Runa pat nav tikai par to, ko īsti Penss paziņoja. Nē, viņš pamanījās radīt satriecošu atbalsi ar noklusēto, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Koncentrācijas nometnes gūstekņu atbrīvošanai veltītajā runā ASV viceprezidents pamanījās iepīt amerikāņu karavīrus (kuru tur nebija) un pat nepieminēt padomju kareivjus (kuri ne tikai atbrīvoja nometni, bet arī samaksāja cīņās par to ar vairākiem simtiem dzīvību). Pensa interpretācijā Aušvicas vārtus atvēruši kaut kādi bezpersoniski "zaldāti" – gluži kā "olimpiskie atlēti bez valstiskas piederības" no sodītās Krievijas.
...Ko atliek piebilst? Principā, tāda pieeja, protams, ir pirms dažiem gadu desmitiem radītās un ar pārsteidzošu spītību popularizētās XX gadsimta vēstures koncepcijas ietvaros.
Koncepcija paredz, ka XX gadsimtā nebija tādas lielvalsts – Padomju Savienības ar tās traģisko, taču vareno vēsturi. Nebija tās paveikto varoņdarbu. Nebija valsts, kas, parādījusies no Pirmā pasaules kara pelniem, izturēja interventu bara un jauno Austrumeiropas miniimpēriju uzbrukumu, pārvarēja sabrukumu, gadiem ilgi mēģināja atrast sabiedrotos pret hitlerisko Vāciju un neatrada, pārcieta nacistu uzbrukumu un uzvarēja, atbīvoja Aušvicu un ieņēma Berlīni. Pēc tam tā bija pirmā valsts vēsturē, kas izgāja kosmosā. Tādas valsts nebija.
Bija citāda valsts – totalitārā Padomju Savienība, tumsonīgās Krievijas impērijas mutācija, kas stājās savienībā ar Hitleru, lai sadalītu miermīlīgo Poliju, un samaksāja par to, par dažiem gadu desmitiem pārdzīvoja totalitāro reihu, paverdzināja austrumeiropiešus, taču cieta sakāvi vēsturiskajā cīņā ar brīvo pasauli, kas izsēdināja cilvēku uz Mēness. PSRS sabruka, taču tā galvenā atlūza pēc mutācijas pārvērtusies par mūsdienu Putina Krieviju un turpina sēt ļaunumu un iejaukties vēlēšanās.
Kā redzam, šajā koncepcijā nav nekādu pretrunu, tā ir itin gluda. Ir tikai viena bēda: XX (un tagad arī XXI) gadsimta vēsturē jau ierakstīti lielie varoņdarbi un labie darbi, ko veikusi šī "Mordora".
Vienīgā iespēja neizjaukt koncepciju – tos noklusēt.
Parasti izdodas lieliski – kā zināms, brīvās pasaules rokās ir realitātes tālvadības pults - tā var ar atpakaļejošu datumu uz ilgiem gadiem izslēgt gaismu miljoniem kvadrātkilometru platībā un pa virsu uzšņāpt "te nekā nebija".
Var ar ilggadēju smadzeņu skalošanu pataisīt par galveno cīņu vietu Otro fronti, kas karā tika atklāta nepilnu gadu pirms uzvaras pār Vāciju.
Var laist klajā nebeidzamus mītus, tādus, kā par "izvaroto Vāciju" (tas lieliski aizvieto faktus par Berlīnes ieņemšanu).
Taču, kad mīti nonāk pie īstās vēstures un sāk skrāpēt tās kapakmeņus, realitātes tālvadības pults sāk pielaist kļūmes.
Tā nu ASV viceprezidents stāv Aušvicas atbrīvošanas dienā un vienkārši nespēj izrunāt frāzi "Sarkanā armija atbrīvoja Aušvicu". Viņa kaunpilnajā programmā to nav iespējams pārvelt pār lūpām, to nedrīkst teikt, tas ir absurds. Aušvica atbrīvojās pati no sevis, jo atbrīvošana – tā ir laba lieta, bet krievi taču nevarēja darīt labu.
Aušvica atbrīvojās pati, kamēr Poliju, kuras teritorijā tā nejauši atradās, paverdzināja padomju okupanti (paverdzināšana – tas ir ļaunums. Jā, to padomju cilvēki varēja pastrādāt).
...Patiesībā tā paša iemesla dēļ Polijas prezidents neieradās Jeruzalemē. Polija tik ilgi strādājusi pie Otrā pasaules kara Galvenā Upura imidža (ir pat tāds pieticīgs pašnosaukums – "Eiropas Kristus"), ka tai ir neizturami part vienkārši dzirdēt, kā Krievija atgādina faktus.
Faktus par to, kā Polija mēģināja draudzēties ar Hitleru uz antisemītisma pamatiem un dalīja ar viņu Čehoslovākiju 1938.gadā.
Par to, kā Armia Krajowa slepkavoja ebrejus.
Varšavai "uzdeva nervi", viņa ir nervoza. Viņa ir pieradusi, ka var gadu desmitiem pieprasīt atvainošanos par Katiņu un nedzirdēt nekādus iebildumus. Viņa nezina, kā reaģēt, kad atgādina par viņas pašas pagātni.
Toties ASV nenervozē. Viņu acīs Otrais pasaules karš Eiropā sākās 1944.gadā, tas ir, lielāko daļu viņi nokavēja. Viņu acīs tas drīzāk ir kinoscenārija materiāls. Kino tur prot uzņemt. Tur pat var Hitleru nošaut kinoteātrī Parīzē.
Taču realitāte nav kino.
Kad starp cilvēkiem, kuru dzimtas atmiņu piesātinājis īsts karš, - nomocīto upuru, atbrīvoto un atbrīvotāju pēctečiem nostājas priecīgs un pozitīvi noskaņots cilvēks no malas un NENOSAUC uzvarētāju vārdu, jo tas neatbilst viņa koncepcijai, kļūst skaidrs, kāds lēts pakaļdarinājums ir ieradies. Penss. Kapeika.
