ASV pastāvīgais pārstāvis EDSO Džeims Gilmors, komentējot jautājumu par Krimas piederību, paziņoja, ka Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstis par PSRS daļu. "Tās bija iekarotas ar spēku," uzskata ierēdnis.
Protams, tas ir ērts iemesls atmaskot liekulību, piemēram, atgādināt, kā ASV sastāvā iekļāvusies Teksasa, kas tika atņemta Meksikai karā, tātad – "iekarota ar spēku", portālā RIA Novosti atgādināja Irina Alksnis.
Tomēr daudz interesantāks ir cits amerikāņu viedokļa aspekts. Galu galā, Gilmora zemteksts ir acīmredzams: vēsture visu saliks pa plauktiņiem, patiesība triumfējusi Baltijas valstīs, tātad tas neizbēgami notiks arī ar Krimu.
Ļausim citiem spriest, kādi ir amerikāņu priekšstati par taisnīgumu un ideālu pasauli. Skaidrs, ka katrai valstij ir pašai savs viedoklis, kura pamatā ir nacionālās intereses un ambīcijas. Daudz svarīgāks ir cits: Vašingtona tic, ka agri vai vēlu viss uz planētas nostāsies "vienīgajā pareizajā" vietā un tā paliks mūžam.
Tas nozīmē, ka Savienotās Valstis joprojām dzīvo un strādā mierinošajā un ļoti patīkamajā koncepcijā par vēstures beigām. No šīs idejas jau sen atteicies pat tās autors, jo dzīve ir maksimāli skaidri nodemonstrējusi, ka viņam nav taisnība, tomēr tā joprojām nosaka pasaulē ietekmīgākās valsts politiku.
Kāpēc Frensisa Fukujamas "vēstures beigas" šķiet tik pievilcīgas Savienotajām Valstīm? Tas ir saprotams. Rietumu uzvara aukstajā karā radīja ilūziju, ka vienlaikus atrisinātas divas aktuālas problēmas, kas pavadījušas cilvēci visā tās vēsturē. Pirmkārt, parādījās atskaites punkts – visai pasaulei kopīgais politiskā, ekonomiskā, idejiskā un morālā patiesīguma nesējs, protams, ir liberālā demokrātija un Rietumi – tās apustulis. Otrkārt, ASV bezierunu pārākums visās galvenajās jomās iezīmēja tām mierīgu labklājības ēru bez saspringtas cīņas ar konkurentiem. Pie tam radās iespaids, ka tā ilgs mūžīgi.
Tagad var pasmieties par tamlīdzīgu naivitāti, taču gluži taisnīgi tas nav. Amerikāņu hegemonija noturējās vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, visai ilgi: pietiekami, lai valsts pārvaldes aparātu pārpludinātu paaudze, kam tāda situācija ir ierasta, bet sīkākā atkāpšanās no tās vēl joprojām šķiet negrozāmu noteikumu pārkāpums un rada milzīgu diskomfortu.
Līdz ar to saprotams kļūst spītīgais vēsturisku paralēļu un ierastu šablonu pielietojums jaunās situācijās – tas vienkārši ir mēģinājums pielāgot aizvien apgrūtinošāko realitāti pazīstamiem un ērtiem rāmjiem. Dažu Rietumu politiķu un pat amatpersonu neliekuļotais sašutums par mūsdienu Krieviju, kas pārāk daudz atļaujas, lai arī tai vajadzētu sēdēt klusu kā pelītei pēc sakāves aukstajā karā, atspoguļo kognitīvo disonansi – ierastā un omulīgā pasaules aina ik dienas nonāk pretunā cietsirdīgajai realitātei.
Situācija kļūst jo bēdīgāka – Krievija par savu firmas zīmi padarījusi nestandarta ieceres un darbības, spēju pavērst situāciju sev par labu ar oriģināliem un neparastiem soļiem. Tādai politikai nevar pielaikot trīsdesmit vai pat septiņdesmit gadus vecus štampus – tādējādi tikai atkailinās politiskā un intelektuālā bezpalīdzība.
Gribas nopietni apjautāties arī par pašu štampu kvalitāti. Trīs Baltijas valstis (un vairāk nekā desmit citas republikas) pusgadsimtu bija Padomju Savienības sastāvā, un visu laiku ASV viedoklis šajā aspektā nekādi neietekmēja absolūti neko. Centieni pamatot 90.gadu krahu un PSRS sabrukumu ar tās fundamentālo netikumīgumu bija ērtākie un sagādāja Rietumiem veselu kaudzi bonusu.
Un tomēr. Jo tālāk, jo labāk kļūst redzams, cik bīstama un kropa ir tāda pieeja. Ideja, ka separātisms rodas tikai "sliktās" valstīs, kas to pelnījušas un galu galā noteikti sabruks, tika bīdīta uz priekšu tik centīgi, ka tagad ar to spiestas rēķināties arī rietumvalstis, kuru vidū Katalonijas un Skotijas gadījumi vienkārši ir vislabāk pazīstami. Riska zonā ir arī ASV, ņemot vērā ģeogrāfisko aspektu pašreizējā iekšpolitiskajā cīņā (liberālās piekrastes pret protrampisko vidieni).
Savukārt Krievija no sakāves aukstajā karā guvusi, šķiet, pašu vērtīgāko mācību: pasaulē vēl joprojām nav nekā garantēta un apsolīta – pat grandiozākais triumfs var nest līdzi sakāvi, bet jebkurš zaudējums var kļūt par nākamās uzvaras pamatu. Ir svarīgi gūt mācību no vēstures, tomēr jāskatās nākotnē. Un vēl – ir ļoti bīstami gozēties uz lauriem.
Protams, neviens jau netraucē amerikāņiem vēl pagaidīt, kad vēsture atkal pavērsīsies viņiem par labu un pasaulē atkal iestāsies kārtība pēc viņu gaumes, ieskaitot Krimas likteni. Tiesa, gaidīt nāksies ilgi.
