RĪGA, 9. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Bieži stāsta, ka Otrā pasaules kara notikumiem Latvijas teritorijā bija raksturīgas pilsoņu kara pazīmes. Zināmā mērā taisnība: Latvijas sabiedrība nebija monolīta, un savas zemes nākotni Latvijas iedzīvotāji redzēja dažādi. Jā, nereti ļaudis pārgāja pretinieka pusē, cilvēki paspēja piedalīties kaujās dažādu armiju rindās. Lūk, piemēram, kas notika 1941. gada novembrī Latvijas ziemeļos, pie nelielā Vijciema.
Pirmie izlūki-diversanti
Diezgan straujā, salīdzinot ar Pirmo pasaules karu, atkāpšanās no Baltijas neļāva Padomju Savienības vadībai laikus izveidot reģionā pagrīdes, partizānu un izlūkošanas tīklu. Fašistu aizmugurē nosūtītie cīnītāji, kuri diemžēl ne vienmēr bija pietiekami sagatavoti, bija spiesti strādāt smagos apstākļos: daudzus padomju varas piekritējus jau vasarā noslepkavoja nacisti un viņu izpalīgi, bet pārējie neticēja PSRS uzvarai. Kā gan tai varēja noticēt, kad vācieši teju varēja novērot binoklī Maskavas kupolus? Tomēr latviešu komjaunieši un komunisti ticēja. Un cīnījās par spīti grūtībām.
No 1941. gada septembra uz Latviju sāka sūtīt izlūkošanas grupas, kam bija jākļūst par pretošanās kustības kodolu – saliedēt un organizēt "tautas atriebējus" gan no vietējiem iedzīvotājiem, gan no aplenkumā palikušajiem, gan no karagūstekņu nometņu bēgļiem. 1941. gadā, 7. novembra naktī ziemeļaustrumos no Vijciema no lidmašīnas ar izpletņiem tika desantēta Ziemeļrietumu frontes štāba izlūkvienības grupa, kurā bija desmit jaunieši. Viņus nosūtīja pretinieka dziļajā aizmugurē, lai veiktu izlūkošanas un diversiju darbību, kā arī organizēt partizānu kustību. 110. meža kvartālā desantnieki ierīkoja nometni un uzsāka partizānu dzīvi.
Liktenīga kļūda
Pārtika bija beigusies, un tā bija jāpapildina. 15. novembrī visa grupa devās uz Mucenieku viensētu pusotra kilometra attālumā no Vijciema, kur viņi tika viesmīlīgi saņemti. Bet, kamēr partizāni atpūtās, saimniece slepus aizskrēja līdz Vežnieku viensētai, kur bija telefons, lai brīdinātu šucmaņus. Tie steigšus devās uz Muceniekiem, bet izlūkiem izdevās paslēpties mežā pēc īsas sadursmes. Palīgā šucmaņiem saradās papildspēki no Plāņiem, Trikātas, Valkas un Smiltenes un tad sākās vajāšana. Tonakt izkritušais sniegs nodevīgi parādīja, kurp devušies partizāni.
Diversanti mēģināja nokļūt 110. kvartālā. Netālu no Vijciema medību pils viņiem bija jāšķērso taisns meža ceļš, kura malā bija sakrautas malkas grēdas. Partizāni jau grasījās iet pāri ceļam, kad parādījās divi mežsargi un sāka viņus apšaudīt. Domādami, ka aiz grēdām slēpjas arī šucmaņi (lai gan patiesībā tā nebija), diversanti metās atpakaļ, lai apmestu līkumu. Par šo kļūdu viņi samaksāja dārgi.
Kad izlūki pamēģināja otrreiz šķērsot ceļu no medību pils otras puses, viņus ielenca šucmaņi. Sākās kauja. Divi policisti tika nošauti, tomēr spēki bija nevienlīdzīgi. Apšaudes laikā četri partizāni gāja bojā, vēl viens uzspridzināja sevi ar granātu. Tikai vienam izdevās izrauties un pazust mežā.
Četrus gūstekņus pirmo nakti turēja mežā, bet 16. novembrī sarīkoja viņu un viņu bojāgājušo biedru "raudzības". Policisti uzskatīja, ka partizāni varētu būt vietējie iedzīvotāji, tāpēc daži vietēji atnāca paši to pārbaudīt, citus, kam kāds tuvinieks bija aizgājis ar Sarkano armiju, atveda ar varu. Pēc tam mirušie partizāni tika apglabāti kaujas vietā, bet gūstekņus aizveda. Te viņu pēdas pazūd. Joprojām nav zināms, kas ar viņiem noticis. Stāstīja, ka pēc pratināšanas viens no diversantiem aizvests uz 110. kvartālu, lai parādītu nometnes vietu. Un pēc tam? Visticamāk, viņus nošāva. Tikai ne Valmierā un ne Valkā. Tie, kuri varētu pastāstīt sīkumus, vai nu miruši nākamajās kaujās pret Sarkano armiju un padomju partizāniem, vai arī aizgājuši ar saviem saimniekiem uz Rietumiem vai... Mucenieku viensētas saimniece, piemēram, izdarīja pašnāvību, pēc tam, kad neizdevās aizbēgt ar vāciešiem, jo baidījās no nenovēršamā soda.
Cīņa ar sevi
Taču tas viss vēl ir priekšā, bet 1941. gada novembrī nogalinātos šucmaņus apglabāja ar godu. Tie bija Kārlis Ciekurzis (1895.-1941.) un Dāvis Pumpurs (1891.-1941.). Viņi bija Vijciema palīgpolicijas locekļi. Tāpat Ciekurzis bija Vijciema draudzes priekšsēdētājs, bet Pumpurs – tās loceklis. 23. novembrī šucmaņus, kuri saskaņā ar nekrologiem "krituši varoņu nāvē cīņā pret komūnistu-teroristu bandītiem", apstāvēja Vijciema baznīcā un apbedīja vietējos kapos Brāļu kapā.
Ceremoniju apmeklēja Volmāras gebitskomisārs Hermans Augusts Hanzens (1898.-1973.), kurš uzstājās ar dedzīgu runu: "Cīnītāji, kas nomira par mūsu tautu kopīgo cīņu, nav velti gājuši bojā. Viņi izpildīja savu augstāko pienākumu pret tautu un tēvzemi. Viņi atdeva visdārgāko, kas viņiem bija, savu dzīvi... Mani mirušie draugi, mēs jūs pametām ar solījumu – turpināt uzsākto cīņu līdz laimīgai pabeigšanai. Lielvācijas vadonis sveicina jūs manā personā un pateicas par jūsu varonīgo cīņu."
Es vēl neesmu atradis par Pumpuru nekā ievērības cienīga, bet Ciekurža personība ir visai interesanta. Avoti apgalvo, ka kopš 1916. gada februāra viņš dienējis 7. latviešu strēlnieku Bauskas bataljonā, Rīgas Krievu imperatora armijas 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā, bet pēc tam... Sarkanajā armijā un atgriezās Latvijā 1921. gadā. Ja tā ir patiesība, iznāk dīvaini: kamēr Ciekurzis bija jauns, viņš cīnījās par komunistisko nākotni. Bet te iegādājies saimniecību, iekārtojis sadzīvi, tad viņam pazudusi vēlme "visu atņemt un sadalīt", piedodiet, sabiedriskot ražošanas līdzekļus. Un sanāk, ka 1941. gada novembrī bez jebkādas laika mašīnas viņš saskārās ar sevi pašu, tikai par 20 gadiem jaunāku.
Varoņu vārdi
Pavasarī par godu šucmaņiem tika iestādīti ozoli pie viņu mājām. Bet pirmās gadadienas svinības bija vēl kuplākas. Priesteris iesvētīja piemiņas plāksni, vīriešu koris no Smiltenes nodziedāja pie kapa, baznīcā notika piemiņas koncerts. Proti, Vijciemā parādījās sava svētvieta. Tiesa, līdz mūsdienām tā nav saglabājusies – nesen izstaigāju kapsētu un neatradu, lai gan pieminekļu citiem padomju varas pretiniekiem netrūkst – ir gan veci, gan no jauna uzstādīti.
Likās, ka partizānu kaps mežā bija aizmirsts. Tomēr kāds nezināmais izgriezis krustus tuvākajās priedēs. Viņu kapu atrada 1944. gada rudenī pēc Valkas apriņķa atbrīvošanas no nacistiem. Izlūku mirstīgās atliekas no meža pārapbedīja Vijciemā, bet 1951. gadā pārapbedīja Valkas padomju armijas karavīru Brāļu kapos.
"Sarkanie pēddziņi" no Vijciema skolas ilgi centās uzzināt viņu vārdus, un tas beidzot viņiem izdevās! Visi desmit – jaunieši, komjaunieši, vecumā no 19 līdz 24 gadiem:
- Boļeslavs Rezgalis, grupas komandieris, dzimis 1917. gadā Makašenskas pagastā. Cīnījies pret fašistiem Latvijas darba gvardes rindās no pirmajām kara dienām, piedalījies kaujās Latvijas, Igaunijas, Krievijas teritorijā.
- Vilis Līkais, grupas komandiera vietnieks, dzimis 1922. gadā Sēlpils pagastā. Mācījies Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Meža saimniecības fakultātē, spēlējis studentu orķestrī.
- Margonis Zemītis, dzimis 1923. gada 17. decembrī Lēdurgas pagastā.
- Eduards Rasa, dzimis 1921. gadā Ugāles pagastā. Strādāja par pionieru vadītāju skolās.
- Ādolfs Pesholcs, dzimis 1922. gadā Matkules pagastā, bet bērnībā ar vecākiem pārcēlās uz Ventspili. Strādājis par jūrnieku tirdzniecības kuģos, bijis ūdenslīdējs un piedalījies kuģu vraku meklēšanā, mācījies Ventspils valsts ekonomiskajā tehnikumā.
- Kārlis Krontāls, dzimis 1919. gadā Ēdoles pagastā. Absolvējis lauksaimniecības mašīnu instruktoru skolu Lielplatonē, strādājis par pionieru vadītāju skolās un par Ventspils apriņķa komjaunatnes komitejas šoferi.
- Jānis Garopēters, dzimis 1916. gadā Rēzeknē. Strādāja piena kombinātos Smiltenē, Veselavā un Rīgā. Vienīgais no grupas, kas jebkad ir bijis Ziemeļvidzemē.
- Andrejs Mihailovs, dzimis 1922. gadā Jasmuižas pagastā. Strādāja Rīgas 1. maizes fabrikā.
- Pēteris Kirilovs, dzimis 1922. gadā Preiļu pagastā. Strādājis Rīgā.
- Ziedonis Dzērve, dzimis 1922. gadā Rīgā. Strādāja Ērenpreisa velosipēdu fabrikā. Mācījās tehnikumā. Kādā piezīmē par arodskolu mācekļiem 1940. gada oktobrī ir viņa atbilde žurnālistiem: "Es esmu komjaunietis un trieciennieks. Darbu es iemīlēju no agras bērnības. Beidzot mani sapņi un idejas sāka piepildīties." Droši vien tā varēja teikt par katru grupas dalībnieku...
Desmit uzvārdi. Bet bija taču arī viens, kam palaimējās izlauzties no aplenkuma! Diemžēl arī šim pēdējam izlūkgrupas dalībniekam neizdevās izglābties. Nākamajā dienā viņu, ievainotu, atrada kāds viensētnieks, aizveda uz mājām, piesēja pie krēsla un nodeva šucmaņiem. Viņu nošāva un apglabāja Pīnes kalniņā pie Valkas. Vārds nav zināms. Stāstīja tikai, ka viņš bijis no Latgales. Bet no turienes nāca četri Rezgaļa grupas izlūki, ieskaitot viņu pašu. Tāpēc Valkā nolēma iemūžināt visus desmit izlūkus-diversantus, lai gan tikai pieci no tiem reāli apglabāti šajā pilsētā un viens tuvumā.
Latvieši pret latviešiem
Vijciema skolas audzēkņi un skolotāji sāka meklēt mirušo varoņu radus. Dažus patiešām atrada, un viņi beidzot uzzināja savu pazudušo tuvinieku likteni. Dažiem tuvinieku vairs nebija starp dzīvajiem. Piemēram, Kārļa Krontāla masu un vecākus 1945. gada 25. novembrī mežonīgi nogalināja bandīti, kurus tagad lepni dēvē par "nacionālajiem partizāniem" – Annai Krontālei bija tikai 19 gadi...
Bet 1969. gada augustā "sarkanie pēddziņi" atklāja pieminekli partizānu komjauniešu kaujas un sākotnējā apbedījuma vietā. Uz obeliska pamata bija iemūžināti bojā gājušo vārdi. Tikai uzraksts (latviski) bija ideoloģiski pārāk pareizs: "Šeit 1941. gada 15. novembrī cīnījās pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem un gāja bojā partizāni-komjaunieši." Patiesībā, kā mēs tagad zinām, tur latvieši cīnījās pret latviešiem. Pareizāk sakot, latvijieši pret latvijiešiem.
Obeliska atklāšanas pasākumā piedalījās Rezgaļa, Līkā un Zemīša tuvinieki. Viņi un citi, kuriem bija dārgā piemiņa par bojā gājušajiem varoņiem, kopš tā laika katru gadu 15. novembrī pulcējās kaujas vietā, nolika ziedus un aizdedzināja desmit sveces. Agri satumst novembrī, glīti mirdz mežā desmit ugunis...
Ja jums gadīsies paviesoties Vijciemā 15. novembrī, noteikti apmeklējiet šo vietu. Tiesa, mežs jau nozāģēts, obelisku laiks nav saudzējis, tomēt tas joprojām stāv. Plāksni klāj pelējums, bet vārdus joprojām var salasīt.
Desmit Latvijas puiši cīnījās un gāja bojā par labā uzvaru visgrūtākajā laikā. Kad viņi devās uz ienaidnieka dziļo aizmuguri, fašisti vēl uzbruka, un līdz pretuzbrukumiem Tihvinā, Maskavā un Rostovā vēl bija ilgs laiks priekšā. Bet Latvijas komjaunieši ticēja Uzvarai un atdeva par to – un par mums – visdārgāko, kas viņiem bija. Mūžīga piemiņa!
