Kijevas pieeja abiem piemiņas datumiem ir ļoti nozīmīga, tā uzskatāmi demonstrē, kuru Otrā pasaules kara pusi galu galā izvēlējusies tagadējā Ukrainas valdība. Par notikumiem Ukrainā portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.
Viena no jubilejām nav īsti "apaļa": rakstnieka Ulasa Samčuka 115.dzimšanas diena. Mūsdienu pseidovēsturiskā propaganda viņu dēvē par "ukraiņu Homēru". Var ilgi diskutēt par to, cik "homēriski" bijuši šī autora kanibāliskie darbi, taču neapstrīdams fakts viņa biogrāfijā ir cieša sadarbība ar nacistiem.
To būtu bezjēdzīgi noliegt kaut vai tāpēc, ka 1941.-42.gados Samčuks atklāti publicēja savu Hitlera apoloģētiku avīzē "Voliņ", kuras redaktora posteni ieņēma, neslēpjoties aiz pseidonīmiem (kā tālredzīgāki kolaboracionisti) un pat lepojoties ar savu idejisko saikni ar nacistiem. Piemēram, jau pirmajā avīzes numurā, ko "Ukrainas reihskomisariāta" galvaspilsētā – Rovno izdeva Gebelsa propagandas nodaļa, Samčuks pieticīgi publicēja līdzās divus portretus – Hitlera attēlu un pats savējo. To pavadīja slavas dziesma Hitleram ar "Voliņ" galvenā redaktora parakstu. Tādas odas Samčuks publicēja teju vai katrā numurā. Analizējot kārtējo Hitlera runu, viņš sludināja: "Tas ir neuzvaramais garīgais un morālais spēks, kas gadsimtu garumā veidojis un norūdījis šo tautu. Radošā gara nemirstīgo nesēju neskaitāmās paaudzes dāvājušas tautu, kas savā noslēgumā tagad vada vēsturiskos notikumus sava varenā Vadoņa vadībā." Pēc tādas nacistiskās Vācijas līderim veltītas himnas būtu grūti šaubīties par "ukraiņu Homēra" kolaborāciju.
Lūk, ko viņš rakstīja 1942.gada martā: "Lielvācijas fīrers ar saviem bruņnieciskajiem kareivjiem nesis mums brīvību. NEAIZMIRSTIET TO (izcelts ar lielajiem burtiem oriģinālā – aut.piez.)! Mēs pateicamies Fīreram Ādolfam Hitleram un drosmīgajiem vācu kareivjiem, ar divkāršām rūpēm apstrādājot mūsu zemi." Atkārtosim, tādas himnas Samčuks sacerējis lielā skaitā.
Līdztekus nevaldāmai Hitlera un nacisma ideju slavēšanai, "Voliņ" galvenais redaktors bīdīja uz priekšu arī holokausta idejas. Viņš priecīgi sveica ebreju slepkavošanu Rovno un Kijevā. Liels skaits viņa piezīmju un rakstu veltīti holokausta ideoloģiskajam pamatojumam.
"Tur, kur top Ukrainas valsts, tur (ebreju) nav," rakstīja Samčuka avīze 1941.gada 27.novembrī. Nav nekāds brīnums, ka Izraēlas vēstniecība pauda protestu pēc Ukrainas Augstākās radas lēmuma iekļaut šī darboņa un citu tādu pašu nacistu līdzskrējēju dzimšanas dienas piemiņas datumu sarakstā.
Par to savukart sašutuši mūsdienu ukraiņu nacionālisma ideologi. "Brīvības" aktīviste Irina Fariona vēstniecības paziņojumu nosauca par "nekaunīgu" un uzsvēra: "Vai dzirdat, Izraēlas Valsts? Avīze "Voliņ" sludināja ukraiņu idejas cīņā par savu apvienoto Ukrainas nacionālo valsti."
Starp citu, nesen viņa atbildēja arī uz Izraēlas "Jad Vašem" aicinājumu atteikties no cita ukraiņu kolaboracionista godināšanas. Viņa (īstenā Samčuka nacistiskās avīzes garā) apsūdzēja ebejus par to, ka viņi esot organizējuši badu 30.gados: "Sarīkojāt mums golodomoru, tagad ar pustraku skrandaiņu rokām sagrābuši varu un vēl stiepj savas netīrās ķetnas pie mūsu slavenībām."
Kad Farionai tikai pārmests semītisms, viņa mierīgi attrauca: "Atklāti sakot, es pat nezinu, kas tas ir." Būtu interesanti uzzināt, vai Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis, kurš nesen intervijā Izraēlas avīzei klāstīja, ka viņa valstī antisemītisma nav, arī nezina, kas tas ir, vai arī viņam nav ne jausmas, ka valstī mīt tāda Fariona?
Lai nu būtu kā būdams, neskatoties uz Izraēlas lūgumiem, Ulasa Samčuka neapaļā jubileja Ukrainā tika svinēta vērienīgi. Rovno to svinēja pašvaldības līmenī. Pie Samčuka pieminekļa, Samčuka muzejā notika virkne pasākumu. Tajos piedalījās arī skolēni – viņiem pat organizēja galda spēļu turnīru par godu nacistu kolaboracionistam. Uz šo gadadienu atsaucās Ukrainas Rakstnieku savienība un virkne lielāko mediju, arī tradicionalās rietumu "balsis".
Toties valstī pagāja gandrīz nepamanīta patiesā ukraiņu varoņa apaļā jubileja. Runa ir par padomju leitnanta Vasilija Porika - Padomju Savienības Varoņa un franču Pretošanās kustības varoņa 100. dzimšanas dienu. Viņa jubileja tāpat bija iekļauta šī gada piemiņas dienu sarakstā, taču Ukrainas mediji to vienkārši ignorēja. Par viņu daudz rakstīja Krievijas mediji, viņu pieminēja Francijā, runāja Krievijas ĀM, taču ne Ukrainas amatpersonas. Acīmredzot, fakts, ka Poriks bija pārliecināts komunists un Francijā komandēja Staļina vārdā nosauktu bataljonu, nekādi neiekļaujas dekomunizētās Ukrainas mūsdienu priekšstatos par "patiesajiem varoņiem".
Ar savu pieeju abiem piemiņas datumiem Kijeva uzskatāmi demonstrēja, kuru no Otrā pasaules kara pusēm tā ir izvēlējusies. Lai ko Zeļenskis būtu teicis savā Jaunā gada uzrunā (starp citu, viņš izsmalcināti aizlienēja tā paša Samčuka teikto tajā pašā nacistiskajā avīzē 1941.gadā) par to, ka viņam ir vienalga, kam par godu nosaukta iela, ja tā ir asfaltēta, patiesībā Ukraina vēsturē nostājas sakauto pusē.
Ko lai saka. Vēl jo ciniskāk izskanēs aicinājums "salīgt mieru" banderiešiem un kara veterāniem, ko mēs atkal noteikti izdzirdēsim no Ukrainas amatpersonu puses dienā, kad tiks svinēta Uzvara pār nacismu un to pašu banderismu. Kā redzam, patiesībā visas runas par "miera līgšanu" ar kolaboracionistiem ved pie nacistu glorifikācijas un kara patieso varoņu aizmiršanas.
