RĪGA, 8. septembris — Sputnik, Ļevs Rižkovs. Mliņņika dienesta biogrāfija dalās "pirms un pēc 1991. gada". Viss, kas noticis "pēc", atgādina veiksmes kareivja gaitas, priekšvēsture ir varonīgs, taču ļoti skumjš stāsts par "nelokāmo alvas zaldātiņu". Kā jutās oficieris, kurš devis zvērestu uzticīgi kalpot padomju tautai, kad viņa acu priekšā valsts sabruka. Jā, LPSR Augstākā padome 1991. gadā pasludināja republikas neatkarību, taču OMONs pakļāvās Maskavai un rīkojās saskaņā ar instrukciju: ieņēma telegrāfu, Preses namu, IeM ēku. Jā, Latvijas iedzīvotāji aizstāv neatkarību un būvē barikādes, taču pavēle ir un paliek pavēle, un omonieši ievieš kārtību saskaņā ar saviem priekšstatiem…
Latvijā viss beidzās labi, bet Lietuvā Mļiņņikam tika piespriests mūža ieslodzījums.
Varonis saņēmis savu apbalvojumu
Ar Česlavu Mļiņņiku gluži negaidot iepazināmies Abhāzijas vēstniecībā, kur 25 gadus pēc kara tika pasniegti ordeņi un medaļas cilvēkiem, kuri dažādu apstākļu dēļ nav varējuši saņemt savus apbalvojumus. Tos saņēma arī slavenā Rīgas OMONa karavīri, turklāt vienības komandierim, atvaļinātajam pulkvedim Česlavam Mļiņņikam tika pasniegts augstākais Abhāzijas apbalvojums — Leona ordenis.
Daļēji atzītās republikas augstākā ordeņa kavalieris ieradās pasākumā baltā ķitelī, ko acīmredzami šuvis prasmīgs meistars (tiesa, šajā jomā es gan neesmu īpašs speciālists). Mļiņņiks ir neliela auguma vīrs, taču tas, ka viņš ir komandieris, kļuva skaidrs tūlīt pat — par to liecināja viņa klusā un pārliecinātā balss, kādā viņš deva pavēles specvienību veterāniem. Un tas, kā viņi paklausīja.
Vikipēdija paziņo sausus faktus: Mļiņņika militārā biogrāfija sākusies Afganistānā. Pēc tam sekojis dienests Latvijā, kur Česlava Mļiņņika vadītais Rīgas OMONs 1990. gadā kļuba par "neatkarības ienaidnieku" Nr. 1. Daudzi politiķi Latvijā par savas karjeras pamatu izraudzījās "drosmīgu pretošanos" Rīgas OMONam. Lietuvā Mļiņņikam aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums.
Mļiņņika biogrāfijā pieminēta arī dalība visos konfliktos pēcpadomju teritorijā, izņemot Piedņestru, lai arī daži viņa biedri arī patlaban ieņem svarīgus posteņus Tiraspolē. Rīgas OMONa cīņu gaitā bojā gājuši divi karavīri: viens — Abhāzijā, otrs — Dienvidslāvijā. Citu zaudējumu vienības vēsturē nav.
Noskaidrojās, ka pēc Abhāzijas bijušais Rīgas OMONa komandieris nokļuvis Čečenijā, pēc tam, 1993. gadā piedalījies cīņās par Balto namu Maskavā laikā, kad notika KF Augstākās Padomes un prezidenta Borisa Jeļcina konfrontācijas laikā, tika apsūdzēts par ieroču nelikumīgu glabāšanu, pēc gada iznāca brīvībā, un apsūdzības tika atceltas. Kopš tā laika veiksmes kareivja biogrāfija ir miglā tīta. Skaidrs, ka viņam bijuši arī citi ceļi. Atsaucoties uz informācijas avotu, kas nav pelnījis uzticību, Vikipēdija raksta, ka 2008. gadā Mļiņņiks ievainots Chinvalā piecu dienu kara laikā.
Tas arī ir viss. Atliek tikai piebilst: "Pie krūtīm viņam ir Leona ordenis, un vairāk nekas nav zināms."
Konspirācija
Dažas dienas pēc apbalvošanas mēs ar Česlavu Mļiņņiku vienojāmies par interviju. Līdz pēdējam brīdim tikšanās nianses (tāpat kā vieta un laiks) paliek nezināmas. Skaidrs ir tikai tas, ka tiksimies kaut kur Maskavas dienvidrietumu daļā. Dažas stundas pirms intervijas saņemu instrukcijas: ierasties tādā un tādā metro stacijā, doties turp un turp, pēc tam gaidīt norādītajā vietā.
Tikšanās vietā ierados mazliet agrāk un uzdūros betona sētai. Jau zinādams, ka Mļiņņiks uz telefona zvaniem neatbild, rakstu īsziņu, norādu, kur atrodos. Atskan zvans un dzirdu jaunas instrukcijas: "Pa pāreju dodieties turp un turp, gaidiet tur."
Izlaidīsim daudzās konspirācijas fineses. Pastāstīšu tikai, ka galu galā piebrauca mašīna. Ierodamies omulīgā un stilīgā kafejnīcā, kur vasarīgi karstajā brīvdienā sēžam tikai mēs. Neviena apmeklētāja, neviena viesmīļa. Mūs neviens netraucē.
Par ko melo Vikipēdija
Protams, man jau šķita, ka Vikipēdija, aprakstot manu sarunbiedru, maigi sakot, nav objektīva. Kļūda ir jau pašā biogrāfijas sākumā. Tā apgalvo, ka Česlavs Mļiņņiks dzimis Baltkrievijā. Noskaidrojas, ka tā nav.
"Nu nē! — stāsta Česlavs Mļiņņiks. — Esmu no Bauskas Latvijā. Esmu tur audzis, tur gāju skolā. Mums bija tīri laba skola. Mums mācīja gan filozofiju, gan psiholoģiju. Nākotnē tas palīdzēja. Mūsu ģimene bija patriotiska. Mīlestību pret Dzimteni, pret Tēvzemi man iepotēja kopš bērnības. Pats esmu polis, taču vectēvs kalpoja Krievijas impērijai."
Rīgas OMONa nākamā komandiera rakstura un pat kareivja prasmju veidošanos lielā mērā ietekmēja viņa vecmāmiņa. Lūk, kā tas notika.
"Tas skan paradoksāli, taču mana tēva māte, kņaze Galunska vienmēr bija sajūsmā par Staļinu, — stāsta Mļiņņiks. — Viņa neprata runāt krieviski un viņsaulē aizgāja 1983. gadā. Man un maniem brāļiem viņa vienmēr teica: "Eh, cilvēki nožēlos, ka Staļina nav!"
Šķiet, tā mēdza teikt un vēl joprojām apgalvo daudzi vecāka gadagājuma cilvēki. Taču īpaši pikanti šie vārdi ir tāpēc, ka Česlava Mļiņņika vecmāmiņa prata ieskatīties nākotnē. Šo informāciju viņas mazdēls paziņo bez smaida ēnas, nopietni un lietišķi, it kā nolasītu informatīvo biļetenu no kaujas lauka.
"Jau tolaik zināju, ka atnāks Mihails Iezīmētais, kurš sagraus lielvalsti, — stāsta Česlavs Mļiņņiks. — Un Borja Dzērājs, kurš nodzers Krieviju. Tiesa, vēlāk mēs apsargājām Jeļcinu. Es komandēju vienību, kas viņu apsargāja. Vecmāmiņa pastāstīja nākotni uz zināmu laiku — līdz manai nāvei."
Par to nu gan esmu pārsteigts: "Tātad jūs zināt, kad mirsiet?"
"Jā, — pilnīgi mierīgi atbild Mļiņņiks. — Zinu pat dienu un laiku."
"Vai tad tādas zināšanas nav briesmīgas?" — es vaicāju.
Izrādās, tā nepavisam nav.
"Esmu tik mierīgs tāpēc, ka zinu nākotni, — saka Rīgas OMONa bijušais komandieris. — Un tie piedzīvojumi manā dzīvē… Es sapratu, ka tas viss pāries. Iedomājieties situāciju. 1989. gads. Pret mani notika atentāts. Man bija lauzts mugurkauls, gurni, kājas — viss iespējamais. Es nebiju dzīvotājs. Bet pirms tam bija mīnas sprādziens Afganistānā. No manis nekā nebija palicis pāri. Biju paralizēts. Taču es zināju, ka staigāšu! Tas palīdz. Gulēju hospitālī Taškentā, un mani nosūtīja uz Čirčiku, lai nebojātu statistiku ar nāves rādītājiem. Taču es izdzīvoju. Ilgi ārstējos. Ārstēties turpināju arī Rīgā, kur mani nosūtīja dienēt."
Česlavs Mļiņņiks atzīst, ka viņa dzīves devīzi vienmēr veidojuši Pavkas Korčagina vārdi no Nikolaja Ostrovska romāna "Kā rūdījās tērauds": "Es gribu dzīvot tā, lai nenāktos mocīties par bezmērķīgi nodzīvotiem gadiem."
"Dažam šķiet: "Un kas tad ir? Es dzīvoju un dzīvoju!" Katrs pats izlemj pa savam, — saka Mļiņņiks. — Es te satiku vienu mūsējo — sen nebijām redzējušies. Viņš bija tik milzīgs, sporta meistars! Bet tagad jau knapi elpo. Taisās mirt, par visu vienlaldzīgs. Es viņam saku: "Bet man nav vienalga, kā nomirt!" Viņš attrauc: "Kāda starpība! Zārkā tevi ieliks!" Es saku: "Nē! Nevar būt tā, ka ir vienalga! Atceries, kā mēs gājām operācijās?" Tas, protams, ir humors, taču pirms kaujas uzdevumiem mēs vienmēr uzvilkām tīru veļu. Citādi tevi nožmiegs, bet biedriem pēc tam nāksies pārvilkt tavas smirdīgās apakšbikses."
Bļodiņa — melu detektors
Jo tālāk ritēja mūsu saruna, jo vairāk tā aiziet kaut kādā dīvainā virzienā. No omoniešu komandiera tomēr gaidi tādas prozaiskākas lietas.
Negaidot noskaidrojas, ka arī pats Mļiņņiks dažkārt prot saskatīt nākotni. Kā? Viena no metodēm — trīs dienu sausā badošanās.
"To mums mācīja, — stāsta Česlavs Mļiņņiks. — Es mācījos Turkmēnijā, Ļeņina komjaunatnes vārdā nosauktajā skolā. Kad beidzām teorētisko kursu, pienāca laiks nokārtot eksāmenu. Mūs aizveda kalnos, pie Irānas robežas. Un tur atstāja. Trīs dienas mums bija jānodzīvo bez pārtikas un ūdens, bet pēc tam jānonāk tikšanās rajonā. Tūlīt piebildīšu, ka eksāmenu nokārtoju tikai es. Pārējie netika galā. Kāpēc tā? Cilvēkam taču šķiet, ka viņš ir gudrs un domā: "Vai tad virs galvas satelīts lidos, vai?" Un sākas — te ogu atrod, kaut kur tur strauts tek, — padzeras."
Skaidrs, ka pārbaudāmos no satelīta nekontrolēja, taču noskaidrojās, ka finišā, tikšanās rajonā viņus gaida pārbaude. Pirmkārt, notika ļoti stingra medicīniskā pārbaude.
"Visi, pat tie, kas ēda ogas un dzēra no strauta, bija novājināti, — atceras Mļiņņiks. — Taču nevienam nebija ne jausmas, kā noteikt, vai esi ievērojis noteikumus. Tagad jau zinu, ka pirmā pazīme ir palēnināta runa. Pēc divas dienas ilgas badošanās rīklē sākas spazmas, nobāl lūpas. Mēle pielīp pie aukslējām. Taču tas vēl nav viss!"
Bija vēl viens ļoti savdabīgs melu detektors — parasta bļoda ar aukstu ūdeni.
"Bija jānoauj apavi un jāiebāž kājas bļodā, — stāsta Rīgas OMONa komandieris. — Tiklīdz iebāzīsi tur kājas, atveras mute, un vaigi kļūst slapji. Ķermenis uzsūc ūdeni. To piekrāpt nevar. Tā nu iznāca, ka eksāmenu nokārtoju tikai es."
Viņš stāsta, ka nākotne neatainojas kaut kādās vērienīgās ainās. Nebūt ne. Vienkārši pēc trīs dienas ilgas sausās badošanās acu priekšā parādās dīvainas lietas.
"Pateicoties šiem paredzējumiem mūsu nodaļā vienmēr bija mazi zaudējumi, — turpina Mļiņņiks. — Pirms operācijas noteikti bija jāapskata karavīri. Katram cilvēkam ir aizsardzība. Tas ir dzelteni zeltainas krāsas lauks, 10-11 milimetrus biezs. Parasti mēs to neredzam. Kad lauks sašaurinās, cilvēkam ir tieksme uz slimību, uz nāvi. Kad paliek tikai 2-3 milimetri, dzīve beidzas. Vēl par daudz ko liecina cilvēka acis. Dažkārt negribas cilvēkiem acīs skatīties. Paskaties — un redzi: viņš jau ir miris, taču nezina to."
Ja turpināsim specdienestu okulto noslēpumu tēmu, jāpastāsta, ka bija arī citi vingrinājumi. Viens no tiem, "sinerģētiskais", bija līdzīgs lūgšanai. Karavīri stāvēja uz ceļiem, salikuši rokas. Tikai plaukstas bija jātur nevis kopā, bet gan zināmā attālumā vienu no otras.
Cits vingrinājums — elpošana caur kājām. Atklāti sakot, arī man pašam ir grūti iedomāties, kā tas var būt. Taču tieši tā no neizbēgamas nāves izglābās profesors Lengdons vienā no pēdējiem Dena Brauna romāniem. Izrādās, tāda metode patiešām pastāv, un tie, kas to apguvuši, arī kārto eksāmenu. Viņu acu priekšā uz dažām minūtēm novieto papīra lapu. Ja tā sāk svārstīties, eksāmens nav nokārtots.
Nedrīkst nolaist rokas
Česlavam Mļiņņikam nepatīk atsaukt atmiņā darbu Rīgā 90. gadu sākumā. Nē, ne jau tāpēc, ka tas beidzies ar aizmugurisku mūža ieslodzījumu. Viņš uzskata, ka viss varēja notikt pavisam citādi.
"Mūs mācīja, ka vairākums nevar kļūdīties, — viņš stāsta. — Taču patiesībā cilvēki bieži uzvedas kā aitu bars.
Bērnībā mani pārsteidza ekskursija uz Kauņu, uz 9. fortu. Mani satrieca nevis nacistu zvērību mērogs, bet gan tas, ka, spriežot pēc fotogrāfijām, tikai trīs cilvēki ved pretī nāvei simtiem cilvēku. Es nesapratu, kāpēc neviens nepretojas. Jā, jūs iesiet bojā, ja pretosieties. Taču cilvēkiem radīsies iespēja! Arī tagad esmu pārliecināts, ka cilvēkam vienmēr ir jāpretojas. Nevar nolaist rokas."
Tā nu iznāca, ka 90. gadu sākumā viņš pretojās notikumu straumei.
"Rīgā mēs dzīvojām rajonā, kur lielākoties mita latvieši, — atceras Mļiņņiks. — Krievu tur bija ļoti maz. Kad sākās perestroika, mūsu rajona iedzīvotājos radās absolūta pārliecība, ka viņi kļūs par saimniekiem — dzīves kungiem. Visi pārējie būs viņu kalpi. Viņi par to sapņoja. Vai atceraties, kas teikts Svētajos Rakstos par to, ka zeme neizturēs, kad izsalkušais pieēdīsies līdz ūkai? Vai kad kalpone kļūs par kņazi? Vai kad kritusi sieviete apprecēsies. Tāpat notika arī šeit."
Mans sarunas biedrs strauji pāriet no pagātnes pie nākotnes. Tāda ir viņa runas maniere.
"Kā tad notika galu galā — vai viņi kļuva par saimniekiem?— vaicā Mļiņņiks. — Nē! Viņi zaudēja visu. Vēl vairāk! Prognoze tuvākajiem desmit gadiem liecina, ka vietējo iedzīvotāju vairs nebūs. Gandrīz visi jaunieši un tie, kas pieaug, brauc prom. Paliek tikai armijas bāzes. Kur te ir brīvība? Kas tā par brīvību? Mēs dzīvojām PSRS, un viss bija kārtībā. Tāpēc es pretojos visai tai neatkarībai."
Un Rīgas OMONam bija iespēja grozīt situāciju, uzskata Mļiņņiks…
(Turpinājums sekos)
