tomēr ar to pietiks, lai reizi pāris gados kopā ar vīru apciemotu Rīgu un jautri tiktos ar draugiem, kuru vidū tagad ir arī Vladimirs Buzajevs.
Šajā Ziemassvētku stāstā Buzajevam tikusi Salatēta loma ne tikai tāpēc, ka lēmums nācis pirms Ziemassvētkiem. Par tāda mēroga pakalpojumiem profesionāls jurists būtu pieprasījis honorāru, kas krietni pārsniegtu potenciālo pensiju pat līdz ļoti ilga mūža beigām.
Bet Vladimirs nepaprasīja ne kapeikas – tik nesavtīgi Salatēti gadās ne tikai pasakās.
Ak jā, mazliet samānījos gan: Ediks mūs abus kārtīgi uzcienāja lieliskajā krogā "9 grādi", kas bija iekārtots padomju nostalģijas stilā. Par to sieva viņu kārtīgi sarāja – viņa centās nepieļaut dzeršanu, ciemojoties dzimtenē.
Tātad tagad vienīgā skumjā nots šajā laimīgajā stāstā ir atmiņas par to, ka "9 grādi" diemžēl ir slēgts uz visiem laikiem.
Tāpēc Jaunajā gadā jānovēl nākamais brīnums: lai atkal durvis vērtu jaukais restorāns, kurā mēs kļuvām jaunāki par 30 gadiem un kurp iesim, kad būsim saņēmuši Nadjas pensiju. Par to Buzajevs diemžēl vairs nevarēs parūpēties.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
