Pēdējās dienās Pentagonā risinājusies virkne nozīmīgu notikumu, mainītas vairākas amatpersonas. Prezidents Tramps atlaidis aizsardzības ministru līdz ar trim vietniekiem. Desmit cilvēki izlidojuši no Aizsardzības politikas padomes, deviņi – no Aizsardzības biznesa padomes. Viņu vietā stājušās Trampa uzticības personas. Viens no viņiem, Skots O’Greidijs savā lapā Twitter paziņoja, ka Baidena uzvara vēlēšanās ir "militāra apvērsuma mēģinājums", portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Pentagona vadība paziņoja, ka pārtrauc sadarbību ar Baidena komandu. Pēc tam šo informāciju noliedza. Vēlāk noskaidrojās, ka sadarbība apturēta, taču tas esot saistīts ar Ziemassvētku brīvdienām, kas draud ievilkties teju vai līdz inaugurācijas dienai.
Vienlaikus Trampa piekritēji aicina prezidentu izsludināt valstī kara stāvokli. "Tējas partijas" nodaļas vadītājs Toms Zavistovskis nopircis veselu sleju Trampam labvēlīgi noskaņotajā avīzē Washington Times un publicējis savu domubiedru aicinājumu prezidentam. Tajā kustība "Mēs – tauta" lūdz valsts vadītāju izsludināt kara stāvokli un atkārtot vēlēšanas. Galvenā ideja – balsot tikai ar papīra biļeteniem un pirms balsošanas uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar fotogrāfiju.
Visbeidzot arī ģenerālis Maikls Flinns, Trampa bijušais padomnieks drošības jautājumos, Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais direktors telekanāla Maxnews ēterā ieteica ieviest kara stāvokli. "Stāsta, ka kara stāvoklis pie mums nekad neesot bijis, - viņš teica intervijā. – Patiesībā kara stāvoklis pie mums bijis ieviests 64 reizes."
Nekavējoties iedegās strīdi par to, ko uzskatīt par kara stāvokli, kādā gadījumā to var izmantot prezidents, kādā – štata vadība, kā tas viss saistīts ar likumu par dumpi. Taču grozi, kā gribi, vēsturiski fakti ir spītīga lieta: XX gadsimtā vien amerikāņu karavīri ar tanku un aviācijas atbalstu regulāri okupējuši pilsētas un štatus, noteikuši tur kara laika režīmu.
1919. gadā štatu armija un milicija tika sūtīta apspiest strādnieku streikus, 1930. gadā – likvidēt bada dumpjus, 60. gados – rasu konfliktus. Pēdējais spilgtais incidents notika Losandželosā 1992. gadā, kad Nacionālā gvarde ar aviācijas atbalstu ieņēma pilsētu rasu nekārtību karstumā.
Militāra spēka regulāra pielietošana pret pašu pilsoņiem Amerikā ir ļoti kutelīga tēma. Par to runā nelabprāt. Tomēr 2020. gada vēlēšanas ir sašķaidījušas lauskās visus šablonus. Iespējamā militārā apvērsuma tēmu un kara stāvokļa ieviešanu atklāti apspriež pilsoņi un vadošie mediji.
Tas liecina arī par to, cik augstas ir likmes. Šķiet, mūsu acu priekšā sabrūk robeža starp publisko politiku un privāto dzīvi, kas ilgu laiku bija demokrātijas pozitīvā iezīme. Lai kā politiskie sāncenši karoja priekšvēlēšanu kampaņas laikā, parasti pēc vēlēšanām viss nokārtojās. Kādreizējie ienaidnieki apraka kara cirvi un plecu pie pleca ieņēma vietas direktoru padomēs.
Šodien ir citādi. Trampa piekritēji visā valstī nopietni baidās no Baidena atbalstītāju atriebes. Nobiedētie vecāki lūdz pasargāt bērnus, ko klasesbiedri vajā par cepurītēm "Padarīsim Ameriku atkal varenu".
Kreiso revolūcijas vētrasputns – Kongresa locekle Aleksandrija Okasio-Kortesa vaicā partijas biedriem-demokrātiem: "Vai kāds arhivē Trampa līdzskrējēju ierakstus, citādi viņi taču drīz vien noliegs vai mazinās savu līdzdalību? Man šķiet, tuvākajā laikā viņi sāks dzēst nost savus tvītus, tekstus un foto." "Twitter ekrānuzņēmumi nozīmēs karjeras beigas un cietumu," viņu aizrautīgi atbalstīja kāds komentētājs.
No pēcvēlēšanu kašķiem un demokrātu atriebības baidās ne tikai vienkārši pilsoņi vien. Ne velti Maikls Flinns atbalsta kara stāvokli. Nesen Tramps viņu izglāba no cietumsoda par nepierādītu dalību neesošajā "krievu" sazvērestībā. Ja Baidens nāks pie varas, Flinnam atkal draudēs cietums.
Amerikāņu politiskā elite labprāt atdarina Seno Romu, un tagad izskatās, ka demokrāti, ieņēmuši Kapitoliju, gatavojas atsākt veco labo represiju un lustrācijas praksi. Senajā Romā pilsoņu kara uzvarētājiem pasniedza politisko ienaidnieku galvas. Gribētos cerēt, ka tiktāl nenonāks, un trampistiem viss beigsies tikai ar atlaišanu un cietumu.
Redzot naidu un atmaksas kāri, kas tagad plosa lupatlēveros visas politiskās tradīcijas un ētikas normas, kļūst saprotama arī Trampa dīvainā uzvedība. No vienas puses, viņš organizē monumentālas pārmaiņas Pentagona vadībā un vienojas ar karavīriem kaut kādos jautājumos. No otras puses, noraida ideju ieviest kara stāvokli. Brīžiem viņš aicina piekritējus uz mītiņiem, brīžiem – pats tos ignorē. Te viņš nāk klajā ar liesmainām uzrunām un sola cīnīties līdz pēdējam, te pēkšņi brauc atpūsties.
Haotiskie soļi saistīti ar banālām un cilvēcīgām bailēm. Galu galā, viņš dzīvo valstī, kurā mēdz nogalināt nepatīkamus prezidentus – no Linkolna līdz Kenedijam. Nerunāsim pat par Donalda Trampa saimi – bērniem, mazbērniem un citiem tuviniekiem. Nežēlīgā vajāšana, ar ko četrus gadus sociālajos tīklos saskārās viņa jaunākais dēls Berrons, nobiedētu kuru katru cilvēku.
Nav svarīgi, vai Tramps uzdrošināsies ieviest kara stāvokli, vai lems neriskēt ar pats savējo un savu tuvinieku dzīvību un veselību. Jau mēnesi ASV, kas sevi pasludinājušas par demokrātijas zelta standartu, demonstrē tādu politiskās cīņas stilu, kāds līdz šim pastāvējis tikai nabadzīgākajās jaunattīstības valstīs.
Karavīru iejaukšanās, masu protesti, kas pamazām pārvēršas par grautiņiem, draudi un solījumi atmaksāt, atklātas diskusijas par puču... Tas viss liecina par amerikāņu politiskās sistēmas dziļo arhaismu. Pārsteidzoši: amerikāņu vēlētāji nu tikai ir apjēguši, ka būtu labi vēlēšanu iecirkņos uzrādīt personas dokumentu ar fotogrāfiju. Cerēsim, ka līdz nākamajām vēlēšanām viņi apjēgs, ka nekaitētu uzaicināt ārvalstu novērotājus. Pačukstēsim priekšā: tas nāk par labu. Donalda Trampa priekšgājējs Baraks Obama ne vienu reizi vien sauca Ameriku par izcilu valsti. Tagadējās prezidenta vēlēšanas apliecina – viņam ir taisnība. Šķiet, nekur pasaulē valsts vadītāja vēlēšanas vairs nepavada tāda elle.
Ja nu vienīgi Hondurasā: pēc prezidenta vēlēšanām 27. novembrī valdība ieviesa komandanta stundu un armijas patruļas. Centrālāfrikas Republikā pirms nacionālajām vēlēšanām tagad arī mazliet šaudās. CĀR valdība jau lūdza palīdzību Krievijai. Varbūt ASV valdībai arī vajadzētu padomāt par tādu variantu?
