No Eiropas integrācijas atbalstītāju viedokļa tas līdzinās šantāžai, turklāt visnepiemērotākajā laikā. Bet no eiroskeptiķu viedokļa šobrīd ir īstais laiks noskaidrot, cik maksā (konkrētos miljardos) visas tās runas par Eiropas solidaritāti un visi tie apliecinājumi, ka Eiropas Savienība ir ģimene, kuras locekļi rūpējas viens par otru, it īpaši apstākļos, kad visi ir apdraudēti. Par notikušo stāsta Ivans Danilovs RIA Novosti portālā.
Kā vēsta britu The Telegraph, itāļu politiķu grupa, ieskaitot mērus un parlamenta locekļus no dažādām politiskajām partijām izpirka sleju autoritatīvā vācu laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung, lai aicinātu vācu politisko eliti "nepretoties vispārējā Eiropas finansējuma organizēšanai koronavīrusa apkarošanai un no koronavīrusa cietušo valstu ekonomiku atjaunošanai".
Uzsaukuma autori apelē pie Eiropas solidaritātes, kopīgās Rietumu pasaules vēstures un liek vāciešiem atcerēties: pēc 1945. gada citas valstis palīdzēja Vācijai.
Uzsaukumā ir arī aizplīvurota norāde: Eiropas Savienība var nepārdzīvot epidēmiju, ja acīmredzamas krīzes apstākļos dažas valstis ieņems principiāli egoistisku pozīciju. "Mīļie vācu draugi, kopā ar koronavīrusu Rietumu pasaule atkal ieņēmusi centrālo vietu uz (vēstures - red. piez.) skatuves. Šodien Eiropas Savienībai nav līdzekļu reaģēt uz krīzi vienotā frontē. Ja Eiropas Savienība nepierādīs, ka pastāv (vienotā fronte - red. piez.), tā pati vairs neeksistēs", - šo frāzi var uzskatīt par galveno teikumu un galveno Romas pārmetumu Berlīnei.
Lielā mērā konfliktu starp ziemeļu un dienvidu (atklāti sakot - bagāto un nabadzīgo) Eiropas Savienības daļām var formulēt ar vienu jautājumu: kurš un cik maksās par to, lai visa eirozonas un Eiropas Savienības ekonomika neiegrimtu dziļā krīzē un nepaliktu tur, kad epidēmija beigsies? Ir vērts uzsvērt, ka jebkurā gadījumā maksāt tiek piedāvāts vēlāk, jo tik un tā naudas nav nevienam politisko batāliju dalībniekam, no kuru rezultāta atkarīga (pēc itāļu politiķu versijas) Eiropas Savienības nākotne. Proti, cīņas jautājums ir par to, kā plecos uzkraut parādsaistības, ko nāksies uzņemties Eiropas ekonomiku glābšanai. Īpaši pikantu situāciju padara fakts, ka formāts "katrs par sevi" ir iespējams, bet grūti realizējams gandrīz visām ES dalībvalstīm, izņemot Vāciju, Austriju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dāniju un, iespējams, Zviedriju un Somiju.
Itālijai, Spānijai, Francijai vai Portugālei tāds variants, kā klīšana pa pasaules fondu tirgiem ar cepuri trīcošā rokā, nebūs labākais risinājums, jo kapitāla haizivis ar taisnīgu skepsi skatīsies uz šo valstu ekonomiskajām perspektīvām pēc epidēmijas un karantīnas beigām. Tās pieprasīs augstu ienesīgumu par naudiņu, ko piešķirs caurumu aizspundēšanai un ekonomiku atjaunošanai.
Pie tam tāds ir scenārijs pozitīvajā gadījumā, ja atradīsies pietiekami daudz gribētāju to izdarīt. Protams, var paļauties uz to, ka visas šīs obligācijas, ko steidzami emitē Itālijas, Francijas un citu valstu valdības, izpirks (netieši vai tieši) Eiropas Centrālā banka, kas uzņemsies visus riskus un problēmas. Bet tādā gadījumā gan politiķi, gan parastie iedzīvotāji valstīs, kas palikušas bez atbalsta cīņā pret vīrusu un tā ekonomiskajām sekām, var uzdot jautājumu, vai ir taisnīgi sadalītas lomas un finanšu plūsmas pašā Eiropas Savienībā.
Ja šo situāciju aprakstītu maksimāli vienkāršotos terminos, tad sanāk, ka "migranti jāpieņem visiem kopā, jo tā teica Merkele, neskatoties uz visām sekām. Sankcijas pret Krieviju jāievieš visiem kopā, jo tā teica Merkele, un mums ir Eiropas solidaritāte, pat ja ekonomiskajā ziņā cieš visi. Bet ar krīzes sekām katrs tiek galā uz sava rēķina, jo tā teica Merkele, bet Eiropas solidaritāte – tas ir kaut kas pavisam cits."
Skaidrs, ka šādā konstrukcijā pastāv zināms netaisnīgums. Tāpēc Itālijas politiķi un pat Francijas prezidents Emanuels Makrons piedāvā krīzes apstākļos emitēt vispārējās Eiropas parādzīmes — "koronabondus", — par kurām atbildēs un maksās visa Eiropas Savienība, ņemot vērā to, ka šī nauda tiks izlietota epidēmijas apkarošanai un visu eirozonas vai Eiropas Savienības valstu ekonomiku atjaunošanai.
Taisnības labad jāatzīmē: itāļu politiķu centieni, neskatoties uz savu pievilcību no politiskās reklāmas viedokļa, diez vai kaut ko ietekmēs. Pagājušajā nedēļā "koronabondu" atbalstam uzstājās Francijas prezidents Makrons, turklāt Eiropas Savienības līderu pēdējā samita laikā franču līderis sarīkoja īstu kautiņu (video ēterā, jo samits norisinājās virtuāli) – viņš sastrīdējās ar bagātāko Eiropas valstu līderiem tieši par kopējo parādsaistību uzņemšanos krīzes apkarošanai.
Kā uzsver amerikāņu izdevums Politico, "šī strīda rezultātā ES līderi nonāca pie politiskā sabrukuma robežas, to izdevās novērst tikai ar vienošanos, ko panāca Eiropas Padomes prezidents Šarls Mišels, par to, ka līderi (ES - red. piez.) atgriezīsies pie debatēm pēc divām nedēļām, kad izskatīs eirozonas finanšu ministru oficiālos piedāvājumus. Tomēr līderu tikšanās, kam būtu jādemonstrē (Eiropas. - red. piez.) vienotība, tās vietā atklāja rūgtas domstarpības, ko izraisīja ilgstošs sašutums par parādu krīzes noregulēšanu eirozonā pirms desmit gadiem, kā arī (Itālijas - red. piez.) nesenās dusmas par citu ES valstu sākotnējo nevēlēšanos palīdzēt Itālijai ar medicīniskām iekārtām.
Neatkarīgi no tā, kā tiks atrisināta "koronabondu" krīze, Eiropas Savienībai tā diez vai beigsies ar kaut ko labu. Ja nebūs kopīga parāda, nākamajās vēlēšanās daudzās cietušajās valstīs izredzes uz uzvaru būs partijām, kas piedāvās vai nu atriebties Briselei un Berlīnei, vai vismaz nepakļauties tām turpmāk.
Turklāt pat daži sistēmas Eiropas politiķi var sākt nosvērties uz eiroskeptiķu pusi. Bet, ja pēc Makrona vai itāļu politiķu ierosinājuma tomēr tiks emitēti "koronabondi", tad problēmas radīsies jau bagātākajās Eiropas Savienības valstīs, kurās vēlētāji varētu atbalstīt politiķus, kuri atteiksies likt saviem nodokļu maksātājiem atmaksāt Itālijas ierēdņu parādus. Ideāla risinājuma bez negatīvām sekām vairs nepastāv, un būs nepieciešama diezgan izšķirīga gatavība nopietniem kompromisiem no Eiropas Savienības vadošo līderu puses, lai par galveno epidēmijas upuri nekļūtu pati Eiropas Savienība.
