No Turcijas viedokļa šī organizētā migrācija dāvā vēl vienu iespēju nopietni un uz ilgu laiku nostiprināties Dienvidkaukāzā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Bruņotais konflikts Kalnu Karabahā piesaistījis tūkstošiem algotņu no Sīrijas – viņi ieradušies karadarbības zonā ar Turcijas atbalstu un strādāja Azerbaidžānas pusē. Pēc trīspusējā līguma noslēgšanas un kara pārtraukšanas vēl joprojām nekas nav zināms par tūristu-teroristu atgriešanos dzimtenē. Pastāv iespēja, ka sīrieši ar savām ģimenēm apmetīsies Azerbaidžānai atdotajos rajonos.
Saskaņā ar telekanāla Sky News Arabia datiem, Turcijas valdība stimulē turkomānu ģimeņu migrāciju no Sīrijas ziemeļaustrumiem uz Kalnu Karabaha rajoniem (emigrantiem sola Azerbaidžānas pilsonību), lai mainītu reģiona demogrāfiju. Pie tam Turcijai jau ir pieredze tamlīdzīgas transformācijas projektā Afrinas pilsētā (Sīrijas ziemeļaustrumos), kur patlaban palikuši vien nepilni 7% pamatiedzīvotāju.
Sīrijas ziemeļaustrumu autonomās administrācijas pārstāvis Šafans al Haburi intervijā Sky News Arabia apstiprināja informāciju par Turcijas valdības iniciatīvu jautājumā par sīriešu ģimeņu pārcelšanos uz Kalnu Karabaha reģionu. Viņš uzsvēra, ka Turcijas vadība nav aizmirsusi, kā 1923.-1929.gg. Karabaha teritorijā pastāvēja "Sarkanās Kurdistānas Republika" ar galvaspilsētu Lačinas pilsētā.
Projekts nemaz nav pārlieku fantastisks. Migranti-turkomāni (tjurku emigrācijas viļņa pēcteči Tuvajos Austrumos pirms Osmāņu impērijas veidošanās) ar teroristisku pieredzi veido visnotaļ apmācītu "militāro kontingentu" un par nelielu naudu spēj piedalīties karadarbībā – vienalga, kur, un vienalga, pret ko. Savukārt Karabahas hipotētiksā pārvēršana par "Kaukāza Kosovu" dos iespēju Ankarai jebkurā brīdī aizsargāt brālīgo tautu. Turcijas parlaments jau atbalstīja bruņoto spēku nosūtīšanu uz Azerbaidžānu, un tas ir tikai sākums lielajā ģeopolitiskajā spēlē Dienvidkaukāzā. Tajā piedalīsies arī Krievijā aizliegtas teroristiskas organizācijas "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" un ekstrēmistiskie kurdu grupējumi.
Jaunie "janičāri" Kaukāzā
Turcija oficiāli noliedz, ka nosūtītu algotņus uz Azerbaidžānu, un apgalvo, ka Armēnija atbalsta Kurdistānas Darba partijas (KDP) kaujieniekus, kuri gadu desmitiem cīnās pret Turcijas valdību. Baku klāsta, ka Armēnijas pusē ir algotņi no Sīrijas un Libānas. Tehnoloģiski tas ir iespējams, tomēr vairs nav aktuāli. Trauslajam mieram vēl ir jāpārcieš laika pārbaude. Ir jāmeklē diplomātiska izeja no strupceļa Karabahā, nevis jāpārvieto turp "kolonisti" ar apšaubāmu pagātni no Tuvajiem Austrumiem.
Atgādināšu, ka Latākijas un Alepo provincēs dzīvo aptuveni 100 tūkstoši sīriešu turkomānu, kuri saistīti ar virkni teroristisko organizāciju un ilgus gadus karo ar Sīrijas valdības spēkiem. Turcijas vadība atbalsta turkomānu bruņotās vienības. 23. novembrī mediju resurss Afrinpost informēja, ka turki atklājuši divus ofisus Afrinas kurdu reģiona centrā Sīrijas ziemeļos. Tie paredzēti ģimenēm, kuri vēlas piereģistrēties migrācijai uz Kalnu Karabahu, "uz azerbaidžāņu armijas ieņemto teritoriju". Pie tiem jau rindās stājas turkomānu ģimenes (pārsvarā – no Homsas provinces). Domājams, turkiem izdevies motivēt visus šos cilvēkus. Turcijas izlūkdienests iekļauj savā datu bāzē informāciju par viņiem pirms došanās uz Kalnu Karabahu.
Azerbaidžānas Kurdu kultūras centra "Ronai" vadītājs Fahraddins Pašajevs vērtēja, ka patlaban Azerbaidžānā dzīvo aptuveni 240 tūkstoši kurdu, taču Turcija plāno pārvietot uz Kalnu Karabahu nevis Tuvo Austrumu kurdus, bet gan tikai turkomānus ar ģimenēm. Vai tas nāks par labu Azerbaidžānai, nerunājot jau par armēņu tautības iedzīvotājiem?
1923. gada tautas skaitīšana parādīja, ka Kalnu Karabaha autonomajā apgabalā armēņi veidoja 94% iedzīvotāju, 6% - pārsvarā bija azerbaidžāņi, kurdi un krievi bija mazākumā. Padomju varas gados armēņu skaits Karabahā saruka līdz 77%, azerbaidžāņu – pārsniedza 21%. Karš 90. gadu sākumā ieviesa savas korekcijas. Demogrāfiskā situācija perspektīvā ir grūti prognozējama.
Armijas ikdiena
Krievijas miernešu grupējums Kalnu Karabaha armēņu daļā dara visu iespējamo, lai sakārtotu dzīvi pēc kara. Inženieru-sapieru vienības nodarbojas ar tehnisko izlūkošanu, atmīnē ceļus, evakuē sadegušo tehniku no koplietošanas ceļiem. Stepanakertā atjaunots ceļu segums, ūdens un elektrības padeve civilās infrastruktūras ēkās un dzīvojamos namos, darbojas humānās palīdzības centrs, top aeromobilais hospitālis. Krievijas mierneši pavada autobusus ar bēgļiem, mājās atgriezušies tūkstošiem cilvēku.
Saskaņā ar trīspusējo vienošanos, ko 9. novembrī parakstīja Krievijas prezidents, Azerbaidžānas valsts vadītājs un Armēnijas premjerministrs, 25. novembrī Azerbaidžānas armijas vienības iegāja Kelbadžaras rajonā, 20. novembrī Azerbaidžānas kontrolē nonāca Agdamas rajons, drīz vien (1. decembrī) – Lačinas rajons. Teritoriju nodošana Azerbaidžānai ar Krievijas miernešu starpniecību neparedz tūlītēju 1992. gadā bēgļu gaitās devušos cilvēku atgriešanos.
Karabahas tālākais liktenis lielā mērā ir atkarīgs no Azerbaidžānas armijas un militāri politiskās vadības. Armēnijas "drošības zonas" rajonu transformācija par tikpat mazapdzīvotu un bīstamu azerbaidžāņu zonu ir ļoti nevēlama. Pastāv risks, ka septiņos rajonos apmetīsies sīriešu turkomāni. Pēc 28 gadiem ir ļoti grūti atsaukt atpakaļ simtiem tūkstošu azerbaidžāņu bēgļu, kuri jau iedzīvojušies jaunajās vietās. Tā var notikt mākslīga vienas tautas aizstāšana ar citu.
Iepriekš Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, tiekoties ar Turcijas aizsardzības ministru Hulusi Akaru, ārlietu ministru Mevlutu Čavušoglu, izlūkdienesta vadītāju Hakanu Fidanu un sauszmes spēku komandieri Umitu Dundaru, klāstīja par Krievijas un Turcijas "līdztiesīgajām lomām" konflikta risināšanā. Valstī ir liels skaits kara padomnieku no Turcijas, it īpaši Nahičevānas autonomijā – tālu no Karabaha, taču pie robežas ar Armēniju. Tas liecina, ka Baku un Ankara sākotnēji bija gatavas lielam karam visā "Armēnijas frontē". Krievija vienlīdzīgi apturējusi karadarbību, un daudzi ar to nav apmierināti.
24. novembrī Turcijas aizsardzības ministrs Hulusi Akars paziņoja, ka pārrunas ar Krieviju turpinās arī pēc trīspusējās vienošanās noslēgšanas, tiekot plānotas turku patruļas starp novērošanas punktiem Karabaha un, šķiet, arī pašu svarīgāko: "Mēs to īstenosim saskaņā ar savām pārrunām ar Azerbaidžānu."
Kļūst skaidrs, ka runa nav par kopīgu monitoringa centru. Ankara ir gatava rīkoties pretēji reģiona interesēm un konflikta pušu samierināšanas loģikai. Iespējams, kādam nekādi neliek mieru "jaunais miers" Karabahā.
