Izšķiroša loma ir visai valsts militārās organizācijas sistēmai, ieskaitot aizsardzības rūpniecības potenciālu, arsenālus un loģistikas iespējas. Konflikts Kalnu Karabahā apliecināja nevis turku Bayraktar TB2 priekšrocības gaisā, bet gan to, ka Armēnija ir pārvērtējusi savus spēkus un slikto aizsardzības organizāciju, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Pēc uguns pārtraukšanas Kalnu Karabahā medijos parādījās virkne vērtējošu publikāciju. To saturu var iekļaut divās vienkāršās tēzēs:
- Azerbaidžāna uzvarēja, jo tai bija turku droni, bet Armēnijai – ne;
- Krievijas "smagās" PGA sistēmas kļūst bezjēdzīgas mūsdienu "dronu karā".
Tik vienkāršota pieeja skaidrojama ar "ekspertu" relatīvi abstraktajām militāri tehniskajām zināšanām, kā arī daudzajiem uzskatāmajiem piemēriem par armēņu militārās tehnikas un karavīru sakāvi. Tomēr realitāte vienmēr ir sarežģītāka nekā mūsu priekšstati par to.
Brīnumu pasaulē nav, katru kinofilmu uzņem pēc režisora ieceres. Videosižeti, ko filmēja Bayraktar un citi Azerbaidžānas armijas droni Karabahā, kalpoja pretinieka cīņas spara graušanai un turku dronu reklāmai pasaules bruņojuma tirgū. Tomēr bija arī "tukši reisi" un neveiksmes, desmitiem dronu likvidēja pretgaisa aizsardzības un radioelektroniskās cīņas līdzekļi.
Dzīvā spēka un tehnikas likvidācijas galvenie instrumenti kaujas laukā vēl joprojām ir artilērija, zalves uguns reaktīvās sistēmas, kas spēj metodiski "uzart" hektāriem zemes priekšplānā un pretinieka aizmugurē. Karaspēku rindās daudz vairāk ir stobru un reaktīvās artilērijas, nevis bezpilota lidaparātu. Turklāt artilērijas spēks ir nesamērojami lielāks.
Piemēram, trieciena Bayraktar, kas maksā aptuveni miljonu dolāru, var pacelt gaisā un nogādāt pie mērķa tikai 150 kg lādiņu, savukārt relatīvi lētā ZURS ar vienu zalvi – tonnām nāvējošā metāla. Tātad artilērija būtiski samazina mērķu likvidācijas "pašizmaksu". Militārā budžeta apjoms nekādi nav korelējams ar garantētiem panākumiem. Piemēram, Pentagona ilggadējā virskundzība Afganistānas debesīs nenoveda pie uzvaras pār talibiem uz zemes.
Nevērīga pašpārliecība
Pareizi organizēta ešelonēta PGA sistēma spēj neitralizēt jebkādu pretinieka bezpilota lidaparātu spietu, radioelektroniskās izlūkošanas līdzekļi dažu sekunžu laikā uzrāda lidojošo lādiņu kontroles punktu koordinātes (tālākai apšaudei). Vienlaikus Karabahā izvērstie armēņu vientuļie PGA kompleksi nespēja nodrošināt stabilu aizsegu ne tikai "novecojošo" īpašību dēļ. Liela loma bija arī dienesta organizācijas līmenim, sistēmas trūkumam. Jāpiebilst, ka "Strela 10" un "Osa AKM" ir 60. gadu zenītraķešu kompleksi, dažkārt tie nespēja sasniegt "Bayraktar" 8 km augstumā. Savukārt mūsdienīgie kompleksi "Tor M2KM" (tuvā darbības rādiusa sistēma) un "Buk M2E" (vidējais rādiuss) aizsargāja tikai Erevānu un Mecamoras atomelektrostaciju.
Vēl viena problēma – tika ignorēti maskēšanās līdzekļi uz zemes, atsevišķi objekti burtiski bļāva "Nobeidz mani!" (viens tiešs trāpījums štāba teltī ar karogu mastā var padarīt nevadāmas vairākas vienības, tātad – simtiem vai pat tūkstošiem karavīru cīņas laukā).
No vienas puses, kad turku droni sāka "nejauši" ielidot Armēnijas pierobežas teritorijā, pareizi organizētie PGA un REC līdzekļi bez grūtībām notrieca dronus. Drīz vien viņi pārtrauca lidot (iespējams, cieta arī vadības punkti).
Uzvara 1994. gadā izveidoja un gadu gaitā nostiprināja mītu par to, ka armēņu spēki Karabahas virzienā ir neuzvarami. Tikai tā kļūst skaidrs, kāpēc nebija nopietnu inženiertehnisko būvju 100 km līnijā no Araksa upes līdz Mravas kalnu grēdai. No augšas atvērtie ierakumi un apšaudes punkti, atsevišķas blindāžas ir XX gs. sākuma cienīgi nocietinājumi. Armēņi neparūpējās par ilgtermiņa apšaudes punktiem (no dzelzbetona) un pazemes komunikāciju tīklu, lai arī laika tam bija pietiekami – vairāk nekā 25 gadi (atsauksim atmiņā kaujinieku tuneļus Sīrijā – tie būvēti ar minimāliem tehniskajiem līdzekļiem).
Šajā fonā 2019. gadā Armēnijas premjerministrs Nikols Pašiņans paziņoja: "Karabaha – tā ir Armēnija," (tikai KKR neatzina), bet aizsardzības ministrs Dāvids Tonojans noformulēja koncepciju – "Jaunas teritorijas jauna kara gadījumā".
Armēnijas bruņoto spēku potenciāls konflikta sākumā, 27. septembrī bija daudzkārt vājāks nekā Azerbaidžānai, tomēr pretinieki cieta vienlīdz lielus milzīgus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus. Dienvidu virzienā Azerbaidžāna vienā konflikta posmā nodrošināja desmitkārtēju pārspēku, taču mēneša laikā pavirzījās uz priekšu tikai par 30-40 km. Baku blickrīgs neizdevās. Armēņu karavīru un brīvprātīgo vīrišķība un izturība ir pelnījusi milzu cieņu – viņi bija spiesti cīnīties par spīti apstākļiem, bez centralizētas vadības sistēmas un atbalsta no gaisa.
Pieredze Sīrijā un Lībijā
Atgriezīsimies pie jautājuma par Krievijas PGA sistēmu sacensībām ar turku bezpilota lidaparātiem. Šajā kontekstā atliek atsaukt atmiņā "dronugāzi" Sīrijas un Lībijas gaisa telpā zenītraķešu kompleksu "Tor M2KM". "Buk M2E" un "Sosna" profesionālā pielietojuma rezultātā. Tikpat efektīvi bija arī ZRLK "Pancir S1". Ja šie kompleksi būtu savlaicīgi izvērsti Kalnu Karabahā, tie nebūtu atstājuši turku "Bayraktar" ne mazāko izredžu. Spriediet paši.
ZRK "Tor M2KM" ir astoņas raķetes ar darbības attālumu līdz 15 km, pārtveršanas augstums – līdz 10 km, var identificēt un notriekt grūti pamanāmus mērķus (mērķa efektīvais izkliedes laukums (EPR) – līdz 0,02 kvadrātmetri). Vienlaikus identificē līdz 48 mērķus, pavada – 10, likvidē – četrus.
ZRK "Buk M2E" maksimālais darbības attālums – 45 km. Pārtver mērķus augstumā no 15 metriem līdz 25 kilometriem. Spēj notriekt aerodinamiskos mērķus, kas pārvietojas līdz 2,5 Mahu ātrumā, ballistiskos – līdz 4 Mahiem. Vienlaikus apšauda līdz 24 mērķus (ieskaitot grūti pamanāmos, ar EPR līdz 0,05 kvadrātmetriem).
ZRK "Sosna" redz spārnotās raķetes un bezpilota lidaparātus līdz 12 km attālumā, garantētā trāpījuma zona 1,3-10 km attālumā, 2 m – 5 km augstumā. Izmanto optiski elektronisko uguns kontroles sistēmu – komplekss neatklāj sevi ne ar kādu izstarojumu. ZRK spēj jebkādā diennakts laikā, jebkādos laikapstākļos strādāt automātiski, bez ekipāžas palīdzības. Trāpījuma zonā ir arī virszemes mērķi, ieskaitot tankus (tam ir bruņucaursitēji lādiņi), tanks tiek identificēts līdz 8 km attālumā.
Miernešu operācijas ietvaros Krievija nogādājusi Kalnu Karabahā jaunos radioelektroniskās cīņas kompleksus "Leer 3". To galvenie uzdevumi – GSM standarta mobilo sakaru signālu, 3G un 4G tīklu slāpēšana. Kompleksu veido viena automašīna KaMAZ un 2-3 droni "Orlan 10" ar 120 km darbības rādiusu (BPLA var uzturēties gaisā līdz 5 km augstumā – līdz 10 stundas). Bezpilota lidaparāts spēj fiksēt telefonus, planšetdatorus, organizēt izlūkošanu, iekļaut datus digitālajā kartē un noraidīt tos artilērijas vienībām. Konflikts Karabahā ir atkal iesaldēts, nevis atrisināts, un mūsdienīgie izlūkošanas un PGA līdzekļi nebūt nav zaudējuši savu nozīmi.
