2006.gadā, kad prezidents Viktors Juščenko un viņa kontrolētais Ukrainas Drošības dienests sāka "genocīda" masveida kampaņu, kāda aptaujas dalībniece Piektā telekanāla (tas piederēja Petro Porošenko) ēterā vientiesīgi paziņoja: "Golodomora svētki jāatzīmē kā genocīds", portālā RIA Novosti atcerējās analītiķis Vladimirs Korņilovs.
Tā nu kopš tā laika svin.
Nesen atklājušies skandalozi fakti par bagātu banketu, kas tika sarīkots par godu bada gadadienai pērn, uzskatāmi liecina par Ukrainas valdības pieeju. Toreizējais valsts Nacionālās atmiņas institūta vadītājs Vladimirs Vjatkovičs, viens no mūsdienu banderovizācijas galvenajiem ideologiem, dāsni cienāja viesus, kuri sabrauca uz golodomora konferenci. Partijas "Tautas kalps" deputāts atklāja, ka viņš uz šī rēķina labi nopelnījis: "Nozaga naudu uz Golodomora rēķina un izveda uz Kipru."
Visas akcijas caurauž viena doma: tas bija apzināts genocīds, ko organizējusi viltīgā Maskava, lai iznīcinātu ukraiņus. Tiek pat vilktas paralēles ar Holokaustu (Holocaust — Holodomor).
Protams, propaganda darbojas. Piemēram, 2006.gada novembrī, pirms Augstākā rada pieņēma likumu par 30.gadu bada atzīšanu par genocīdu, šo soli atbalstīja tikai 38,5% iedzīvotāju, 44% uzskatīja par nepareizu. Pētījumi, ko 2008.gada augustā organizēja kompānija R&B Group, liecināja: 41% pilsoņu saskatīja traģēdijā apzinātu ukraiņu tautas iznīcināšanu, 44% uzskatīja, ka nelaimes cēlonis ir apstākļu sakritība (neraža) vai varas nekompetence. Jaunākā aptauja, ko šomēnes organizēja grupa "Reiting", apliecināja, ka genocīdam tic jau 82% iedzīvotāju. Uzskatāms piemērs, ko spēj ilgstoša smadzeņu skalošana.
Interesants ir fakts, ka visas aptaujas pastāvīgi liecina: "genocīda" teoriju visvairāk atbalsta Ukrainas rietumos, tas ir, teritorijās, kas 30.gados nebija PSRS sastāvā, tātad toreiz ne ar kolektivizāciju, ne Staļiņa režīmu nesaskārās. Pie tam ne vienu reizi vien pierādījies: teju vai visas grāmatas, izstādes un ballītes par godu badam padomju gados noteikti ilustrētas ar atklātiem viltojumiem. Jau minētās masveida kampaņas sākumu Viktors Juščenko un UDD arhīvu dienests iezīmēja ar izstādi, kura lielāko daļu materiālu veidoja 20.gadu Pievolgas bada upuru fotogrāfijas. Paraksti pauda: "Viņi gāja uz Harkovu pēc maizes. 1933. gads".
Līdzīgus viltojumus satur arī 30.gadu bada pētījumi, kas pretendē uz zinātniskumu, savulaik cienījamu rietumvalstu avīžu publikācijās, kuru redaktori ir ļoti sašutuši, ja viņiem norāda uz viņu atklātajiem meliem un faktu pielāgošanu.
Piemēram, nesen Nīderlandē nāca klajā pēījums "Golodomors. Staļina genocīds Ukrainā 1931.-1933.gados". Tajā iekļautas "bada upuru" fotogrāfijas Ļvovā – autors nepārprotami nav informēts par to, ka tolai Galičina bija Polijas teritorija, bet fotogrāfijas uzņemtas nacistu okupētajā Ļvovā 1941.gada jūnijā.
Bet tādi sīkumi nevienu neuztrauc, ja galvenais pseidozinātnisko materiālu mērķis ir nevis vēsturiskās patiesības meklējumi, bet gan centieni apsūdzēt par visām nelaimēm krievus, Maksavu, Staļinu un nonākt pie slēdziena par "genocīdu".
Nākuši klajā nopieni pētījumi, kuri liecina: bads 30.gados skāra gan Krieviju, gan Ukrainu, gan Kazahstānu, savu upuru tautība tam bija vienaldzīga. Tā ir mūsu kopīga traģēdija, kam nav nekāda sakara ar genocīdu.
Nekādā gadījumā nevar mazināt PSRS vadības vainu: tā neņēma vērā neražas mērogus un sekas, pie kā novedīs labības atņemšana zemniekiem, kas sākās, lai paēdinātu pilsētas un nodrošinātu tās pašas Ukrainas industrializāciju. Taču jāpatur prātā arī Staļina un PSRS valdības centieni sarūpēt pārtiku badā mirstošajiem ukraiņiem. Tolaik amerikāņu pētnieks Marks Taugers ievēroja: kāpēc gan būtu jāglābj no bada iedzīvotāji, ja mērķis ir tos iznīcināt?
Jāņem vērā arī tas, ka Staļina vadība aktīvi īstenoja ukrainiskošanu. Tāpat jāpatur prātā, ka kolektivizācijas politikas īstenotāji un galvenie kulaku atmaskotāji bija tie paši ukraiņi, kaimiņi, to pašu ciemu iedzīvotāji un tautieši. Kur tad meklējama vienas tautības iznīcināšana ar citas tautas rokām, kā tas notika, slepkavojot indiāņus ASV vai armēņus Turcijā?
Un tomēr pēc 2014.gada daudzu pasaules valstu parlamenti, atsevišķi štati vai pašvadības Rietumos aktīvi metušies atzīt traģēdiju par genocīdu. Tiesa gan, termins "genocīds" jau sen kļuvis par ārpolitisko spēlīšu instrumentu, kam nav nekā kopīga ar vēsturi.
