RĪGA, 15. jūnijs – Sputnik. Jānis Jurkāns saka, ka katram inteliģentam Latvijas iedzīvotājam ir jāzina valsts valoda. Ar to ir grūti strīdēties – mēs arī negrasāmies, raksta Bb.lv. Jautājums ir citā lietā – vai valstij ir jātērē milzīgi resursi visu valodas normu stingrai kontrolei?
Zīmīgi, ka šī gada 1. septembrī paliks tieši 20 gadi kopš Valsts valodas likuma stāšanās spēkā. Tas tika pieņemts 1999. gada nogalē, un stājās spēkā 2000. gada rudenī, aizstājot Valodu likumu, kurš pastāvēja kopš "Atmodas" laikiem.
Tikmēr pirms mēneša tika pieņemts likums, kurš paredz administratīvo atbildību par pārkāpumiem valodas jomā. Galvenos strīdus Saeimā izraisīja dokumenta autoru – Valsts valodas centra ierēdņu - know-how. Proti, likumprojektā parādījās aizliegumi un formulējumi, kuru nav nedz Valsts valodas likumā, nedz savulaik uz Valodu likuma pamata pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos.
Sākumā likumprojekts vispār aizliedza izsūtīt pa pastu biļetenus, bukletus un citus informatīvos materiālus svešvalodās. Pants skanēja tā, ka, ja tas tiktu pieņemts sākotnējā veidā, tad privātfirmas nedrīkstētu iemest pastkastē, piemēram, desas vai putekļsūcēju reklāmu latviešu un svešvalodās (lasi – angļu un krievu valodā)! Pat dzīvokļu īpašnieku biedrības un citas nevalstiskās sabiedriskās organizācijas nebūtu tiesīgas informēt iedzīvotājus, tai skaitā arī krievu valodā, par kaut kādiem aktuāliem notikumiem, piemēram, par ikgadējām sapulcēm.
Otrā redakcija
Taču Saeimas juristiem tomēr izdevās saukt pie prāta politiķus, un beigās tika pieņemta mīkstāka redakcija. Konkrētāk: praksē tas nozīmē, ka valsts un pašvaldību struktūras, kā arī tās privātās kompānijas, kuras izpilda uzdevumu, piemēram, valsts pasūtījuma ietvaros, nedrīkstēs izsūtīt vēstules un/vai publicēt sabiedriskās vietās brošūras un bukletus ar informāciju, tai skaitā svešvalodās. Tomēr privātas kompānijas, piemēram, tie paši tirdzniecības tīkli, arī turpmāk drīkstēs sūtīt pa pastu informatīvos materiālus vairākās valodās. Savukārt partijas un atsevišķi deputāta amata kandidāti varēs arī turpmāk izsūtīt savas brošūras un bukletus gan latviešu valodā, gan citās valodās.
Tas, protams, ir labāk nekā sākotnēja likumprojekta redakcija, taču, piekrītiet, vienalga dīvaini, ka 21. gadsimtā, Eiropas Savienības valstī pašvaldība, piemēram, nevar komunicēt ar saviem iedzīvotājiem vairākās valodās.
Turklāt šī norma ir zināmā pretrunā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri tomēr ļauj varasiestādēm – valsts un pašvaldību iestādēm – izmantot svešvalodas ārkārtējās situācijās. Piemēram, iedzīvotāju informēšanai par dabas stihijām, katastrofām, epidēmijām, avārijām un cietiem gadījumiem, kuri apdraud cilvēku dzīvību un veselību. Koronavīrusa pandēmija bija tāds pats gadījums, un Ministru kabinets pat atvēra speciālu mājaslapu, kurā joprojām tiek publicēta aktuāla oficiālā informācija par Covid-19 krievu un angļu valodās.
Filozofisks punkts
Vēl dīvaināks ir pants, kurš tika pieņemts tādā izskatā, kādā tika saņemts no valdības – par administratīvo sodu par… klajas necieņas izrādīšanu pret valsts valodu. Par šo pārkāpumu paredzēts sods no 7 līdz 140 naudas vienībām, jeb no 35 līdz 700 eiro. Taču nedz likumprojekta autori, nedz pats likumdevējs jeb Saeima neiekļāva dokumentā definējumu – kas tiek domāts ar apsūdzību: "klaja necieņa pret valsts valodu", un kā šādai necieņai būtu jāizpaužas praksē.
Saeimas opozīcijas centieni panākt skaidrojumu no Valsts valodas centra arī nevainagojās ar panākumiem. Te var vienīgi izteikt pieņēmumu, ka ar klaju necieņu pret valsts valodu tiek domāts kaut kāds aizvainojošs (nievājošs) izteiciens par latviešu valodu.
Daļa opozīcijas deputātu uzskata, ka šis pants ir "dzimis nedzīvs" un praksē faktiski netiks pielietots. Sevišķi ņemot vērā, ka sodu pēc tik "filozofiska" punkta varēs viegli apstrīdēt tiesā. Prasītājs visādi pierādīs, ka, tieši pretēji, ļoti ciena valsts valodu.
Mazāk un mazāk
Tiesa, ierēdņu vēlme paplašināt iespējas kādu sodīt "par valodu" ir absolūti skaidra. Jo pārkāpumu valodas jomā objektīvu iemeslu dēļ kļūst arvien mazāk. Izaugusi jau paaudze krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju, kuri prot valsts valodu vai nu ļoti labi, vai arīdzan praktiski kā dzimto. Tie, kam ir līdz 25-30 gadiem, vispār nav nekādu problēmu ar latviešu valodu. Grūti atrast kādu veikalu, bodīti, citu pakalpojumu sniegšanas iestādi, kur darbinieki neprastu valsts valodu.
Arī darba devēji negrib kļūt sev par ienaidniekiem un nepieņem darbā, kas saistīts ar klientu apkalpošanu, tos, kas slikti prot latviešu valodu.
Skaidra lieta, ka katru gadu pārkāpumu skaits valodas jomā samazinās. Ja no 2004. līdz 2009. gadam gadā vidēji tika reģistrēti 529 valsts valodas nelietošanas gadījumu dienesta pienākumu veikšanā, tad 2015. gadā šādu gadījumu bija 479, sekojošajos gados vēl mazāk… Daudz retāk valodas inspektoriem izdodas "atklāt" vietējās pašvaldības deputātus, kuri neprot latviešu valodu pietiekamā apjomā.
Toties tagad parādīsies jauns iespējamā pārkāpuma vieds - "klaja necieņa pret valsts valodu".
