Atklājusies amizanta Baltā nama "realitātes pults" īpatnība. Ar Twitter, sankciju, paziņojumu un rīkojumu palīdzību Trampam nekādi neizdevās nolaist naftas cenas, toties mēģinājumi organizēt strauju pieaugumu bija lieliski. Tiesa, pieaugums var būt visai īslaicīgs, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
"Naftas darījuma" sabrukuma periods, ko ASV prezidents patētiski anonsēja pirms dažām dienām, izrādījās salīdzinoši īss. Salīdzināsim divus vēstījumus: "Nupat runāju ar savu draugu – Saūda Arābijas troņmantinieku, kurš savukārt aprunājās ar prezidentu Putinu no Krievijas, un es domāju un ceru, ka viņi samazinās apmēram desmit miljonus barelu, iespējams, daudz vairāk. Ja tā notiks, tas būs LIELISKI naftas un gāzes nozarei!" – tā Tramps pašrocīgi ziņoja savā lapāTwitter 2.aprīļa vakarā.
Sestdien tonis mainījās. Tiekoties ar žurnālistiem, Tramps asi kritizēja OPEC (organizāciju, ko, pēc būtības, vada Saūda Arābija un kam būtu jāierobežo ieguve): "Es visu mūžu esmu uztājies pret OPEC, jo kas tad tas tāds ir? Tā ir nelikumīga (struktūra – red.), varat to saukt par karteli, varat to saukt par monopolu," viņa teikto citēja RBK).
Vēl vairāk, viņš atkal uzsvēra gatavību ieviest nodevas pret naftas importu (domājams, no Saūda Arābijas un Krievijas), lai glābtu darba vietas ASV, taču pie tam nenoliedza iespēju, ka varētu tomēr notikt arī "gadsimta darījums" par naftas ieguves samazināšanu par desmit miljoniem barelu dienā.
Amerikāņu līdera aizkaitinājumu var skaidrot ar diviem faktoriem. Pirmkārt, pagaidām nav izdevies ātri savākt naftas tirgus dalībnieku konferenci, otrkārt – gandrīz visu galveno naftas ieguves valstu pārstāvji ziņo Vašingtonai, ka nopietns darījums par ieguves būtisku samazināšanu var notikt tikai tad, ja tajā iesaistīsies arī Savienotās Valstis. Tas Baltajam namam nepavisam nepatīk. Galu galā, viena no fundamentālajām idejām, uz kā balstās ASV ārpolitika, ir gluži vienkārša: visi Amerikai ir parādā un nekad nevarēs norēķināties, bet kaut ko prasīt no ASV var tikai izstumtie, kas sen nav sabumboti.
Protams, "ģeopolitiskos kovbojus" no Demokrātiskās vai Republikāniskās partijas nekad nav mocījusi nožēla, turklāt kāpēc būtu pašiem jāmeklē problēmas, ja autoritatīvie amerikāņu mediji vienmēr pierādīs, ka pie visa vainīgs Putins.
Pat The New York Times, izdevums, kas gatavs nolamāt Donaldu Trampu jebkāda iemesla dēļ, tik un tā precīzi zin, kas vainīgs pie visām problēmām naftas tirgū: "Divi OPEC delegāti pastāstīja, ka atlikta pirmdien ieplānotā naftas eksportētājvalstu organizācijas, Krievijas un citu naftas ieguvēju tikšanās, kas iedvesa cerības uz darījumu, kas pieliks punktu haosam enerģētikas tirgos. Šī ziņa parādījās, kad no jauna radās spriedze starp Saūda Arābiju, faktisko OPEC līderi un Krieviju strīdā par to, kas vainīgs pie nesenās naftas cenu krišanās. Piektdien Krievijas prezidents Vladimirs Putins daļēji vainoja Saūda Arābiju par cenu krišanos. Viņi atbildēja ar savu ārlietu un enerģētikas ministru dusmīgajām frāzēm, kuri apsūdzēja Krieviju."
Var droši pieļaut: ja Vašingtona paziņoja, ka pati "apšņāps" trīs vai četrus miljonus barelu no savas ieguves, tagad vairs nebūtu nekādu strīdu – visi būtu pārāk aizņemti ar līgumu parakstīšanu un peļņas aprēķināšanu. Neskatoties uz savstarpējiem pārmetumiem, apsūdzībām un grūtībām produktīva dialoga veidošanā, tik un tā ir pamats uzskatīt, ka pastāv zināmas izredzes (lai arī ne ātri un ne oficiāli) veidot jaunu naftas tirgus arhitektūru, kurā visas naftas ieguvējvalstis, ieskaitot ASV, uzņemas noteiktas saistības ierobežot ieguvi cenu pieauguma labad.
Ja pie lietas (ar prezidenta svētību un atbalstu, kad būs garantijas, ka arī OPEC+ samazinas ieguvi) ķersies Teksasas naftas tirgus regulēšanas komisija, būs salīdzinoši vienkārši "apšņāpt" divus vai trīs miljonus barelu slānekļa ieguves ar dažādiem labvēlīgiem ieganstiem. Pie tam lielāko slānekļa kompāniju līderi paši pieprasa no štata valdības tamlīdzīgus soļus. Liela daļa naftas ieguves ASV ir Meksikas līcī izvietoto platformu ziņā, un tās (ar tehnisko izdevumu atbilstošu kompensāciju) federālā valdība var uz laiku slēgt rūpēs par naftinieku veselību, kuriem platformas var pārvērsties par peldošiem zārkiem – gluži kā kruīzu laineri, kas pārvērtušies par koronavīrusa perēkļiem. Tas nenozīmē, ka pārrunas būs vieglas, ka tās noteikti vainagosies panākumiem un – kur nu! – ka šie panākumi būs ātri. Tomēr fakts, ka Vašingtonai tagad ir ļoti sāpīgi no ekonomiskā viedokļa un tā nepārprotam vēlas (vienalga – formāli vai neformāli) piedalīties jaunā naftas kartelī, un tas jau ir liels solis uz priekšu.
Lai kādi būtu OPEC+ tikšanās rezultāti, pat nopietna ieguves samazināšana nevarēs kompensēt krītošo pieprasījumu – koronavīruss radikāli mazina naftas un naftas produktu pieprasījumu visā pasaulē.
Galvenā likme ir naftas tirgu nākotne pēc epidēmijas. Tā beigsies, bet vēlme (arī ASV vēlem) nopelnīt uz naftas rēķina saglabāsies, saglabāsies arī melnā zelta pieprasījums pasaules ekonomikā. Ja pasaule no epidēmijas izies ar jaunu naftas tirgus arhitektūru, kurā cenas, pēc būtības, kontrolēs naftas ieguvējvalstu globālās vienošanās dalībnieki, to var uzskatīt par vienu no nedaudzajiem pozitīvajiem pašreizējās krīzes iznākumiem.
