80. gadu sākumā viņš cieši sadraudzējās ar Aleksandru Zinovjevu. Draudzība abu cilvēku dzīvē nebija nejauša epizode. Viņus tuvināja kopīgas bažas par Krievijas un Eiropas civilizācijas likteni, portālā RIA Novosti atceras Olga Zinovjeva.
Kjeza bieži apciemoja Krieviju, uzstājās televīzijā un tik adekvāti aprakstīja situāciju valstī un pasaulē, ka faktiski kļuva par Krievijas politiskās un žurnālistiskās ainavas neatņemamu daļu. Manās acīs Džuljeto Kjeza līdzinās Ernestam Hemingvejam, tikai žurnālistikā. Protams, runa nav par vispasaules slavu, ne arī par viņa radošo talantu. Analoģiju saskatu abu figūru nesadrumstalotajā pasaules skatījumā un dzīves pozīcijā.
Hemingvejs visu mūžu bija aktīvs un brīvprātīgs visu lielo karu dalībnieks – viņš piedalījās Pirmajā pasaules karā, karā ar fašistiem Spānijā, Otrajā pasaules karā, un vienmēr bija spilgti izteikts antinacists. Visos savos darbos un brīvprātīgajās karavīra gaitās viņš demonstrēja savu izcilo raksturu. Tāds pats bija Kjeza, kurš, jaunībā kļuvis par komunistu un cilvēku, kurš labi saprata un atbalstīja Padomju Savienību un Krieviju, palika tāds pats līdz mūža beigām. Viņš vienmēr bija avangardā cīņā ar noziegumiem pret cilvēci.
Džuljeto Kjezas viedoklī žurnālistikā, politikā un analītikā nekad nebija redzama konjunktūra. Gluži pretēji, viņš peldēja pret straumi, piemēram, pret Eiropā augošo antikomunismu un rusofobiju. Viņa viedoklis bija absolūti godīgs. Ne velti Kjeza kopā ar Aleksandru Zinovjevu viens no pirmajiem ar faktiem rokās apšaubīja 2001. gada 11. septemba notikumu Ņujorkā oficiālo traktējumu.
Džuljeto Kjeza vienmēr bija konsekventi noskaņots antiglobālists, it īpaši pēdējos gados. 2014. gadā, kad pēc Rietumu specdienestu atbalstītā apvērsuma Kijevā visa "demokrātiskā" Eiropa sadusmojās uz Krieviju un pieteica tai ekonomiskās sankcijas, Kjeza bija viens no retajiem žurnālistiem Eiropā, kurš ne tikai nepakļāvās rusofobijai, bet arī atbalstīja Maskavu. Visus pēdējos gadus Kjeza pacietīgi un profesionāli skaidroja lasītājiem un televīzijas skatītājiem Eiropā mūsdienu globālā kapitālisma noziedzīgo raksturu. Viena no tā izpausmēm ir arī netaisnīgā attieksme pret Krieviju – valsti, kas pirms 75 gadiem uzvarējusi nacismu un tagad stājas pretī neonacismam.
Pie tam itāļu žurnālistam nevarētu pārmest īpašas simpātijas pret Kremli vai mūsdienu eliti Krievijā. Gluži pretēji, Kjeza kritizēja daudzus Krievijas ierēdņus un oligarhus – viņš tos taisnīgi uzskatīja par transnacionālā varas aparāta daļu. Viņš bija itāļu, krievu un citu tautu pusē, kas cīnās par augstu kultūru, kvalitatīvu izglītību un patiesu demokrātiju. Tikai retais pasaules žurnālistikā ar tādu kaismi stājās pretī augošajai cenzūrai un noziedzīgo klanu tieksmei uzspiest pasaulei jaunu, digitālu kārtību. Ar šo mērķi viņš ķērās pie darba starptautiskās antiglobālistiskās asociācijas "MegaChip" vadībā.
2016. gadā Džuljeto ar prieku pieņēma mūsu uzaicinājumu kļūt par "SZA "Rossija segodņa" Zinovjeva kluba" locekli. Kjeza atzina, ka nolēmis piedalīties tā darbā, jo kluba mērķis – "Krievijas taisnīga tēla veidošana pasaulē" pilnībā atbilda itāļu žurnālista-internacionālista priekšstatiem par to, kādam būtu jābūt jebkura godīga cilvēka, it īpaši žurnālista kredo. Asā taisnīguma sajūta bija kodols, ap ko veidojās Džuljeto Kjeza pasaules uzskats. Par to Kjezu īpaši cienīja visi, kas viņu labi pazina un augstu vērtēja.
Jā, šodien mēs beidzot pilnībā apzināmies viņa personības mērogu un patieso nozīmi. Mums visiem viņa pietrūks – Krievijas drauga Džuljeto Kjeza.
