No vienas puses, ar rusofobo mediju kampaņu Rietumiem viss ir kārtībā. Incidents ar Alekseju Navaļniju nav vēl līdz galam atstrādāts. It kā nav nekādas nepieciešamības palaist jaunas pīles, sevišķi tik augstā – ārpolitikas iestāžu un galveno specdienestu vadītāju – līmenī. Bet no otras puses – iepriekšējā pieredze, ieskaitot arī situāciju ar Krievijas blogeri, liecina, ka uz kaut kādu patiešām nopietnu un Maskavai sāpīgu pasākumu ieviešanu jebkurā gadījumā var necerēt.
Tajā pašā laikā sinhronā Vašingtonas un Londonas uzstāšanās liecina par kopīgu mērķu esamību, ko vēlas panākt abas galvaspilsētas.
Bet par ko konkrēti varētu būt runa?
Atminējums, visticamāk, ir jāmeklē Tokijas un Seulas reakcijā uz izvirzītajām apsūdzībām. Japānas valdība atteicās no komentāriem, paņemot pauzi "attiecīgas informācijas" ievākšanai. Dienvidkorejas varasiestādes arī izvēlējās neko nekomentēt.
Spriežot pēc visa, abu valstu oficiālās personas un specdienesti – starp citu, galveno Rietumu sabiedroto reģionā – nebija iepriekš informēti par Amerikas un Lielbritānijas operāciju un tagad ir spiesti steigšus orientēties pēc situācijas, lai neiegāztu sevi un beigās ieņemtu maksimāli akurātu pozīciju. Kā to izdarīja, piemēram, Japānas Olimpiskā komiteja, kura paziņoja, ka neizjuta kiberuzbrukumu ietekmi tās darbībā.
Tādēļ ar augstu varbūtību galvenais jaunās pret Krieviju vērstās kampaņas mērķis, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir nebūt ne mūsu valsts, bet gan pārējā pasaule – un pirmām kārtām paši Rietumi. Un rusofobā dienas kārtība šeit uzstājas kā ērts un ierasts instruments, nevis pašmērķis.
Informācijas un propagandas dominēšana ir svarīgākā ASV hegemonijas daļa. Savukārt Lielbritānija šajā jautājumā tradicionāli tās atbalsta, jo tieši visietekmīgāko angļu mediju kopumu abās Atlantijas okeāna pusēs mēdz dēvēt par globālo mediju meinstrīmu. Tāpat sen un labi zināms par abu valstu īpašo tuvību politiskās un specdienestu jomu sadarbībā.
Pakāpeniska Savienoto Valstu lielvalsts varenības degradācija un skaidra Apvienotās Karalistes aizkulišu ietekmes pavājināšanās starptautiskajā arēnā pēdējos gados pārtapa par ierastu realitāti. Tomēr šie procesi galvenokārt skar ekonomiskos, birokrātiskos un dažus politiskus mehānismus.
Tajā pašā laikā ir jomas, kurās abu lielvalstu pārākums līdz šim bijusi neapstrīdams. Kā jau nevar apšaubīt amerikāņu armijas virsroku NATO, tā arī neviens kontinentālās Eiropas medijs ietekmīguma ziņā nespēj sacensties ar britu Times vai amerikāņu CNN. Nerunājot jau par to, ka tieši aiz okeāna atrodas tik jaudīgu sabiedriskā viedokļa manipulācijas instrumentu, kā Twitter un Facebook, kontroles centrs.
Skarbā Vašingtonas politika pret RT vai Ķīnas izcelsmes TIkTok apliecina, ka tur lieliski apzinās šādu struktūru nozīmīgumu. Taču Savienotās Valstis jau tomēr ir pieradušas pie tā, ka ģeopolitiskajiem oponentiem ir savi ļoti nopietni mediju ietekmes resursi, un vienkārši veic pasākumus to darbības ierobežošanai pie sevis.
Daudz jūtīgāka Amerikas un Lielbritānijas specdienestu un propagandas tandēmam varētu kļūt konkurentu parādīšanās pašos Rietumos. Bet tieši tas arī tagad notiek, un Navaļnija lieta ir apliecinājums tiem nepatīkamiem un nevēlamiem procesiem.
Krievijā skandāls saistībā ar blogeri var izskatīties kā jau ierastā lieta, taču patiesībā tas ir savā ziņā unikāls, jo tas no sākuma līdz galam ir Berlīnes darbs.
Jā, Vācija izmantoja standarta rusofobo pieeju, taču tā mantojusi to no "vecākajiem partneriem".
Vācieši kontrolē Navaļniju. Viņš stāsta to, kas viņiem ir nepieciešams: no "Ziemeļu straumes 2" aizsardzības līdz pārmetumiem amerikāņiem, kuri neizrāda viņam īpašu atbalstu. Par pasaulei galveno ziņu avotu uz dažām dienām kļuva vācu izdevumi, savukārt angļu mediji bija spiesti to visu citēt un tiražēt.
Šajā kontekstā stāsts par krievu hakeriem no GIP, kuri uzbrūk Olimpiādēm, iegūst absolūti īpašu jēgu. Faktiski ar tā palīdzību amerikāņi un briti tiecas līdz galam izskalot no dienas ziņu kārtības Navaļnija tematu – jo tas, būtībā, ir viņu konkurentu projekts. Turklāt Vašingtonai un Londonai ir svarīgi kopumā atgriezt kontroli pār globālo mediju politisko telpu, kuru uz laiku sev pakļāva Eiropa ar vāciešiem priekšgalā.
Lai gan abas puses šeit izmanto mūsu valstij ārkārtīgi nedraudzīgu retoriku, pēc būtības viņu domstarpības spēlē par labu Krievijai (un daudzām citām valstīm), jo pastiprina konfliktu līmeni Rietumos un stimulē to turpmāko kritumu.
Un to faktu, ka Vācijai pirmo reizi izdevās – lai arī ne uz ilgu laiku – pārtvert kontroli pār pasaules politiskās un informācijas telpu, ir vērts uztvert nevis kā unikālu izņēmumu, bet gan kā pirmo bezdelīgu. ASV un Lielbritānijai ir jēga pamazām gatavoties mediju dominēšanas zaudēšanai, jo izaicinājumu tām tagad met ne tikai ģeopolitiskie konkurenti, bet arī tuvākie sabiedrotie.
