RĪGA, 20. jūnijs — Sputnik, Andrejs Solopenko. Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 908 tūkst. cilvēku – par 12,3 tūkstošiem mazāk, nekā gadu iepriekš.
Iedzīvotāju skaita lejupslīdi nosaka ne tikai iedzīvotāju skaita dabiskais sarukums, kas saglabājas kopš 1991. gada, bet arī migrācija, kuras negatīvais saldo arī ir vērojams jau ilgu laiku.
Mīnus 360 tūkstoši
CSP oficiālie dati rāda, ka 15 gadu laikāl kopš iestāšanās ES, 2004. – 2019. gg. no Latvijas emigrējuši mazliet vairāk nekā 360 tūkstoši, tātad gandrīz 20% valsts iedzīvotāju. Lielākā daļa aizbraukušo (84%) bija darbspējīga vecuma cilvēki – 15-64 gadus veci. Aizbraukušo vidū lielākā ir 25-44 gadu vecuma grupa, kuras īpatsvars starp emigrantiem sastādījis 45%. Nākamā lielākā ir 15-24 gadus vecu jauniešu grupa (22%), pēc tam cilvēki vecumā no 45 gadiem (21%) un tie, kas vēl nav sasnieguši 15 gadu vecumu (12%).
Kā redzams, lielākā daļa aizbraukušo ir iedzīvotāji pašā spēku plaukumā un reproduktīva vecuma jaunieši. Daudziem bija grūti sameklēt darbu, tāpēc viņi nolēma doties uz ārzemēm.
Tik nozīmīgs cilvēku aizplūdums ietekmēja Latvijā palikušo iedzīvotāju sastāvu vecuma ziņā – viņi sāka strauji novecot. Pēc statistikas datiem, 2020. gada sākumā 48% valsts iedzīvotāju ir vecāki par 45 gadiem. Vienlaikus 25-44 gadu vecuma grupa veido tikai 27% iedzīvotāju. Savukārt mazākā ir 15-24 gadu vecuma grupa (9%), par 15 gadiem jaunāku cilvēku grupā ir 16%.
Tas nepārprotami liecina, ka darspējīga un reproduktīva vecuma cilvēku valstī ir aizvien mazāk un mazāk, palikušie noveco, viņu skaits aizvien vairāk samazināsies. Masveida emigrācija un darspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanās nekādi neveicināja valsts ātru atgūšanos pēc 2009.-2010. gada globālās ekonomiskās krīzes. Tāpat šie faktori ietekmēs pašreizējā koronavīrusa krīzē cietušās tautsaimniecības atjaunošanos.
Kurp dodas Latvijas valstspiederīgie?
CSP dati rāda, ka lielākā emigrantu plūsma dodas uz pirmajām 15 ES valstīm (70%), uz pārējām valstīm – tikai 5% aizbraukušo. Tikpat daudzi nolēmuši doties uz Eiropas brīvās ekonomiskās zonas valstīm (Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju un Šveici) vai tālākām valstīm – ASV, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. NVS valstīm devuši priekšroku 15% aizbraukušo.
Tātad Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju lielākā daļa aizbraukusi uz bagātajām Eiropas valstīm, kur gan algas ir lielākas, gan sociālā aizsardzība daudz labāka. Tāpēc visas valdības cerības uz to, ka aizbraukušie masveidā atgriezīsies dzimtenē, var uzskatīt par nepiepildāmām. Kurš tad gribēs pamest valsti, kur viņam ir darbs un pabalsts darba zaudēšanas gadījumā, ar ko viņš varēs normāli izdzīvot, un doties uz valsti, kas neko tamlīdzīgu piedāvāt nevar?
Gados jauno un darbspējīgo iedzīvotāju aizbraukšanu veicina iespēja saņemt augstāko izglītību par salīdzinoši mazāku naudu nekā Latvijā, taču daudz kvalitatīvāku. Jauniešiem, kuri saņēmuši augstāko izglītību Lielbritānijā, Vācijā, Somijā un citās rietumvalstīs, ir daudz vieglāk atrast tur darbu.
Tātad valdības cerības uz to, ka pēc studijām jaunieši atgriezīsies Latvijā, arī ir nepiepildāmas. Ja netiks mainīta sistēma, ar katru gadu pieaugs prombraucošo jauniešu skaits. Jau sen pēc vidējās izglītības saņemšanas vakarējie skolēni teju vai veselām klasēm brauc prom studēt uz citām valstīm, un nav nekādas pārliecības par to, ka viņi varētu atgriezties.
Zaudēti piecpadsmit Tukumi
Etniskā sastāva ziņā 31% no tiem, kuri pametuši Latviju laikā no 2011. līdz 2019. gadam, ir krievi. 2020. gada sākumā Latvijas iedzīvotāju vidū 27% bija krievi, tātad šī grupa ir vairāk noskaņota pamest valsti. Tomēr situācija skar ne tikai viņus vien: 47% aizbraukušo ir latvieši, un, lai arī viņu daļa emigrantu vidū ir daudz mazāka nekā iedzīvotāju vidū (63%), problēma tik un tā smagi skar arī titulēto nāciju.
Emigrācijas rezultātā smagi cieš Latvijas reģioni. Aculiecinieki stāsta, ka daudzās mazās pilsētās provincē darbspējīga vecuma cilvēku gandrīz vairs nav. Par to liecina arī CSP dati: pēdējo 15 gadu laikā augstākais negatīvais migrācijas saldo izrādījies Rīgā, Latgalē un Kurzemē. Šajā laikā migrācijas negatīvā saldo dēļ Latvija ik gadus zaudējusi aptuveni tikpat daudz cilvēku, kā dzīvo tādā pilsētā, kā Tukums.
Latvijas iedzīvotāju sociālā neaizsargātība ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kuri veicina darbspējīgā vecuma iedzīvotāju emigrāciju. Vienlaikus iedzīvotāju aizplūšanas un zemās dzimstības dēļ valstī sarūk nodokļu maksātāju skaits, tātad drīz vien sociālās apdrošināšanas sitēma saskarsies ar vēl lielākām grūtībām, izmaksājot pensijas, pabalstus un algas cilvēkiem, kuri tās saņem no budžeta.
Latvijas universitātes profesors ekonomists Mihails Hazans piesardzīgi lēš, ka emigrācijas nestie zaudējumi sastāda aptuveni 100 miljardus eiro. Šo summu veido gan nesaņemtie sociālie nodokļi, gan neizveidotās jaunās darba vietas, kas rezultātā nes ražošanas lejupslīdi un ekonomisko recesiju. Ja emigrācija netiks apturēta, veidojot labvēlīgākus apstākļus mājās palikušajiem, zaudējumi ar katru gadu pieaugs, jo darbspējīgo iedzīvotāju skaits aizvien saruks.
Taču valdība labprātāk cīnās ar vējdzirnavām, rēķinot "okupācijas seku" zaudējumus un piešķirot milzu līdzekļus aizsardzībai, lai tik nepievērstos reālajai problēmai.
Patiesībā tas gan ir saprotams: ja problēma tiks atzīta, nāksies meklēt ceļus tās risināšanai, taču, spriežot pēc visa, nekādas jēdzīgas stratēģijas šajā jautāumā Latvijas Ministru kabinetam nav.
