Jaunajā melnajā sarakstā iekļauti sešas augstākās Krievijas specdienestu, Aizsardzības ministrijas un prezidenta administrācijas amatpersonas, kā arī Valsts organiskās ķīmijas un tehnoloģijas zinātniski pētnieciskais institūts. Informācijas avoti apgalvo, ka šīs personas "varēja zināt par saindēšanu vai tika iesaistīti tās plānošanā", raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.
Tādējādi, ja tic Eiropas Savienībai, Krievijas valsts nodarbojas ar politiskām slepkavībām (un slepkavības mēģinājumiem), pielietojot ķīmiskos ieročus cilvēku masveida pulcēšanās vietās. Un adekvāts sods par šādu noziegumu, pēc eiropiešu domām, ir aktīvu iesaldēšana un iebraukšanas aizliegums dažiem, iespējams, ar incidentu saistītiem Krievijas ierēdņiem.
Pārējā ziņā šādas darbības, kuras it kā veic Krievija, nekalpo Eiropai par pamatu kaut kā vēl transformēt sadarbību ar mūsu valsti. Turklāt Berlīne kā notiekošā iniciators un virzošais spēks ir ieinteresēta "labās vai vismaz saprātīgās attiecībās" ar Maskavu, jo, pēc VFR ĀM vadītāja Haiko Māsa sacītā, notikušais "nemaina ģeogrāfiju", bet viņa valsts ir ieinteresēta "tirdzniecībā un zinātniskā apmaiņā".
Tieši šo faktu kopumā ir vērts meklēt skaidrojumu pēdējā laikā nebijuši skarbai Krievijas retorikai.
Iesākumā tas var šķist dīvaini, bet ES ar savu šodienas lēmumu patiešām piešķīra pretestībai ar Krieviju kvalitatīvi jaunu raksturu. Lai saprastu, kāds tad tas ir, ir jāatceras nesena pagātne.
Šī epizode ir kļuvusi par trešo lielo saasinājumu attiecībās starp Rietumiem un Krieviju pēdējo gadu laikā. Pirmā bija 2014.-2015. gadā un ir saistīta ar toreizējiem straujajiem notikumiem. Otrais notika 2018. gadā Skripaļu lietas dēļ. Un tagad – incidents ar Navaļniju.
Uzskaitīto procesu organizatori un virzītāji vienmēr bijušas dažādas lielvalstis. Pirms pieciem gadiem par virzošo spēku kļuva ASV, kuras vadīja grandiozu spiediena kampaņu pret Krieviju tajā periodā. Savukārt skandālu ar Skripaļiem pilnībā un līdz galam inscenēja Lielbritānija.
Abos gadījumos Eiropa uzstājās vadāma spēka lomā, no kuras tostarp tika gaidīta galveno upuru sniegšana cīņai ar Maskavu. Pat vairāk, jāsaka, ka amerikāņiem pirmo reizi pilnībā izdevās: tieši Eiropas Savienība cieta visnopietnākos zaudējumu sektorālo sankciju un Krievijas atbildes sankciju apmaiņas rezultātā. Tiesa, tas bija absolūti prognozējami, jo Krievija priekš ES ir daudz nozīmīgāks ekonomiskais partneris, nekā Savienotajām Valstīm vai Apvienotajai Karalistei.
Eiropa guva mācību no sāpīgās pieredzes un visnotaļ ātri apcirta joprojām turpināto sankciju karu līdz visām pusēm ekonomiski nesāpīgiem pasākumiem bezgalīgo sarakstu papildināšanas un periodiskas diplomātu izsūtīšanas veidā.
Var pieņemt, ka Maskavas mierpilnā ārpolitiskā retorika, kura agrāk skanēja pat visasākā pret Krieviju vērstās Rietumu kampaņas saasinājuma periodos, bija arī adresēta pirmām kārtām tieši tai – kontinentālajai Eiropai. Uzdevums bija panākt Eiropas galvaspilsētu pragmatisma un saprātīgas domāšanas atmošanos, lai tās neļauj pārvērst sevi visam piekrītošā ierocī Vašingtonas un Londonas rokās.
Un tas izdevās.
Tagad Eiropa – un konkrēti Vācija – nolēma patstāvīgi izspēlēt to pašu kārti, ko pirms tam izdarīja tās kolektīvo Rietumu biedri: uzpūst uz visu pasauli grandiozu rusofobisku skandālu kaut kādu savu mērķu panākšanai.
Atšķirība ir tajā, ka, ja ASV un Lielbritānija patiešām cerēja uz jūtamu pret Krieviju vērstu efektu, tad šeit mērķis ir noteikti kaut kur citur – vienkārši tāpēc, ka anonsētajam "sodam" Krievijai atkal ir absolūti simbolisks raksturs. Toties visvērtīgāko un šobrīd trauslāko divpusējo attiecību objektu – "Ziemeļu straumi 2" – vācieši rūpīgi saudzē un izved no "trieciena zonas".
Visticamāk, ar šo kombināciju Berlīne, un pie reizes Parīze un Brisele risina savus iekšējos uzdevumus, izmantojot "krievu" tēmu kā ierasti ērtu instrumentu, savukārt Navaļniju – kā "āmurgalvu" preferansā.
Taču desmitgadēm atrodoties otrajās ģeopolitiskajās lomās, kā arī koncentrējoties uz ekonomikas, "tirdzniecības un zinātniskās apmaiņas", Eiropa pazaudējusi iemaņas sarežģītu politiski specdienestisku operāciju īstenošanā. No tā arī izriet arvien vairāk pārsteidzošie murgi Navaļnija stāstā, kur lieta jau ir aizgājusi līdz blogera dubultai saindēšanai. Briti Skripaļa lietā šajā fonā izskatās vienkārši par profesionālisma guru.
Un arī draudošais pirkstiņš, kuru eiropieši parādīja soda kārtā valstij, kuru viņi apsūdzēja ķīmiskā ieroča pielietošanā un politiskas slepkavības mēģinājumā, rada atsevišķu iespaidu.
Tādēļ, ja Eiropa nolēmusi patstāvīgi uzsākt spēli ar tik augstām likmēm, tai ir jābūt gatavai, ka arī maksāt nāksies kā pieaugušiem.
Jo lielajā politikā un ar attiecīgu Maskavas iztēli (un par to var būt pārliecība) Eiropas partneriem patiešām jūtīgu pasākumu klāsts slejas tālu aiz tīri ekonomisko ierobežojumu robežām, no kuriem viņi tik cītīgi izvairās.
