Savulaik mani, kā Latvijas automobilisti pārsteidza tas, ka ceļu policijai nav atļauts ķert pārkāpējus no slēpņa, piemēram, no krūma ar radaru priekšā kā ar "stingeru". Vai tas, ka viņiem ir jāvalkā spilgti dzeltenas vestes. Kurš tad pārkāps noteikumus, ja šīs "cālīšu" briesmas var redzēt no tāluma? Protams tas, kurš pārsniedz, nometīs ātrumu, savukārt pabraucot garām postenim, atkal uzspiedīs pedāli grīdā.
Taču šāda godīga pieeja ir taisnīga, ja policija strādā pārkāpumu brīdināšanai, nevis alkatības pēc valsts kases papildināšanai.
Savu viedokli es nesen mainīju, pēc tam, kad saņēmu vairākus desmitus paziņojumus par pārkāpumiem. Lai gan, atklāti sakot, neuzskatu sevi par auto huligāni vai agresoru uz četrām riepām, tieši pretēji, uz ceļa uzvedos atbildīgi un piesardzīgi.
Tādēļ manī radās dziļi izciesta pārliecība: sodiem Latvijā gan uz ceļiem, gan arīdzan, teiksim, par kļūdām komunikācijā ar Valsts ieņēmumu dienestu, nav profilaktiska rakstura "galvenais nav sodīt, bet gan brīdināt". Tieši otrādi, tevi cenšas sodīt pēc iespējas bargāk. Pat ja nav grūti noprast, ka tu esi pieļāvis pārkāpumu ne aiz ļauna nodoma vai pārgalvības, bet gan neuzmanības pēc.
Dārgā mana Jūrmala
Nebūdama jūrmalniece, Jūrmalu mīlu. Šis apstāklis, saskaņā ar maniem aprēķiniem, izmaksā man aptuveni 150 eiro gadā – kādas 70-75 reizes gadā es braucu uz kūrortpilsētu ar automobili, vienmēr pērkot caurlaidi par 2 eiro.
Un lūk, nesen saņēmu no Jūrmalas domes paziņojumu ar soda kvīti 50 eiro apmērā – naudas sodu par iebraukšanu bez caurlaides. Atzīstos, toreiz aizmirsu. Bet mums visiem taču tagad ir datori. Ievadi tu, inspektor Blumberg, arhīvā mašīnas numuru, un sapratīsi, ka vadītājs ar maniakālu pastāvību maksā par iebraukšanu, līdz ar to šī reize ir izņēmums neuzmanības pēc.
Nu nosūtiet viņam brīdinājumu, lieciet iemaksāt pilsētas kasē tos divus eiro. Nē, nācās šķirties no 50. Pēdējā laikā ar parādniekiem valsts un pašvaldības ilgi neceremonējas, draud nodot lietu parādu piedziņas firmām.
Kuram radaram nepatīk ātra braukšana
Pērn izremontēja Rīgas automaģistrāli Krasta ielā. Un kaut kā nemanāmi izmainīja ātruma režīmu no 70 uz 50 kilometriem stundā. pēc kāda laika atlidoja divi paziņojumu ar 40 eiro par katru. Pārsniedzu. Pirmajā gadījumā braucu 63 kilometrus stundā, otrajā – 65.
Nesen braucu ģimenes lietās uz mūsu valsts tālāko austrumu punktu – Zilupi un atpakaļ. Kopā 600 kilometri.
Tur pa ceļam salikti stacionārie fotoradari. Viss kārtībā, par tiem iepriekš brīdina ceļa zīmes. Bet, acīmredzot, desmit reizes es uz šīm zīmēm reaģēju, bet vienpadsmitajā sagrēkoju ar 63 kilometriem stundā 50 vietā.
Nu nav jau tik liels noziegums – ceļš garš, reakcija apmiglojās. Radaru rādītāji visticamāk taču arī kaut kur tiek fiksēti un uzglabāti arhīvā. Labi, sodiet, bet kāpēc uzreiz 40 eiro? Vai tiešām profilakses nolūkos nepietiks ar 10. Nē, nepietiks? Budžetam vajag naudu?
Nodokļu maksātājs – kā sapieris
Par budžetu. Līdz pērnā gada 31. decembrim es biju mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja. Kā zināms, šo režīmu, kuru valsts ieviesa aiz bailēm (lai savulaik neizmirtu pēdējie uzņēmēji), varasiestādes ļoti nemīl un grasās drīzumā izraut ar visām tā saknēm – naudas valsts kasē tikpat daudz kā piena no āža.
Tur ir tāds nosacījums, ka mēnesī "mikriņa" darbinieka alga nedrīkst pārsniegt 720 eiro pēc 15% nodokļa samaksas no kopējā apgrozījuma. Visus gadus es to pareizi deklarēju ceturkšņa pārskatos. Un te, vienreiz, pēdējā ceturksnī neuzmanības pēc norādīju darbinieka algas sadaļā nevis algu, bet gan kopējo mēneša apgrozījuma summu, aizmirstot atņemt nodokli. Tā teikt, pārsniedzu ātrumu neuzmanības pēc.
Ir taču skaidrs, ka cilvēks kļūdījās! Nu piezvani taču viņam, painteresējies, kas un kā. Nu nē. Tā vietā man ar atpakaļejošu datumu atlido paziņojums, ka no 1. janvāra man ir atņemts mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja statuss. Priekš manis tas ir tas pats naudas sods, jo tagad nodokļos es maksāšu aptuveni divas reizes vairāk.
Tātad, principā, pat nebūdams biznesmenis Latvijā, var saprast, ko viņi izjūt, kad runā par to, ka valstī nav iespējams strādāt, jo daudzas instances pie pirmās izdevības meklē iespēju sodīt viņus. Lai gan bieži pārkāpums nav izdarīts ar ļaunu nodomu, ne ar huligānisku motīvu, bet gan tikai un vienīgi neuzmanības vai noguruma pēc. Pārfrāzējot slaveno izteicienu – "rīt nodokļi jāmaksā, bet mēs noguruši esam".
Nav jau tā, ka valsts tev netic. Varbūt arī tic, bet naudas sodu paņems, jo tā teikts likumā. Kas savukārt mudina valsts iedzīvotāju neticēt savai valstij. Gan parastie iedzīvotāji, gan uzņēmēji soda šo valsti tā kā paši spēj, slēdzot savu biznesu un pārvācoties uz citām valstīm.
Un nav līdz galam skaidrs, kurš no sodiem beigās ir tas bargākais.
