RĪGA, 2. oktobris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Fonds "Vēsturiskā atmiņa" un krievu vēsturnieku grupa iepazīstina ar atslepenotu dokumentu krājumu "Rezidenti ziņo..." par notikumiem 1940. gada vasaras vidū, kad Igaunija, Latvija un Lietuva vienā rāvienā no nacionālām diktatūrām pārvērtās par padomju republikām. Arhīvu dokumenti liecina: Baltijas inkorporācija PSRS sastāvā bija neizbēgama.
Viens no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (toreiz Valsts drošības galvenā pārvalde bija NKVD pakļautībā – red.) dokumentu galvenajiem figurantiem ir Roberts Kļaviņš, armijas ģenerālis, viena no augstākajām militārpersonām Pirmās republikas armijā pirms Ulmaņa apvērsuma un diktatūras sākuma. 1934. gadā, kad Kārlis Ulmanis padzina Saeimu un sagrāba varu, 4. Valmieras pulks, ko komandēja Kļaviņš, bija ieslēgts kazarmās kā "neuzticams" – šī pļauka uz visiem laikiem padarīja par nesamierināmu diktatora-vadoņa ienaidniekiem pieredzējušo ģenerāli, latviešu strēlnieku komandieri varonīgajās cīņās pret vāciešiem Nāves salā, Tīreļu purvos un Plakanciemā. Personiskas atriebības mudināts, Kļaviņš pieņēma lēmumu sadarboties ar padomju izlūkdienestu un pirms Sarkanās armijas daļu dislokācijas Baltijas valstīs 1940. gada 15.-17. jūnijā bija padomju VDGP vērtīgākais aģents Latvijā.
Ģenerāli Kļaviņu arestēja un nošāva Maskavā dažas stundas pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada 21. jūnijā. Viņu reabilitēja tikai 1957. gadā Hruščova destaļinizācijas laikā, taču pat par to ciešu klusu mūsu latviešu kolēģi. Zināms, ka notikumus 1940. gada vasarā lielā mērā izprovocēja Lietuva ar Antana Smetonas diktatūru, kurš tāpat 1939. gadā parakstīja savstarpējas palīdzības paktu ar Maskavu un par lojalitāti saņēma lielu daļu poļu zemju kopā ar Kovno un Vilno. Tomēr latviešu ģenerāļa Kļaviņa loma Latvijas vēsturē nav pietiekami novērtēta nacionālās historiogrāfijas ideoloģisko un propagandisko apsvērumu dēļ.
Patiesības un melu doktrīnas, nepatiesība un fakti
Vēsturnieks Valters Nollerdorfs Okupācijas muzeja vietnē atklāj 1940. gada 17. jūnija dramatisko notikumu Latvijā legalizēto traktējumu: "neizprovocēts lielvalsts varas akts pret skaitliski nelielām suverēnām kaimiņvalstīm, laužot starptautiskas konvencijas un ar šīm valstīm noslēgtus starptautiskus līgumus". Tomēr Krievijas vēsturnieki izvairās no emocionālas interpretācijas. Tagad pirmo reizi klajā nākuši 80 gadus veci Krievijas, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dokumenti.
Dokumentu izlase "Rezidenti ziņo..." nākusi klajā Krievijas zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta projekta ietvaros ar mērķi sagatavot daudzsējumu krājumu "Krievijas vēsture no senākajiem laikiem līdz mūsdienām", kā arī zinātniski pētnieciskā darba ietvaros projektā "PSRS un Baltija, 1920.-1940.gg.: padomju ārpolitikas ekonomiskie instrumenti". Projekta vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs iepazīstināja ar 102 arhīvu dokumentiem. Lielākā daļa no tiek publicēti pirmo reizi.
Fonda "Vēsturiskā atmiņa" grāmatā stāstīts, ka PSRS NKVD rezidents Rīgā no 1939. gada bija PSRS pastāvīgā pārstāvja Latvijā padomnieks, padomju ārējā izlūkdienesta veterāns Ivans Čičajevs (pseidonīms – Džons), kurš agrāk vadīja rezidentūru Somijā un Igaunijā, kā arī strādāja VDGP centrālajā aparātā. NKVD izlūkdienesta rezidenta lomu Maskava uzskatīja par nozīmīgāku nekā viņa kolēģus Kauņā un Tallinā. Rezidentūrai Rīgā bija piešķirta īpaša nozīme, jo tur atradās Baltijā strādājošo ārvalstu izlūkdienestu centri un balto emigrantu aktīvākie grupējumi. Pie tam tolaik caur Rīgu tika sūtīts PSRS diplomātiskais pasts uz Rietumeiropas valstīm un Ameriku. Rīgā notika tikšanās ar aģentiem, kuri ieradās Latvijā no kaimiņvalstīm.
Zināms, ka ar NKVD VDGP 5. pārvaldes rezidentūru bija saistīts Latvijas sociāldemokrātu līderis Kārlis Lorencs un atvaļinātais latviešu ģenerālis Roberts Dambītis – Latvijas aizsardzības ministra vietnieks pirmajā valdībā.
"Ģenerāļa Kļaviņa sagatavotais scenārijs tika īstenots visās trīs Baltijas valstīs. Scenārijs neparedzēja "sovjetizāciju" – runa bija par PSRS labvēlīgi noskaņotas kreisās valdības izveidi Latvijā," uzsvēra fonda "Vēsturiskā atmiņa" direktors Aleksandrs Djukovs. Atbilstoši šim scenārijam parādījās sociāldemokrāta Augusta Kirhenšteina valdība. 1940. gada jūnijā Rīgas domes bijušais deputāts, profesors Kirhenšteins tika iecelts par Latvijas Tautas valdības galvu, jūlijā pieņēma prezidenta pilnvaras un ilgu laiku (izņemot okupācijas periodu Ostland) bija Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (1940.-1952.) Taču mēs aizsteidzamies notikumiem priekšā: Ulmaņa diktatūras laikā komunisti un sociāldemokrāti bija politisko raganu lomā. Represijas, koncentrācijas nometnes un cietumi toreiz kļuva par pirmās un pēdējās nacionālās diktatūras autoritārā režīma likumu un normu.
Sagaidot nazi mugurā
Viens no Ulmaņa diktatūras nesamierināmiem ienaidniekiem bija Pirmās republikas varonis – ģenerālis Roberts Kļaviņš, Lāčplēša un Triju zvaigžņu ordeļa kavalieris, 1931. gadā – 2. Vidzemes divīzijas komandieris. Aģentūras pseidonīms "Drosmīgais" nav nejaušs. Prezidenta "Džona" ziņojumu no Rīgas 1940. gada marta vidū Latvijas valsts arhīvā atrada vēsturnieks, žurnālists, Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs. "Šī valdība nevar īstenot paktu (1939. gada paktu par "Latvijas un Padomju Savienības savstarpēju palīdzību"). No tās jebkurā brīdī var sagaidīt nazi mugurā".
Ģenerālis Kļaviņš ieteica Kremlim sekojošu darbību algoritmu:
1) pastiprināt padomju garnizonus šeit;
2) nedot tagadējai valdība lielu daudzumu ieroču (ja tā būtu uzticama, bruņojumu varētu piešķirt pat bez maksas);
3) detalizēti reģistrēt visus pret PSRS vērstās valdības naidīgās darbības faktus;
4) kad uzkrāsies pietiekams šo faktu skaits, izvirzīt valdībai notu, kurā konstatēja nelojāla pakta izpilde, un pieprasīt 1934. gadā atlaistās Saeimas sasaukšanu jaunas valdības sastādīšanai. Tas vajadzīgs, lai veidotu varas pārmantojamību, jo Saeima bija tikai atlaista, ne likvidēta. Notu vajadzēja izvirzīt ultimāta formā ar atbilstošu brīdinājumu – armijas daļu pārvietošanos robežas virzienā.
Pēc tam tiek veidoja jauna kreisi noskaņota buržuāziska valdība ar sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, jaunsaimnieku un citu partiju dalību. Šī valdība, protams, izsludinās jaunas Saeimas, vēlēšanas," iesaka latviešu ģenerālis.
Vai tad kāds brīnums, ja 1940. gada vasaras notikumi burtiski vārds vārdā atkārtoja visu latviešu ģenerāļa teikto, vai viņš pārlieku labi pazina savas tautas demokrātisko noskaņojumu. Partija "Darba tautas bloks" Saeimas vēlēšanās 1940. gada 14. un 15. jūlijā visos vēlēšanu iecirkņos un apakšiecirkņos Latvijā saņēma 1 181 323 balsis. Vēlēšanās piedalījās 94,8% no pilsoņiem, kuri, saskaņā ar pēdējās tautas skaitīšanas datiem sasnieguši balsstiesību vecumu - 1 246 214. Komunistisko partiju Baltijā atbalstīja: Latvijā — 97,8%, Lietuvā — 99,2%, Igaunijā— 92,8%.
1940. gada augustā Lielās Kremļa pils sēžu zālē Latvijas un Lietuvas tautas parlamentu, kā arī Igaunijas parlamenta apakšpalātas delegāciju vadītāji informēja par Baltijas valstu nodomu iestāties Padomju Savienības sastāvā. Padomju historiogrāfijā Baltijas iestāšanās PSRS vēlāk tika nosaukta par "1940. gada sociālistiskajām revolūcijām", bet Latvijas, Lietuvas un Igaunijas historiogrāfijā – jau "okupācija". Konfrontatīva terminoloģija, ko lai saka. Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija pēc Latvijas puses iniciatīvas izjuka pirms sešiem gadiem, tāpēc punktus uz "i" šajā vēsturiskās dezintegrācijas procesā var salikt tikai objektīvi arhīvu dokumenti ar zīmogiem "pilnīgi slepeni".
NKVD tautas komisārs – aizsardzības tautas komisāram. Tas viss ir par Latviju
Publicēsim fragmentus no PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas ziņojumiem aizsardzības tautas komisāram Semjonam Timošenko ar NKVD Rīgas rezidentūras aģentu ziņojumiem par politisko stāvokli Latvijā.
Piemēram, 1940. gada 18. jūnijā, kad Latvijas valdība saņēma Padomju Savienības ultimātu, Rīgā tika sasaukta aizsargu komandieru sapulce. "5. aizsargu pulka bataljona komandieris Steps ierosināja: 1. Izjaukt un noslēpt nesen saņemtās automātiskās pistoles un patronas. 2. Iznīcināt kompromitējošos dokumentus. 3. Izvairīties no jebkādiem incidentiem ar padomju spēkiem. 4. "Atlikt pie malas" trauksmes plānus – noslēpt liekos ieročus un ekipējumu. 5. Paslēpt īsviļņu radio uztvērējus rūpnīcā".
Tālāk. "Armijas štābs visu nakti dedzināja kaut kādus dokumentus. Rīgā demonstranti izdemolējuši ieroču veikalu. Domājams, darbojušies provokatori. Latvijas valdība plānoja izmantot pret demonstrantiem savus tankus, taču pēc padomju komandieru prasības no ieceres atteicās. Valdības aprindās vērojams apjukums. 18. jūnijā dienā Ulmanis braukāja pa pilsētu vaļējā mašīnā, vakarā pa radio uzstājās ar aicinājumu ievērot mieru un draudzīgi sagaidīt padomju spēkus. Valdība aizliegusi izmaksāt banku ieguldījumus. Dots rīkojums likvidēt drošības dienesta slepeno arhīvu un politiskās policijas aģentu lietas. Robežsardzes priekšnieks Bolšteins pavēlējis iznīcināt visus dokumentus par pretpadomju darbību. Policiju pastiprinājuši aizsargi. Īpaši liels skaits policistu un aizsargu izvietots strādnieku rajonos. Aizsargi izplata baumas par to, ka tauta apšaudīta it kā ar padomju komandieru piekrišanu un padomju vienības pašas šāvušas ar ložmetējiem."
1940. gada maijā ģenerāli Kļaviņu savervējušais NKVD Rigas rezidentūras vadītājs I.Čičajevs un viņa palīgs J.Kravcovs, kā arī Kauņas rezidentūras vadītājs S.Jermakovs tika izsaukti uz Maskavu. Stāsts Baltijā ritēja pēc latviešu ģenerāļa scenārija.
"Savienības autoritāte starptautiskajā dzīvē tiktāl palielinājās, ka tagad bija grūti risināt starptautiskās problēmas bez Savienības... Baltijas valstis rīkojās pareizi, noslēdzot savstarpējas palīdzības paktu ar PSRS (piemēram, saskaņā ar 1939. gada paktu diktators Kārlis Ulmanis sveica padomju Baltijas flotes karakuģus Liepājas ostā – red.). Tomēr, ja pakts ir noslēgts, tas jāpilda godīgi. Diezin vai Ulmanis ies pa šo ceļu – atrodoties pie varas, viņa pozīcija pret Savienību bija pārāk naidīga. Viņš un viņa atbalstītāji vienmēr meklēja atbalstu Rietumos pret PSRS.
Tagad Ulmanis izšķīries par vienošanos ar PSRS, taču tas ir izdarīts piespiedu kārtā, nevis neliekuļoti, un Ulmanis ar prieku atbrīvotos no šī līguma, ja tāda iespēja rastos. To apliecina, pirmkārt, naidīgā propaganda, kas tagad ar valdības ziņu tiek izplatīta pret padomju karaspēku Latvijā. Otrkārt – ziedojumu kampaņa aizsardzībai. Ar šo kampaņu notiek komēdija: avīzes raksta, ka ziedojumi aizsardzībai tiek doti brīvprātīgi, bet patiesībā tas viss notiek spēcīga spiediena vai draudu apstākļos, bet ierēdņiem vienkārši atskaita no algas," vēstīja Kļaviņš.
Vēsturei ir ļoti daudz kopīga ar tagadni, vai nav tiesa?
