2020. gadā Latvijā tika ierosināti, turpinājās vai noslēdzās vairāki kriminālprocesi ar nepārprotamām politiska rakstura iezīmēm. Paudīšu uz savas pieredzes gūtu viedokli: taisnā tiesa degradē.
Manas sabiedriskās aktivitātes gados Drošības policija ierosinājusi pret mani vairāk nekā desmit lietas. Trīs no tām nonāca līdz tiesai. Gandrīz ne reizi nenotika tā, ka tiesneši akli uzticētos apsūdzības argumentiem un neuzklausītu tiesājamā vai viņa advokāta argumentus. Tiesā notika godīga divkauja , kurā uzvarēja tas, kurš nāca klajā ar pārliecinošājiem pierādījumiem.
Tagad situācija ir mainījusies. To spilgti apliecināja neiedomājami nežēlīgais spriedums Oļegam Burakam.
Pierādījumu nav, taču tas netraucē
Atgādināšu, ka šī gada augustā Burakam tika piespriests 15 gadus ilgs cietumsods par spiegošanu Krievijas labā. Formāli ne gluži tā: par spiegošanu Buraks dabūja 11 gadus, vēl četrus gadus pievienoja par apsūdzībām citos krimināllietas pantos. Tomēr ir skaidrs: ja nebūtu spiegošanas, par visiem pārējiem grēciņiem pienāktos nosacīts spriedums, ne vairāk.
Buraku tiesāja saskaņā ar panta "Spiegošana" veco redakciju. Tā paredz: lai notiesātu cilvēku, ir jāpierāda, ka viņš rīkojies ārvalstu izlūkdienesta uzdevumā, sadarbojies ar to. Jāuzrāda sadarbības pierādījumi. Fakts, ka Buraka datorā bija atrasti slepeni faili (vēl nav zināms, kā tie tur nonākuši), pats par sevi nav nekāds spiegošanas pierādījums.
Ko var izmantot pierādījumam? Pieņemsim, liecinieku vārdi, video ieraksts, kurā redzama slepena tikšanās ar izlūkdienesta darbinieku, pārtvertas tālruņa sarunas vai elektroniskās vēstules, ekrānuzņēmumi, kaut kādas speciālas spiegu iekārtas. Vismaz paša apsūdzētā atzīšanās. Vainas atzīšana, protams, nav "pierādījumu karaliene", tomēr tas ir vismaz kaut kas.
Neko no visa šī saraksta Valsts drošības dienests un prokuratūra neuzrādīja. Nekādu pierādījumu, tikai pliki apgalvojumi: spiegoja, un punkts. Tomēr tas nemulsināja tiesnesi Dunduru, un Buraks, tā sakot, dabūja papilnam
Kā Gapoņenko "kurināja"
Vēl viens piemērs – nesenais spriedums Aleksandram Gapoņenko. Tiesa piespriedusi viņam gadu brīvības atņemšanas nosacīti "par nacionālā naida kurināšanu".
Gapoņenko savās publikācijās izmantoja tādus izteikumus, kā "latviešu politiķi", "latviešu žurnālisti", "latviešu SS leģionāri", "amerikāņu karavīri" utt. Šos kritiskos izteikumus par vienu vai otru profesionālo vai sociālo grupu tiesa interpretēja kā naida kurināšanu pret visu nāciju. Tāda "radoša" interpretācija ir ārpus jebkādu likumu, pat veselā saprāta robežām.
Ko tad Gapoņenko vajadzēja rakstīt? Katru reizi, kad izmantots vārds "latviešu", iekavās skaidrot, ka viņš nerunā par latviešiem kā tautu, kā nāciju? Manuprāt, tas tāpat vien ir skaidrs jebkuram adekvātam lasītājam. Bet tiesnesis nolēma pakļauties "neadekvātiem".
Daudzi komentētāji uzskata spriedumu Gapoņenko par "mīkstu". Neveiksmīgs vērtējums, kas aizēno notiekošā būtību. Faktiski ir ieviesta politiskā cenzūra. Nav iespējams kritizēt valdības nacionālo politiku, nelietojot vārdus "latvietis", "latviešu". Ne jau kaut kādi noslēpumaini citplanētieši bez kādas tautības likvidēja krievu skolas...
Sadarbība ar Krieviju – krimināls
Turpinās divi procesi pret Juriju Aleksejevu. Vienu lietu ļoti nesteidzīgi izskata tiesa, otra tiek gatavota nodošanai tiesā. Sputnik Latvija ne vienu vien reizi par to ir stāstījis. Izcelšu tikai vienu aspektu – uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs.
Pret Aleksejevu un viņa kolēģiem no IMHO kluba celtas apsūdzības par "palīdzību ārvalstij tās darbībā pret Latviju". Pirms dažiem gadiem pieņemtais Krimināllikuma pants dod vaļu Valsts drošības dienestam – tas var ierosināt lietu pret jebkuru varai nemīlamu iedzīvotāju, kas uztur sakarus ar Krieviju – profesionālus, komerciālus, humanitārus, nerunājot jau par politiskajiem kontaktiem.
Ja tiesa arī šoreiz padosies VDD, drošībnieki smelsies iedvesmu jaunām krimināllietām, un represijas var iegūt daudz plašāku mērogu.
Jaunais specdienestu juristu daiļdarbs
Visbeidzot, pats jaunākais process, ko saķepinājis drošības dienests, - pret žurnālistiem, kuri sadarbojas ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa". Savus argumentus, kuri parāda apsūdzību absurdu, esmu jau izklāstījis. Arī daudzi citi pauda līdzīgas domas.
Tomēr gribu šo to piebilst. Iespējams, VDD specoperācijas mērķis ir ne tikai vēlme galīgi piežmiegt krievvalodīgos medijus un kriminalizēt jebkādus latvijiešu kontaktus ar Krieviju. Piedevām tiek zondēts – kāda būs Krievijas reakcija, cik stingra būs atbilde?
Galu galā starptautiskā ziņu aģentūra "Rossija segodņa" nav nekāds privāts kiosks, tas ir valsts uzņēmums, tā īpašnieks ir Krievijas Federācijas valdība. Tātad izvirzītās apsūdzības ir tāda puiciska "aknu" pārbaude.
Patlaban nav iespējams prognozēt, vai specdienestu kārtējais daiļdarbs nonāks līdz tiesai vai nonīks pirmstiesas stadijā. Ja tiesa būs, jādara viss iespējamais, lai tajā izcīnītu uzvaru. Pat neskatoties uz taisnās tiesas degradāciju.
Daudzi vietējie krievu mediji ir likvidēti, citi pūlas izdzīvot, baidās sastrīdēties ar valdību. var jau būt, ka izklausīsies patētiski, tomēr teikšu: aģentūras "Rossija segodņa" portāli patiesībā ir vienīgie brīvā krievu vārda nesēji Latvijā. Mēs nedrīkstam tos zaudēt.
