RĪGA, 11. novembris — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Lāčplēša diena, ko svin 11. novembrī, tiek uzskatīta par nacionālajiem svētkiem. Bet kā šo dienu uztvert, piemēram, Latvijā dzīvojošajiem krieviem un ebrejiem? Ko svin paši latvieši? Par Lāčplēša dienas zemūdens akmeņiem Sputnik Latvija korespondentam pastāstīja vēsturnieks Vlads Bogovs.
Īsteno latviešu rindās
Pēc Bogova vārdiem, 1920. un 1930. gados nacionālās minoritātes Latvijā pret Lāčplēša dienu bija visnotaļ lojālas un atbalstīja latviešus viņu nacionālajos centienos. Tie bija diezgan mierīgi laiki līdz 1930. gadu vidum, kamēr premjerministrs Ulmanis nesāka lakstoties ap Hitlera režīma idejām.
Jaunajā Latvijā nacionālās minoritātes pārsvarā neuzskata Lāčplēša dienu par saviem svētkiem, un galvenokārt tāpēc, ka Latvija neuzskata viņus par "saviem" cilvēkiem. Runa ir pat tiem, kuri būvējuši jauno Latviju. Tas ir zināms, un nav nekāds noslēpums, norāda vēsturnieks.
Bogovs skaidro, ka jaunā Latvija izaugusi galvenokārt no latviešu emigrantu aprindām, kuru kodolu sastādīja Otrajā pasaules karā izdzīvojušie leģionāri, no LPSR aizbēgušie "meža brāļi" un policijas soda bataljonu locekļi. Šie no Padomju Latvijas aizbēgušie personāži Rietumu specdienestu rokās kļuva par ideāliem ieročiem pret visu, kas saistīts ar Padomju Savienību.
"Militārie noziedznieki apmetušies gan rietumvalstīs, gan aiz okeāna, un aukstajā karā gados viņus labprāt izmantoja Rietumu specdienestu pārstāvji, lai vieglāk un prasmīgāk sagrābtu un notvertu republikas pamatiedzīvotāju prātus, kuri "cieta okupantu jūgā", kas rusificēja viņu dzimto Latviju. Citiem vārdiem sakot, līdz 1934. gadam Latvija bija daudz draudzīgāka citu tautību pārstāvjiem, jo īpaši – krieviem un ebrejiem, ne pilnā mērā, protams, bet tomēr ne tāda, kā jaunā Latvija, kurai mīļš viss, kas nāk no rietumiem, bet viss austrumos piederēja tikai "vatņikiem" un "kolorādiem"," skaidro vēsturnieks.
Taču, Bogovs atzīmē, runājot par vienu no Lāčplēša dienas galvenajiem varoņiem – Oskaru Kalpaku, jāpatur prātā, ka arī viņš bija īsts "kolorāds" – Georga ordeņa kavalieris, kurš lepni valkāna Georga lenti un runāja krieviski, jo bija krievu armijas virsnieks. Starp citu, mazliet vēlāk viņa ordeni kautrīgi nomainīja uz citu - Lāčplēša ordeni, kurš pat neeksistēja Kalpaka dzīves laikā.
Kurš pret kuru cīnījās?
"Pašlaik titulnācijas pārstāvji, kuri ne īpaši labi mācījušies vēsturi, mēdz teikt, ka 1919. –20. gados drosmīgie latvieši cīnījās pret krieviem, pret vāciešiem, vai pret visiem kopā. Patiesībā jau nemaz tik varonīgi nebija. Vācu karaspēka kā tāda, tolaik te nepavisam nebija, palika tikai 8. Vācijas armijas karavīru brīvprātīgās vienības, kuras atradās šajā teritorijā pēc vienošanās ar Antanti. Palika nedaudz vācu karavīru (Vācija, kā zināms, kapitulēja Pirmajā pasaules karā), lai novērotu situāciju teritorijā, kas jebkurā brīdī varētu kļūt strīdīga, un, ja nepieciešams, šos veidojumus bija domāts izmantot, piemēram, pret boļševikiem. Šajā teritorijā tolaik bija ļoti spēcīgas sociāldemokrātu, proti boļševiku pozīcijas," stāsta Bogovs.
Pēc viņa vārdiem, Latvijas oficiālās vēstures koncepcijā pastāv jēdziens "1918. -1920. gadu atbrīvošanas karš". Bet nav skaidrs, kurš no kā un ko te atbrīvoja. Vai latvieši no latviešiem?
Nacionālistiski noskaņotie latvieši cīnījās par Latvijas brīvību ar citu politisko uzskatu latviešiem. Padomju Latvijas armijas pamatā bija sarkano latviešu strēlnieku vienības, tajā dienēja brīvprātīgie no vietējo iedzīvotāju vidus. Pēc Padomju Latvijas nodibināšanas šeit dažu mēnešu laikā izdevās izveidot divas divīzijas ar vairāk nekā 25 tūkstošiem cīnītāju.
"Labāk jau būtu nosaukuši lietas īstajos vārdos – pilsoņu karš. Tajā pašā laikā plosījās pilsoņu karš Krievijā. Taču Krievijā tas ir pilsoņu karš, bet Latvijā nez kāpēc – "atbrīvošanās". No vienas puses te bija latvieši, kuri cīnījās vāciešu pusē, no otras – latvieši sarkano latviešu strēlnieku rindās, bet neviens nevienu neatbrīvoja, varbūt tikai no politiskajiem uzskatiem, ar laides sitieniem…" konstatēja Bogovs.
Vēsturnieks atzīmēja, ka 11. novembrī, kā ierasts, skolēnus uzņem Jaunsardzē Rīgas centrā pie Oskara Kalpaka pieminekļa – viņu uzskata par pirmās latviešu armijas varoni, lai gan viņš ne dienu nav cīnījies latviešu armijas rindās, jo viņu kļūdas pēc noslepkavoja paši latvieši, vēl pirms Latvijas armijas izveidošanas, kad pastāvēja tikai brīvprātīgi plukatu veidojumi vācu armijas sastāvā.
Mīti un leģendas par "brīvību"
Tolaik šajā teritorijā savas intereses bija gan vāciešiem, gan angļiem, gan krieviem, bet latvieši mētājās no vienas puses uz otru. Latvijas oficiālās vēstures lapās ir tāda rindkopa: vienā no cīņām par Rīgu ar vācieša fon der Golca karavīriem varonīgā latviešu armija ieņēma aizsardzības pozīcijas Juglā, proti, vienkārši nodeva pilsētu un aizmuka ārpus tās.
Kad fon der Golca karaspēks, labi apmācīts Pirmā pasaules kara kaujās, tuvojās Rīgai 1919. gada oktobra sākumā, lai pārvietotu karavīrus no Rīgas stacijas uz Petrogradu – palīgā Judeničam, Latvija viņu vispār neinteresēja. Pēkšņi tie paši Ulmanim (angļu bandinieks) pakļautie brīvprātīgie nolēma pieteikt viņam karu.
"Pastāv tēze "par brīvību vienmēr jākaro". Bet par Latviju nosauktajā teritorijā jau no XII gadsimta nebija, ar ko karot "par brīvību". Vietējās Baltijas ciltis šajā procesā nekad nav piedalījušās. Patrioti nesaprot – kā tas ir, ja gandrīz tūkstoš gadus neviens no viņiem nav cīnījies "par brīvību". Baltu ciltis dzīvoja pirmatnējā kopienā ar ģints iekārtu un tā turpinājās gandrīz tūkstoš gadu – līdz pat XX gadsimta sākumam, tā arī neizejot nevienu nācijas veidošanās posmu, piemēram, saskaņā ar Ļeva Gumiļova etnoģenēzes teoriju. Tāpēc Latvijā parādās tādi svētki kā 11. novembris – no urrā-patriotiskiem mītiem un leģendām sacepta Lāčplēša diena, lai būtu ar ko lepoties," secināja Bogovs.
