RĪGA, 11. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Šaušana maķedoniešu stilā – ar pistolēm abās rokās – nav literāra izdoma, tas ir reāls cīņas paņēmiens, ko izmantoja padomju izlūks, latviešu pagrīdnieks Mārtiņš Poga (1909. – 1942.). Viņš sāka kauju ar gestapoviešiem un policajiem Grīziņkalnā un trīs stundas turējās pret simt pretiniekiem. Nacistiem izdevās ieiet ēkā, kad Poga noasiņoja, - ēka kļuva par viņa improvizēto cietoksni.
Patiešām, arī viens ir karotājs, ja tas ir latviešu, pareizāk sakot, padomju cilvēks.
Nacistu okupētajā Rīgā daudzi gribēja cīnīties pret okupantiem. Darbojās vairākas savā starpā nesaistītas grupas, tām trūka pieredzes un spēku, tomēr viņi sniedza milzu atbalstu. Pārsvarā – ar izlūkošanas datiem. Padomju vadība centās sazināties ar pagrīdniekiem, palīdzēt viņiem materiāli un organizatoriski.
Kad padomju izlūkdienestam beidzot izdevās sazināties ar Arvīdu Rendnieku, komjauniešu pagrides grupas vadītāju, tas nosūtīja viņam divas grupas. Tās desantējās 1942.gada 30.septembrī starp Ikšķili un Salaspili. Vienā no tām, "Ausekli", bija trīs izlūki: komandieris Vasilijs Derevjaga, radists Mārtiņš poga un Roberts Zuimačs.
Izlūku likteņi
Rīdzinieks Derevjaga agri zaudējis vecākus, strādāja par atslēdznieku velosipēdu fabrikā, taču par komunistiskajiem uzskatiem tika padzīts no turienes. Arī Zuimača liktenis bija līdzīgs.
Poga dzimis 1909.gadā Slokā. Agri zaudējis tēvu – 1915.gadā Petrogradā, kur ģimene mitinājās evakuācijā. Pēc tam ar māti un māsu Elvīru dzīvoja Sibīrijas dienvidos. Tur no bandītu rokām gāja bojā Elvīra Poga, Sarkanās armijas kareive. 1921.gadā Poga atgriezās Latvijā un agri sāka darba gaitas: vispirms ganīja lopus, pēc tam strādāja zāģētavā un akmeņlauztuvēs, bija matrozis. Policijas atskaitēs Poga nokļuva jau 1925.gadā. 16 gadus vecais Mārtiņš bez prasīšanas paņēma mātes naudu – 574 rubļus un gribēja braukt uz ārzemēm.
Vēlāk viņš nodibināja pagrīdes grupu "Sarkanā liesma", organizēja sakarus ar citiem pagrīdniekiem. Rīkojas pārgalvīgi: 1930.gada 1.augustā uzvilka sarkano karogu Slokas celulozes fabrikas skurstenī – komunistiem Eiropā tolaik tā bija pretkara cīņas diena (tieši pirms 16 gadiem sākās I pasaules karš). Tajā pašā gadā Poga tika notiesāts par pagrīdes darbību, pavadīja cietumā piecus gadus un trīs mēnešus. Atbrīvojies no ieslodzījuma, viņš turpināja pagrīdes darbu.
1940.gadā Poga sāka strādāt milicijā, 1941.gadā kļuva par 13.nodaļas priekšnieku Majoros. Kopā ar Sarkano armiju atkāpās uz austrumiem, iestājās izlūku skolā.
Toreiz viņš ar sievu vienojās: pirms doties aiz frontes līnijas, viņš uzrakstīs, ka drīz brauks apciemot Maņu. Septembrī nosūtīto vēstuli ar šo frāzi sieva saņēma 7.novembrī. Par vīra talāko liktkeni Anna Kuļikovska neko nezināja līdz brīdim, kad pēc kara atgriezās Latvijā. Nejauši no kādas sievietes padzirdēja stāstu, ka viņas mājā gājis bojā padomju izlūks. Aizgāja, iztaujāja sētnieku un uzzināja...
Zuimačs pazuda
Izlūki vispirms devās uz Olaini, kur viensētā dzīvoja Zuimača tante. 3.oktobrī izlūks devās pie viņas, taču iepriekš vienojās ar biedriem par trim iespējamām tikšanās vietām: divas – Olaines apkaimē, viena – Rīgā, Grīziņkalnā. Abās pirmajās tikšanās vietās Zuimačs neieradās.
Izlūki neko neuzzināja par viņa likteni un devās uz Rīgu cerībā satikt Zuimaču tur. Pilsētā viņi sazinājās ar saviem tuviniekiem. Derevjaga apmetās pie savas sievas Rasmas Stepiņas, Kaukāza ielā 13. Savukārt Poga noslēpa rāciju pie sievasmātes Sarkandaugavas ielā 6, tomēr nolēma pie viņas nepalikt – kaimiņi šķita aizdomīgi. Tomēr viņi sarunāja, ka sievasmāte atnesīs viņam ēdienu uz norunāto vietu kapos.
8.oktobrī Poga devās uz Grīziņkalna parku, kur vēlāk vajadzeja ierasties Derevjagam. Poga ieraudzīja Zuimaču un devās uz viņa pusi, sabāzis rokas kabatās. Taču, tiklīdz viņš pienāca tuvāk biedram, no krūmiem izlēca divi gestapovieši un lika pacelt rokas. Paceldams tās, Poga izrāva no kabatām savas pistoles un atklāja uguni pa ienaidniekiem.
Šaušana maķedoniešu stilā
Šaušana maķedoniešu stilā – ar pistolēm abās rokās – nav nekāda greznība. Kopš XIX gs.beigām plaši tika izmantotas pašlādētājpistoles, un to munīcijas krājums bija visai ierobežots – ne vairāk kā astoņas patronas. Pārlāde rasīja ilgu laiku, un diezin vai būs iespējama, ja vajakg izlauzties caur lielu pretinieka grupu. Kompakto ložmetējpistoļu, ko būtu iespējams nēsāt slēpti un kas nodrošināt blīvāku uguni, tolaik vēl nebija. Tāpēc lika lietā tādu metodi, kas tagad daudziem pazīstama no Holivudas filmām.
Stāsta, ka pirmie tādu metodi izmantoja bulgāru teroristi no Maķedonijas. Skaidrs, ka ne visi to pieprata.
Bēgot no gestapoviešiem, Poga pamanīja, ka tuvojas Derevjaga un uzkliedza, lai bēgot. Derevjaga pazuda krūmos, bet Poga, novēršot no viņa uzmanību, metās uz Jāņa Asara ielu, kas tolaik bija nodēvēta par Alderštrāsi. Viņš piejoņoja pie kādas ļoti interesantlas ēkas.
Nams Jāņa Asara ielā 15, netālu no stadiona "Daugava" daudziem rīdiniekiem pazīstams ar solīdo valzirgu pagalvā. Tā ir dekoratīva baseina skulptūra, valsts nozīmes mākslas piemineklis. To radījis skulptors Rihards Maurs (1888.-1966.). Valzirgs rotā arhitektūras pieminekli – bloku māju funkcionālisma stilā, ko 1929.-1930.gg. uzcēla arhitektks Osvalds Tilmanis (1900.-1980.). Starp citu, viņš pēc tam kļuva slavens, pateicoties vienīgajai Staļina augstceltnei Rīgā – Kolhoznieka namam.
Kāpņu telpas Tilmaņa jaunajā namā bija caurstaigājamas, un Poga cerēja aiziet caur vienu no tām – tālāk bija dzelzceļš, aiz tā atradās dārzi nākamā Purvciema mikrorajona vietā. Pie tuvākās kāpņutelpas stāvēja vairāki puši. Lai neierautu viņus apšaudē, Poga ieskrēja kaimiņu telpā, kas no mājas veda uz Augšielas pusi. Izlūks nokļuva slazdā. Kā par spīti, todien bija slēgtas gan kāpņu telpas izejas, gan bēniņu durvis, un pa jumtu aiziet neizdevās.
Gestapovieši un saskrējušie policaji ielenca māju un sāka cīņu, tikai vispirms lika šveicaram apzvanīt iedzīvotājus un likt aizslēgt durvis. Vispirms gestapovieši un policaji mēģināja sekot Pogam, tomēr no trešā stāva viņus sagaidīja lodes, un fašisti atkāpās. Viens bija ievainots.
Tikt klāt izlūkam no ieejas izrādījās neiespējami, bet viņš varēja apšaudīt ielu. Daļa uzbrucēju tika nosūtīti uz ēku ielas pretējā pusē, Rīgas ugunsdzēsēju brigādes Grīziņkalna nodaļu, un no turienes apšaudīja kāpņu telpu ajr ložmetēju. Otra grupa izkļuva uz jumta un mēģināja uzbrukt no augšas. Gestapovieši atklāja uguni. Poga bija ievainots, taču nokāpa stāvu zemāk. Te patvērums bija labs – viņš visu redzēja un varēja šaut gan uz augšu, gan leju, ka arī pa ielu.
Pogam ieteica padoties, solīja medicīnisko palīdzību, bet viņš atbildēja ar lodēm. Trīs stundas gestapoieši uzbruka kāpņu telpai un katru reizi atkāpās. Izlūks nošāva arī policijas suni, ko uzrīdīja uzbrucēji. Viņš atšaudījās pat pēc vairākiem ievainojumiem krūtīs, vēderā un galvā. Tikai vēlāk, kad viņš noasiņoja un šāvieni apklusa, gestapovieši iedrošinājās ieiet kāpņu telpā. Izlūks noasiņoja, tomēr pistoles no rokām neizlaida. Poga mira, nenācis pie samaņas.
Komandieris uzdevumu turpināja
Vēlāk noskaidrojās, ka 3.oktobrī Zuimačs tantes mājās uzdūries vietējam zemes īpašniekam. Tas, zinādams, ka puisis ir padomju aktīvists un atkāpās ar Sarkano armiju, steigšus ziņoja policajiem. Viņi Zuimaču arestēja un spīdzināts viņš salūza.
Poga ar savu pašuzupurēšanos izglaba grupas komandieri Derevjagu. Izbēdzis no vajātājiem, viņš ieradās pie Pogas tantes un lūdza atdot viņam rāciju, taču sievietei radās aizdomas, ka viņš ir gestapovietis, un viņa izlikās, ka nesaprot, par ko ir runa. Nākamajā dienā viņš atnāca vēlreiz. Par laimi, mājās bija sievietes dēls. Viņš pazina Derevjagu un rāciju atdeva.
Leitnantam Vasilijam Derevjagam izdevās organizēt pagrīdes grupu, kas strādāja gandrīz astoņus mēnešus un nodarīja vērā ņemamu kaitējumu nacistiem. 1943.gada maija beigās viņu noķēra gestapovieši. Septiņi pagrīdnieki no viņa grupas tika sodīti ar nāvi, sieva nonāca koncentrācijas nometnē.
Taču tā bija tikai viena grupa no daudzām – bojāgājušo varoņu vietā stājās citi. Pagrīdnieki cieta smagus zaudējumus, tomēr darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai tuvinātu Uzvaru.
Pastaigā pa sakopto Grīziņkalna parku, pieminiet viņus, "neredzamās frontes" cīnītājus. Jāņa Asara un Augšielas stūrī vēl joprojām atrodama Mārtiņa Pogas piemiņas plāksne. Tā nav piestiprināta virs kāpņu telpas, kas kļuva par izlūka Termopilām, tomēr galvenais ir tas, ka piemiņa par varoņa nāvē mirušo latvieti ir dzīva.
