Cilvēce ir sašķēlusies draudu priekšā
Krievijas vadītājs ierosināja minēto tikšanos, uzstājoties Jeruzalemē Holokausta 75. gadadienas piemiņai. Viņš pauda nopietnas bažas par "pasaules sašķeltību draudu priekšā".
"Stratēģiskās stabilitātes jautājumi ir daļa no problēmām, kas prasa neatliekamus un neordinārus soļus. Plašākā aspektā runa ir par cilvēces izdzīvošanu," savukārt norādīja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.
Satura un dramatisma ziņā šie izteikumi atgādina PSRS vadības iniciatīvas 30. gadu otrajā pusē. Toreiz PSRS pieprasīja kopīgiem spēkiem stāties pretī agresoram un šiem nolūkiem izveidot kolektīvās drošības sistēmu. Rietumi padomju vadību neuzklausīja. Rezultātā pasaule nonāca pie Otrā pasaules kara, un tikai pēc tā beigām izveidojas Jaltas un Potsdamas sistēma, kuras ietvaros mēs it kā dzīvojam vēl šobaltdien.
Tieši tā – "it kā", jo de facto Jaltas un Potsdamas sistēmas mehānismi jau sen vairs nedarbojas.
Pēc PSRS sabrukuma ASV patstāvīgi pārskatīja starptautisko attiecību regulēšanas mehānismus. Dažkārt mūsdienu sistēmu dēvē par "Postjaltas" sistēmu, jo formāli visas starptautiskās organizācijas, ko paredzēja Jaltas un Potsdamas vienošanās, darbojas, nevienai tiesības nav ierobežotas. Taču patiesībā Vašingtona nosaka, kādus starptautisko organizāciju lēmumus tai un ASV sabiedrotajiem vajadzētu pildīt, kādus – ne. Savukārt valstīm, kas iebilst pret amerikāņu diktātu, to līderiem un starptautiskajām organizācijām draud vismaz sankcijas, sliktākajā gadījumā patvaļīgie vadītāji tiek arestēti ar izdomātiem ieganstiem, bet pārlieku patstāvīgas valstis sastopas ar ASV "humanitārajiem uzlidojumiem".
Pasaulē iestājusies sistēmiska krīze
Mēs dzīvojam pasaulē, kuras globālās ekonomikas pamatā ir Vašingtonas konsenss (Vašingtonas konsensa ēra – vēl viens izplatīts "Postjaltas" ēras nosaukums). Savukārt politiskajā aspektā Vašingtonas konsensa ekonomiskā modeļa virskundzību nodrošina ASV globālā hegemonija. Pareizāk sakot, tā bija vēl pavisam nesen. Taču Krimas atgriešanās Krievijā teju vai to pārņemt gatavo amerikāņu deguna priekšā, ASV izspiešana no Sīrijas, pret Krieviju ieviesto sankciju efektivitātes trūkums, Vašingtonas nespēja piespiest Ķīnu pakļauties savām politiskajām un ekonomiskajām prasībām, plaisa ASV un ES elites starpā, ASV un ES pastāvīgie ekonomiskie konflikti, - tas viss liecina, ka amerikāņu hegemonija beidzas.
Taču bez ASV politiskās hegemonijas Vašingtonas konsensa ekonomiskās politikas īstenošana nav iespējama.
Pasaulē iestājusies sistēmiska krīze. Vissāpīgāk (arī ekonomikas aspektā) tā skārusi ASV un visus Rietumus kā brūkošā Vašingtonas konsensa galvenos beneficiārus. Kad rietumvalstis izies no krīzes, kādā stāvoklī tās būs, vai būs vēl pilnā sastāvā, - tas nav zināms nevienam. Tam pievienojas vēl koronavīrusa epidēmija, ko citā laikā cilvēce varbūt būtu pamanījusi, taču būtu pārcietusi bez īpašiem satricinājumiem, un ekonomiskie zaudējumi, lai cik lieli tie būtu, nebūtu kritiski.
Taču apstākļos, kad epidēmija pievienojas sistēmiskai krīzei, kad resursu tāpat jau pietrūkst, bet te vēl nākas tos šķiest epidēmijas un tās seku pārvarēšanai, sākuši brukt globālisma pamati – Rietumu mītiskā vienotība. Rietumvalstis ne tikai norobežojas viena no otras, bet arī noripojušas līdz absolūti egoistiskai politikai. Partneri ES atsakās palīdzēt ar medicīniskajiem preparātiem un finansēm. ES valstu ekonomikas zaudē sektorus, kuru pamatā ir vienotība (tūrisms, kopēja ražošana – rezerves daļu piegāde no karantīnas zonām pāri slēgtām robežām tagad nebūt nav garantēta). ASV organizēja veselu militāro operāciju, lai izvestu no Itālijas pusmiljonu koronavīrusa testu, kuru ļoti trūkst pašai Itālijai. Rietumi iegrimst klasiskā viduslaiku atmosfērā: katrs par sevi, un visi pret visiem. Jo ilgāk plosīsies epidēmija, jo dziļāk iegrims.
Uzbūvēsim jaunu pasauli?
Ja beidzas vecā pasaule, vajag vienoties par "skaistās jaunās pasaules noteikumiem". Patiesībā tieši to ierosināja Vladimirs Putins. Starptautisko attiecību jauno sistēmu iespējams noteikt pēc pasaules kara (tā notika 1914.-1918. un 1939.-1945.gg.), jeb uz vispārēja kompromisa bāzes, kas ļauj izvairīties no militāras sadursmes, kas draud ar bojāeju visai cilvēcei.
Nav zināms, vai ANO Drošības padomes "piecnieka" tikšanās notiks rudenī, vai vēlāk. Jebkurā gadījumā vajadzētu pagaidīt, kad būs zināms, kādus zaudējumus Rietumiem nodarījusi epidēmija, kā beigsies naftas (es pat teiktu – enerģētikas, jo runa ir arī par gāzi) karš, un varēs paskatīties, cik zemu kritīs Rietumu biržas pašreizējās globālās sistēmiskās krīzes gaitā. Kad kļūs skaidrs, kas izdzīvojis šajā aizraujošajā karā, varēs lemt, ar ko un par ko runāt.
Te ir viens vienīgs pozitīvs aspekts – šķiet, sistēmiskās krīzes, ogļūdeņražu krīzes un koronavīrusa pandēmijas kopums var aizvietot mums jaunu pasaules karu. Tas kļūs par "meža sanitāru" un izbrāķēs dzīvotnespējīgus politiskos veidojumus.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
