Berlīne paziņoja, ka pēc Alekseja Navaļnija saindēšanas sekojošā Vācijas reakcija, kuras elementu var veidot "Ziemeļu straumes 2" apturēšana lielā mērā ir atkarīga no Krievijas. Par valsts stāvokli politiskajā arēnā stāsta Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti.
"Mēs iekļausim dienas kārtībā visus variantus un atbilstošajā brīdī pieņemsim lēmumu. Krievija, izlemjot piedalīties izmeklēšanā, var spert soli, lai tāds lēmums (par "Ziemeļu straumes 2" būvdarbu apturēšanu – red.) netiktu pieņemts," paziņoja valsts ārlietu ministrs Haiko Māss. Tātad Krievijas un Vācijas attiecību nākotne ir atkarīga no Kremļa?
Patiesībā tomēr vēsturisks lēmums jāpieņem Vācijai – tās tuvākajiem soļiem būs noteicošas, tālejošas sejas. Ne Krievijas un Vācijas tālākajās attiecībās – pašas Vācijas, tātad – arī visas Eiropas nākotnei.
Lieta tāda, ka viss šis stāsts par Navaļniju – tā ir pārbaude ne Krievijai, bet gan Vācijai un visam tās Eiropas projektam. Stāsts ar Navaļnija dīvaino saindēšanu (ja tā patiešām notikusi) pagaidām vēl ir ļoti miglains, tomēr centieni likt to lietā absolūti konkrētiem ģeopolitiskajiem mērķiem ir absolūti skaidri. Vāciju vēlas piespiest apturēt "Ziemeļu straumi 2", lai arī tā aptver, ka atteikšanās no gandrīz pabeigtā projekta nesīs ļoti nopietnas sekas. Ne Vācijas ekonomikai – būvdarbiem iztērētie desmit miljardi eiro Vācijas acīs ir tīrās kapeikas, bet Krievijas gāze tik un tā ienāks caur Ukrainas teritoriju. Nē. Galvenais kaitējums tiks nodarīts reputācijai.
Krievi būs vīlušies par vācu vārgajiem centieniem dzīvot patstāvīgi, bet anglosakši pārliecināsies, kā jau vairākkārt pagājušajā gadsimtā, ka ar vāciešiem var manipulēt, pamudinot viņus pieņemt neprātīgus un viņu interesēm neatbilstošus lēmumus. Lielākā daļa eiropiešu (arī itāļi un austrieši, kuri Krievijas gāzes projektos iesaistīti tieši) pārliecināsies, ka Berlīne nav gatava rēķināties ar visas Eiropas interesēm. un pats galvenais – paši vācieši ieraudzīs, ka suverenitāti atgūt nav izdevies. Tātad Vācijas atbildei uz Navaļnija saindēšanu cena ir milzīga – pašai Vācijai.
"Ziemeļu straume 2" ir tikai marķieris, simbols. Par spīti Māsa apgalvojumiem, Krievija nekādi nespēj palīdzēt Berlīnei: nekāda Navaļnija saindēšanas izmeklēšana nemazinās nepieciešamību Vācijas valdībai pieņemt pašai savu lēmumu. Un tas būs pat nozīmīgāks nekā sankciju kara sākums ar Krieviju pēc Krimas.
Vairākus gadus Berlīne pretojās anglosakšu un viņu Austrumeiropas satelītu mēģinājumiem apturēt "Ziemeļu straumi 2", kuri skaidroja, ka tā ekspluatācija atņems Ukrainai tranzīta naudu (un kā tad mēs tad turpināsim operāciju tās novēršanai no Krievijas?). Kad vienošanās ar Maskavu par daļēja tranzīta saglabāšanu caur Ukrainu tika panākta, sākās runas par to, cik amorāli ir pirkt gāzi no tirāna, kurš moka pats savus cilvēkus un pielieto ķīmiskos ieročus Eiropā (runa bija par "Skripaļu lietu"). Pēc tam pat sākās runas par to, ka Vācija nemaksā par savu drošību amerikāņiem, kuri to sargā no krieviem, toties pērk gāzi Krievijā.
Berlīne to visu klausījās un turpināja būvēt gāzesvadu. Lielbritānija pameta ES, attiecībās ar Ameriku problēmas pieauga – šajā situācijā Vācijas valdībai bija jāaizsargā savas nacionālās intereses un savas tiesības vadīt vienoto Eiropu. Turklāt visiem vācu politiķiem ir labi zināms: lielākā daļa vāciešu par valsts galveno problēmu uzskata ASV, nevis Krieviju, tātad varēja arī nepakļauties tādam spiedienam.
Sākumā šķita, ka mēģinājumi saistīt incidentu ar Navaļniju un "Ziemeļu straumes 2" likteni vienkārši ir kārtējā provokācija, ko Berlīne atsitīs. Tomēr jau trīs nedēļas vācu presē un politiskajās aprindās valda milzu troksnis – rodas iespaids, ka atlantisti ir mobilizējuši visus spēkus.
Piemēram, bijušais ārlietu ministrs Joška Fišers spriedelē par to, "kādu morālo cenu var maksāt par biznesu ar diktatūrām", un, pēc būtības, atbalsta "Ziemeļu straumes 2" apturēšanu:
"Federālā valdība pieļāvusi lielu stratēģisku kļūdu, nolemjot viena pati palīdzēt Krievijai šī Vācijas un Krievijas gāzesvada būvdarbos, neskatoties uz aktīvo pretošanos ES. Toties tagad mēs redzam, kur esam tagad nokļuvuši: politiskie un ekonomiskie zaudējumi ir vienkārši milzīgi."
Fišers lauza galvu:
"Vai ir prātīgi pastāvīgi paplašināt sadarbību ar tādiem nedrošiem partneriem kā Krievija no ilgermiņa perspektīvas viedokļa? Es to uzskatu par ārkārtīgi nesaprātīgu soli. Mēs taču jau zinām, ar ko mums ir darīšana!"
Ar ko tad īsti? Tiek uzskaitīti "Navaļnija saindēšanai analoģiski uzbrukumi" – Skripaļa saindēšana, "Vācijā patvērumu saņēmušā čečena slepkavība gaišā dienas laikā Tirgartenas rajonā Berlīnē". Nu, un, protams, "pievienojiet arī opozicionāru slepkavības Maskavā".
"Ņemot vērā visus šos noziegumus, mums jāpadomā, cik lielā mērā mēs varam uzticēties partneriem, kam politiskās slepkavības, acīmredzot, ir nevis skumjš izņēmuma gadījums, bet likumsakarība. Es uzskatu, ka nevar atkal ignorēt "Ziemeļu straumi 2".
KDS/KSS bundestāga frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Johans Vadefuls aicina bijušo kancleru Gerhardu Šrēderu pieņemt lēmumu, kurā pusē viņš ir, un "nekavējoties atteikties no saviem amatiem un posteņiem Krievijā (kompānijā "Nord Stream" un "Rosņeft"):
"Ja Šrēdera kungam vēl palikusi politiskā smalkjūtība un vērtību mērs, viņam nevar būt pieļaujama tālākā sadarbība ar kompānijām un institūtiem, kuri ir atkarīgi no tādas valdības."
"Pa ādu" Šrēders dabūja arī no frakcijas "Savienība-90/Zaļie" līdera Gēringa-Ekkarda: bijušajam kancleram ir jāizlemj, vai viņš atbalsta demokrātiju un cilvēka tiesības.
Tātad Šrēderu nosoda par amorālu rīcību: kā tu vari strādāt ar tiem slepkavām? Tas, ka "slepkavas", vairs pat netiek apšaubīts, lai arī vācu politiķu vidū daudzi iebilst pret pārsteidzīgām Kremļa apsūdzībām un atmasko tos, kuri liekulīgi spriež par augstiem morālajiem principiem. "Kreiso" bijusī līdere Sāra Vāgenknehte paziņoja: tiem, kuri pieprasa atteikties no gāzes vada "Ziemeļu straume 2" sakarā ar Navaļnija lietu, jānovērtē citi izejvielu piegādātāji Vācijai saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem un jāpieprasa sekas:
"Pat ja atbildīgs par to būtu Kremlis (kas līdz šim nekādi nav apstiprināts), tas nav atbaidošāk, nekā cirst nost galvas opozicionāriem vai pērt viņus līdz nāvei, kas bieži tiek praktizēts Saūda Arābijā, no kuras mēs saņemam naftu. Tas nav arī atbaidošāk nekā plēst gabalos nevainīgus civiliedzīvotājus ar droniem, kā vairāk nekā tūkstoškārt darījušas Savienotās Valstis, kas piegādā mums savu slānekļa gāzi."
Runa nav tikai par dubultiem standartiem – Navaļnija gadījumā nepierādītas ir ne tikai apsūdzības Krievijas valdībai, bet arī pats "saindēšanas" fakts". Vācijas valdība apzināti kavējas ar atbildi uz Krievijas ĀM pieprasījumiem, līdz Sergejs Lavrovs bija spiests norādīt ne tikai uz "absolūti nepieņemamu attieksmi pret oficiālajiem pieprasījumiem, ko mēs sūtām Berlīnei", bet arī par "absolūti nepieņemamu toni", kādā Berlīne informē pasauli par "Krievijas saikni".
Krievijas Ārlietu ministrijas tonis ir vēl stingrāks. Piemēram, vēstniekam Gezam Andreasam fon Geiram tika izteikts protests par Vācijas valdības soļiem – "Ir nepieļaujami izvirzīt ultimātus un nekādi neapstiprinātas apsūdzības pret mūsu valsti", turklāt izskanēja brīdinājums: ja Berlīne neuzrādīs "bundesvēra mediķu" medicīnisko slēdzienu materiālus, Maskava to vērtēs kā atteikšanos no objektīvas izmeklēšanas un patiesības noskaidrošanas.
"Šajā gadījumā Vācijas rīcība tiks uzskatīta par rupju, naidīgu provokāciju pret Krieviju, kam draud sekas no Krievijas un Vācijas attiecību viedokļa (..) un nopietnu starptautiskās situācijas saasināšanu".
Tādi stingri brīdinājumi ir vienīgais, ar ko Krievija var palīdzēt Vācijas valdībai. Pie tam, pieņemot lēmumu par "Krievijas sodīšanu"par Navaļniju, Berlīnei jāpadomā ne tikai par Krievijas un Vācijas attiecībām, bet arī par pašas Vācijas nākotni. Tās ceļu pretī patstāvībai un atbildībai par visu Eiropu (tas taču ir visas Vācijas politikas galvenais mērķis). Kļūdas cena (to nes patstāvības trūkums un nevēlēšanās uzņemties atbildību) būs milzīga – ne Krievijai bet gan tās lielajam Rietumu kaimiņai.
