Svētku dienas vakarā pāri Akmens tiltam Rīgas pils virzienā, simboliski atkārtojot pirms gadsimta ieto ceļu pretī uzvarai, aizritēs militārā parāde, kurā piedalīsies 500 karavīri, policisti un ugunsdzēsēji.
Parādi vēros valsts prezidents Egils Levits, aizsardzības ministrs Artis Pabriks un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš. Notiks arī gājiens ar lāpām un svecēm. Tiešā translācija ļaus noskatīties svētku šovu visā Latvijā.
Bruņotie spēki ir valsts un sabiedrības balsts, taču pat svētkos nevajag izmest no prāta armijas problēmas un drošības deficītu. Dīvainā kārtā gadsimtu vēlāk Latvija atkal gatavojas vērienīgam militārajam konfliktam: tērē aizsardzībai 2% IKP (no 2018.gada), izvieto savā teritorijā ārvalstu karaspēkus un armijas bāzes, organizē desmitiem manevru ar Ziemeļatlantijas alianses dalību. Pie tam militārā spēka pasaules reitingā Global Firepower Latvija ieņem 105.vienu starp 137 valstīm (divus gadus valsts ieņēma 103.vietu). Starp tuvākajiem kaimiņiem zemāk stāv tikai Igaunija (112.vieta). Taču agrārā Moldova ar saviem 5100 "durkļiem" rietumu analītiķu reitingā nez kāpēc stāv par diviem pakāpieniem augstāk nekā Latvija, kuras spēkos ir 5300 karavīri. Iespējams, tā ir Baltijas militārā viltība, īpaša taktika.
Īpašais ceļš
Latvijas Aizsardzības ministrijas dati liecina, ka 34% iedzīvotāju neatrod valstī uzticamu informācijas avotu drošības jautājumos. Tomēr NBS ekipējums un iespējas nav nekāds noslēpums.
Militāra konflikta gadījumam Latvijas rīcībā ir viena sauszemes spēku brigāde (apmēram 5 tūkstoši karavīru un 303 vieglās bruņumašīnas), gaisa spēki (5 helikopteri) un Jūras spēki (it kā darbspējīgi ir 11 patruļas kuteri un 5 tralētāji). Pie tam novembra sākumā NBS par 5,5 miljoniem eiro saņēma jaunas laivas RHIB speciālajām operācijām (70% izdevumu sedza Latvija). Pēc aizsardzības ministra Pabrika domām, lieliskās laivas padarīs valsti "daudz drošāku". Kā pieredzējis jūrnieks varu tikai piebilst, ka šīs piepūšamās konstrukcijas pat vasarā negarantē ekipāžas drošību neprognozējamās Baltijas viļņos.
Republikai ir arī teritoriālās aizsardzības brīvprātīgie spēki – Zemessardze (aptuveni 600 profesionāli karavīri un 10 tūkstoši brīvprātīgo), taču partizānu cīņa ir galējs pasākums. Skaidrs, ka NATO pavadītie 15 gadi nav bijuši īsti sekmīgi Latvijas NBS. Ar ideoloģiju (Krievijai naidīgiem izteicieniem) vai dezinformāciju vien uzvarai būs pamaz.
Latviešu emigrācijas idejiskais pārstāvis, Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes bijušais komandieris ģenerālis Ilmārs Lejiņš iepriekš izteicās par NBS slēpto spēku: "Bet mēs arī varam kā džudo un aikido izmantot pretinieka spēku sev par labu. Krievija vienmēr, vienmēr uzskatīs Latviju par militāri neko. Tas ir mūsu spēks." Zviedrijas kara akadēmijas absolvents Lejiņš ir NATO attīstības štāba priekšnieka otrais vietnieks Norfolkā, ASV, un par viņa sasniegumiem džudo un aikido plašai sabiedrībai nekas nav zināms. Skaitļi, fakti un bruņojums ir labi zināmi.
Pagātnes tehnoloģijas
Septembrī Ministru kabinets apstiprināja Aizsardzības ministrijas izstrādāto Latvijas kiberdrošības stratēģija 2019.-2022. gadam. Tīklcentriskas partizānu nodaļas, mākoņa stratēģijas un lāzermodelēšanas sistēmas MILES – tas viss ir lieliski, taču armijā nav neviena tanka, nevienas raķešu iekārtas, nevienas kara lidmašīnas vai vismaz kara helikopteru.
Jūras spēki ir tikai iezīmēti, relatīvi cīņasspējīgi. Patrulēšana tomēr ir policijas funkcija, bet iespējamam, moderni bruņotajam pretiniekam vienkārši nav ko likt pretī. Pēdējos gados Latvijas JS saņēmuši vairākus Skrunda klases patruļas kuterus-katamarānus, kas spēj sasniegt ātrumu līdz 21 mezglam, taču bez bruņojuma. Kaujas apstākļos tādi peldlīdzekļi var kalpot tikai kā mērķis.
NBS ir plaša militārās izglītības sistēma, ko veido Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (virsnieku sagatavošana), Instruktoru skola Cēsīs (jaunākā komandsastāva sagatavošana), Jūras spēku mācību centrs Liepājā (kara jūrnieku sagatavošana pēc NATO standartiem), kājnieku skola (Alūksnē), sakarnieku skola (Rīgā), nesprāgušas munīcijas neitralizācijas skola (Ādažos). Ir arī Valodu skola, kas sadarbojas ar valodu centriem Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Francijā, Vācijā un gatavo karavīrus mācībām ārvalstu mācību centros vai ārvalstu misijām.
NBS vadība cenšas arī zināmā mērā programmēt un transformēt sabiedrību – republikā regulāri rit miitārās mācības, kurās tiek izspēlētas "civilās krīzes" situācijas, kurās nevar "palikt malā". Taču Latvijas iedzīvotāji – nepilni 1,9 miljoni cilvēku – vienkārši nespēj nodrošināt pietiekamu jauniesaucamo resursu. Vārdu sakot, ir grūti veidot modernu un cīņas spējīgu armiju mazā un ne īpaši bagātā valstī.
Izceļoties plašam militārajam konfliktam Baltijas reģionā, atliek cerēt tikai uz vecākajiem NATO partneriem, taču šai organizācijai var būt pašai savi plāni un motīvi. Nerunājot jau par ASV ekskluzīvajām interesēm, kas lielā mērā nosaka alianses darbības.
Pati proamerikāniskā militārā bloka dislokācija miermīlīgajā Austrumeiropā palielina bruņoto konfliktu risku, jo katra sistēma tiecas panākt savu strukturālo attīstību un operatīvo paplašināšanos. Tāpēc par Latvijas armijas gadu simteņa iznākumu var uzskatīt republikas teritorijas pārvēršanos par NATO stratēģisko placdarmu. Tādā vēsturiskajā situācijā par Baltijas valstu mierīgo iedzīvotāju drošību iespējams runāt tikai propagandas nolūkos. Ne velti taču Latvijas iedzīvotāju skaits laikā no 1990. līdz 2014.gadam sarucis par 25%, sasniedzot 1954.gada līmeni – bez kariem, epidēmijām un stihiskām nelaimēm.
Atbildes reakcija ir likumsakarīga un pamatota – Krievija nevar būt mazāka un vājāka nekā tā ir. Tās ir Krievijas suverēnās tiesības – nodrošināt nacionālo drošību ar draudiem adekvātām metodēm. Tāpēc Kaļiņingradas apgabals un Baltijas reģions saņem jaunākos atbildes uzbrukuma ieročus, arī kuģus un zemūdenes ar "Kalibr", OTRK "Iskander M", ZRS S-400 "Triumf" un krasta raķešu kompleksus.
Lielākā teritorija pasaulē ļauj Krievijai izkliedēt stratēģisko kodolspēku mobilos trieciena spēkus, dot satriecošu atbildi jebkuram pretiniekam, jebkurā situācijā (ieskaitot ASV izstāšanos no līguma INF), visos virzienos.
Rīga pat nepūlas izvairīties no prioritāra mērķa likteņa globāla militāra konflikta gadījumā. Vai patiešām Latvijai nepieciešama nacionālā "armija-mērķis" un amerikāņu stratēģisko bumbvedēju B-52H bezatbildīgā "dominēšana" gaisā virs Baltijas jūras?
