RĪGA, 30. septembris – Sputnik. Kopš 21. gadsimta sākuma Latvija pazaudējusi 315 tūkstošus pilsoņu – tie ir aizbraukušie mīnuss atgriezušies. Ko mūsu cilvēki meklē tālajās tālēs, kāpēc ne vienmēr atrod, kā uz lēmumu aizbraukt vai atgriezties ietekmēja skolu valodas reforma, Ukrainas karadarbības un Latvijas darbaspēka galvenā recipienta – Lielbritānijas – izstāšanās no ES. Kāds efekts jāgaida no pandēmijas?
Par šiem tematiem prāto LU profesors Mihails Hazans – jaunā lielā migrācijas pētījuma līdzautors, kuru veic LU Filozofijas un socioloģijas institūts, raksta Freecity ar atsauci uz žurnālu "Otkritij gorod".
Plūsma mazinājusies
Iepriekšējais vērienīgais emigrācijas pētījums tika rīkots 2014. gadā, savukārt reemigrācijas – 2016. gadā. Pa šiem gadiem izbraukšanas plūsma ir optimistiski mazinājusies. Salīdzinājumā ar 2014. gadu, ja vadās pēc CSP datiem, emigrācijas plūsma 2018. gadā samazinājusies par 27%, savukārt nākošajā gadā – par veseliem 40%. Profesors Hazans, balstoties uz pieņemošo valstu datiem, vērtē emigrācijas samazināšanos nedaudz pieticīgāk – 20%.
Mainījies arī iemeslu profils, kuru dēļ Latvijas pilsoņi pieņem lēmumu nedzīvot Latvijā.
Pēckrīzes gados, no 2009. līdz 2012. gadam, Latvija pazaudēja 125 tūkstošus cilvēku. Šajā periodā aktīvi brauca prom tie, kas iepriekš neplānoja pamest valsti, taču izlēma par labu pārmaiņām, dažu mēnešu laikā pazaudējot darbu vai pārliecību par rītdienu sev un bērniem.
Laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam valsts pazaudēja vēl 80 tūkstošus iedzīvotāju. Tobrīd migrācija jau bija pārvērtusies jaunā normā – 2014. gadā vairāk nekā 90% Latvijas iedzīvotāju bija draugi un radinieki ārzemēs, kuri varēja palīdzēt ar padomu vai darbiem pirms aizbraukšanas un pirmajā laikā pēc ierašanās ārzemēs. Starp emigrantiem manāmi palielinājusies cilvēku daļa ar augstāko izglītību, kurus no valsts izstūma neekonomiski iemesli.
Nelatvieši brauc prom biežāk
Reemigrantu skaits pēdējo gadu laikā turas attiecīgi stabili: 2015.-2017. gadā dzimtenē atgriezās vairāk nekā 5000 Latvijas pilsoņu gadā, savukārt 2018.-2019. gadā – nedaudz mazāk. Tie ir oficiālie dati. Mihaila Hazana alternatīvie vērtējumi rāda, ka atriezošos plūsma ir aptuveni divas reizes jaudīgāka, turklāt pēdējos pāris gadus vērojama palielināšanās tendence.
Nelatviešu daļa emigrantu vidū visos gados ir ievērojami augstāka, nekā valsts iedzīvotāju vidū: 2018.-2019. gadā – 42%, в 2015.-2017. gadā — 40%, savukārt 2011.–2014. gadā — 51%. Tātad emigrācija dabiskā veidā padara Latviju latviskāku. Vēl viens novērojums: dzīvojot ārzemēs, 33% emigrantu-latviešu mājās runā tikai latviešu valodā, 52% emigrantu-nelatviešu – tikai krievu.
"Var izdarīt secinājumus, ka Latvijas krievvalodīgie ārzemēs ir daudz konservatīvāki attiecībā uz savu valodu," uzskata Hazans.
Populārākie aizbraukšanas iemesli pēdējo piecu gadu laikā gan latviešiem, gan nelatviešiem ir materiālie: iespēja labāk pelnīt, labāks darbs un izaugsmes perspektīvas, dzīves kvalitātes uzlabošana sev un bērniem.
"Grūtības atrast darbu Latvijā un finanšu grūtības nosauca vien katrs trešais no nesen aizbraukušajiem. Šis iemesls bija daudz populārāks emigrantu vidū, kuri brauca prom līdz 2015. gadam, – tā atbildēja 46-49%," precizēja Mihails Hazans. "Tas ir saprotami, toreiz ietekmi radīja ekonomiskā krīze. Tagad šāds efekts var atkārtoties."
Krieviem nepatīk attieksme
Nelatviešiem praktiski tikpat svarīgs emigrācijas iemesls, kā materiālais, kļuva politiskais motīvs – "Nepatika procesi Latvijā, politiskā vide, attieksme." To pēdējo piecu gadu laikā starp aizbraukušajiem nosauca 63% aptaujāto nelatviešu. Latvieši šādu iemeslu norādīja manāmi retāk – 38%. Starp 2000.-2014. gada emigrantiem šādu atbilžu bija krietni mazāk.
Precizējot, kas konkrēti viņiem nepatika, atsevišķi emigranti-nelatvieši sauca nacionālismu, rusofobiju (pēc laika perioda šo iemeslu pastiprināšanās sakrīt ar Ukrainas notikumiem), valodas reformu. Daži emigranti-latvieši šādi aprakstīja savas izjūtas: "pārāk krieviska vide" vai "propadomju vide". Bija arī tādi, kuriem sašutumu izraisīja diskriminācija pēc seksuālās orientācijas, sliktās attiecības starp cilvēkiem, darba devēju attieksme…
Kā lai jūs tagad sauc?
Emigrantiem palūdza atbildēt, par ko viņi sevi uzskata jaunā valstī: 28% latviešu un 44% nelatviešu uzskata sevi par uzturēšanās valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem; 11% latviešu un 5% nelatviešu uzskata sevi par "Latvijas diasporas pārstāvjiem ārzemēs"; 24% latviešu un 33% nelatviešu uzskata sevi par "pasaules pilsoņiem"; 26% latviešu un 4% nelatviešu nosauca sevi par "ārzemju latviešiem".
Starp pēdējo piecu gadu laikā aizbraukušajiem aptuveni 41% emigrantu – gan latviešu, gan nelatviešu – uzskata par savām mājām jauno dzīvošanas valsti. Aptuveni 23% ar vārdu "mājas" saprot Latviju. Katrs ceturtais (starp latviešiem tādu ir nedaudz vairāk) par mājām vienlaikus dēvē gan Latviju, gan dzīvošanas valsti. Pati lielākā starpība starp latviešiem un nelatviešiem ir to cilvēku skaitā, kuri nevienu valsti neuzskata par savām mājām: starp nelatviešiem tie ir 10%, bet starp latviešiem – vien 6%.
Apmierinātības līmenis ar dzīvi jaunā valstī tika vērtēts pēc 10 baļļu skalas un dažādiem parametriem – darbs, atalgojums, mājoklis, dzīves līmenis, ģimenes dzīve, attiecības ārpus ģimenes un dzīve kopumā. Pēc visiem šiem parametriem 21. gadsimtā aizbraukušiem vērtējums sastādīja aptuveni 8 balles, tiem, kas emigrēja pēdējo piecu gadu laikā, tas ir nedaudz zemāks – 7,8. Hazans uzskata, ka tas var būt saistīts ar to, viņi vēl nav pielāgojušies. Vislielākā apmierinātība (8,5) ir ASV, Austrālijā un Kanādā.
"Ja Latvijā latviešu un nelatviešu apmierinātība ar dzīvi manāmi atšķiras, tad ārzemēs jūtamas starpības nav," norāda Hazans. "Toties, līdzīgi Latvijas gadījumā, apmierinātības līmenis ir augstāks, jo augstāks ir respondentu izglītības līmenis. Kopējais novērojums: Latvijas valstspiederīgie ir apmierināti ar dzīvi ārzemēs pat vairāk, nekā vietējie iedzīvotāji. Īrijā viņi ir apmierināti tāpat, savukārt Norvēģijā un Nīderlandē – nedaudz mazāk, nekā vietējie iedzīvotāji."
Interesanti, ka nelatviešu reemigrantu vidū proporcionālajā attiecībā ir vairāk (44%), nekā Latvijas iedzīvotāju skaitā (37%). Visticamāk, tas ir saistīts ar to, ka viņi arī proporcionāli vairāk brauca prom. Aptauja parādīja, ka pēc atgriešanās viņi ir arī tie, kas izrāda lielāku gatavību atkal aizbraukt.
Iespēju pēc pieciem gadiem dzīvot citā ES valstī pieļauj 37% aptaujāto – viņu pat ir vairāk, nekā to, kas domā atgriezties valstī, kur viņi bija emigrējuši pagājušajā reizē. "Kā reizi šis rādītājs liecina par plūstošo migrāciju, kad cilvēki atrodas pastāvīgos "labākas valsts" meklējumos," saka Hazans. "Reemigranti-latvieši skatās uz citām valstīm daudz retāk – 27% gadījumu. Starp nelatviešiem tādu ir puse no visiem, kas atgriezušies pēdējo piecu gadu laikā."
Apmierinātība ar dzīvi Latvijā tiem, kas atgriezušies pēdējo piecu gadu laikā, ir stipri zemāka, nekā vidējā emigrant apmierinātība: 6,8 pret 8 ballēm. Tā ir gandrīz tāda pati, kā nekur neaizbraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem, – 6,7. Pārsteidzošs fenomens: starp nelatviešiem-reemigrantiem šī apmierinātība ir augstāka, nekā starp latviešiem, – 7,1 pret 6,7. Hazans to izskaidro ar latviešu-reemigrantu kritiskāku attieksmi pret dzimteni.
Savukārt ar attiecībām starp cilvēkiem ārpus ģimenes latvieši ir apmierināti par 7,4 ballēm, nelatvieši – par 6,9. "Šāda atšķirība ir saprotama, ietekmi rada valodas problēmas, kaut kādos gadījumos – attieksme valsts iestādēs," skaidro profesors Hazans.
