Tā kā mediju brīvību atkarot aicina The Washington Post, ir skaidrs, ko nozīmē brīvība tāda demokrātu rupora acīs, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.
Tomēr Donalds Tramps izdarījis nāvējošu triecienu mediju brīvībai, skaidro autore – Mārgareta Sallivana (bijusī brālīgā izdevuma The New York Times redaktore, tagad stāsta studentiem, kas tā brīvība tāda ir). Tramps nosauca žurnālistus par "tautas ienaidniekiem", medijus – par melu piegādātājiem. Un pats šausmīgākais, stāsta Mārgareta, ir tas, ka viņa vārdu radītais zaudējums nekur nepazudīs – kaut kas ir jādara. Jo tagad visi nedemokrātiskie ļaudis visā pasaulē arī metas virsū žurnālistiem.
Varētu jau daudz ko teikt no pašsaprotamu lietu sērijas: kad demokrātiskie mediji bloķē 46 minūtes ilgu valsts prezidenta runu, kurā viņš stāsta, kā demokrāti krāpušies vēlēšanās, - vai tā ir brīvība? Vai par to, kā strādā meklējumu sistēmas, ko tās nodrošina meklētājam.
Mēs varētu palīdzēt Mārgaretai iezīmēt pašas bēdīgākās sekas, kas sākas, kad vienas ideoloģijas, viena virziena žurnālisti ir nodevuši savu auditoriju, mēģinot radīt kaut kādu savu pasaules ainavu. Mēs teiktu: galu galā puse Amerikas ir atslēgusies no melu fabrikas un izmanto alternatīvos medijus, par kuriem tikai pirms četriem gadiem bija dzirdējis vien retais.
Labāk paskatīsimies, ko mūsu stāsta varone iesaka darīt. Piemēram, jaunajā postenī – prezidenta speciālais vēstnieks mediju brīvības jautājumos – Baidenam jāieceļ kāds cienījams žurnālists. Mēs piebildīsim: viņš varētu iecelt amatā kādu vārdā Mārgareta vai kādu viņas draudzeni vai draugu. Nevainojamajamā cilvēka pienākums būs: nest brīvo mediju augstos standartus ne tikai Amerikai, bet arī visai pasaulei, arī ar varu – ar Valsts departamenta un citu superlielvalsts spēka balstu palīdzību. Vēl: prezidentam (jā, jā, pašam Baidenam) ir katru dienu jātiekas ar žurnālistiem un jānes viņiem patiesība. Neko citu viņa piedāvāt nevar.
Protams, prātā nāk virkne dziļu domu. Piemēram, kā uzzināt, kura patiesība ir patiesāka un kāpēc – vienkārši tāpēc, ka tā saka speciālais pārstāvis un Baidens pats personīgi? Un vēl: "kas ir patiesība?" Un vēl: kā būtu ar ļoti dziļu ideju par to, ka realitātes – un patiesības – īstenībā nemaz nav, ir tas, ko katrs cilvēks sajūt un redz, bet otrs cilvēks sajūt kaut ko pavisam citu. Filozofs Čžuanczi sapnī redz, ka viņš ir tauriņš, bet varbūt tauriņš sapnī redz, ka tas ir Čžuanczi, kam sapnī rādās, ka viņš ir tauriņs.
Vārdu sakot: kur ir patiesība, brāl? Vai patiešām – spēkā.
Nu labi, viena tāda Mārgareta ierunājās neveiksmīgi. Tomēr ir arī stiprāki cilvēki, piemēram, domātāju trijotne ar Frensisu Fukujamu priekšgalā, kas burtiski tajā pašā dienā citā izdevumā nāca klajā ar domām par to, "kā izglabt demokrātiju no tehnoloģijas", tas ir, kā salauzt vairāku platformu, tādu kā Facebook vai Twitter informatīvo monopolu.
Jāpievērš uzmanība: par "patiesības monopolu" raizējas cilvēki no demokrātiskā flanga. Vajadzētu taču priecāties: sociālie tīkli un citas "neitrālās diskusiju platformas" sekmēja valsts apvērsumu un vēl joprojām cenzē to pašu neitralitāti par labu demokrātu patiesībai.
Tomēr Fukujama un viņa kolēģi ir ļoti noraizējušies – nevar būt tik milzīgas korporācijas, kam ir tāds "politisko komunikāciju" monopols. Tie ir "unikāli draudi labi funkcionējošai demokrātijai", šie privātā īpašumā esošie giganti, izrādās, spēj aizstāt visu politisko sistēmu. Ko darīt: pielietot antimonopola likumdošanu un sašķelt katru gigantu. Šajā ziņā būs grūtības – ASV likumdošana strādā slikti, tāpēc jau sākusies neredzēta īpašuma koncentrācija visās sfērās, tāpēc jau sākušās daudz problēmas.
Tomēr izeja ir, uzskata Fukujama ar kolēģiem. Vajadzīgs vidējais posms – no gigantiem neatkarīgas sistēmas, kas palīdzētu lietotājam pielāgot informāciju savām vajadzībām. Tātad šiem vidutājiem jādara tas, ko agrāk uzskatīja par godīgu un neitrālu mediju darbu – parādīt auditorijau visu sabiedrībā un pasaulē sastopamo viedokļu spektru, nevis filtrēt patiesību. Taču tas neļaus publikai saņemt to pašu rezultātu, ko redzam tagad: vieni dzīvo kreiso, pareizo ideju pasaulē, citi – tikai labējās un nelabās idejās. Strīds turpinās.
Kas tad īsti sagādājis raizes Fukujamam? Galu galā, ideoloģijas pārņemšanas mēģinājums devis demokrātiem vajadzīgos rezultātus. Vai tad nav labi? Nekā nebija. Iedomājieties tikai, stāsta kolektīvais Fukujama, ka informācijas superkorporāciju īpašumtiesības nonāks nepareizo cilvēku, trampistu, rokās. Nē, tāda vara vispār nedrīkst būt nevienam.
Visas šīs bezjēdzīgās sarunas epilogā atliek atsaukt atmiņā tādu lietu, ka padomju eksperimentu. Kāpēc tas izgāzās? Atbilžu ir daudz, visas ir pareizās, tomēr to vidū ir arī sekojoša: ekspertimenta pamatlicēji domāja, ka ir visvareni, jo spēj kontrolēt visu informāciju, ko saņem padomju cilvēks. Informācijas pareizību vajadzēja kontrolēt ne kaut kādai tur Mārgaretai Sallivanai ar Džo Baidenu, bet gan milzīgai idejiski birokrātiskai mašīnai, kas ģenerēja patiesību visos jautājumos. Piedevām tās mašīnas labā strādāja virkne pētniecisko institūtu...
Tikai nekas neiznāca. Netika ņemta vērā cilvēka bioloģiskā īpatnība – ziņkārība, kas lika meklēt un atrast alternatīvus informācijas avotus. Un tas bija gadsimts "pirms interneta".
Viss, kas noticis ar Ameriku un Rietumiem, izskatās vienkārši: pašpasludināta idejiskā elite mēģināja atkārtot padomju eksperimentu – monopolizēt patiesību uz jaunas tehnoloģiskās bāzes. Galu galā tā radīja spēcīgu pretestību valsts mērogā, nerunājot jau par citām tautām un civilizācijām. Paskatīsimies, kas notiks tālāk, tomēr skaidrs, ka noteikti neizdosies kādu cilvēku Vašingtonā pataisīt par patiesības arbitru.
