Nedēļu iepriekš Lietuvas Seims apstiprināja Kriminālkodeksa grozījumus, kuros precizēta procedūra, kādā paredzēts apmainīt ar citām valstīm par spiegošanu apsūdzētos pilsoņus. Tiesa, vārds "spiegošana" dokumentos nav izmantots, minētas "personas, kas darbojušās Lietuvas valsts drošības interesēs", portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Par to, ka Viļņa gatavojas tādai apmaiņai, Lietuvas mediji rakstīja jau pirms mēneša. Krievijā no 2016. gada sodu izcieta divi Lietuvas pilsoņi – Jevgeņijs Mataitis un Aristīds Tamošaitis, abi notiesāti saskaņa ar atbilstošiem pantiem. Žurnālisti stāstīja, ka pārrunas ar Maskavu ritējušas vismaz gadu, un galīgo lēmumu Lietuvas Valsts aizsardzības padome pieņēmusi oktobrī.
Jāpiebilst, ka Lietuva nemaz nesteidzās palīdzēt saviem aģentiem.
Pēdējo triju gadu laikā spiegu skandāli un pilsoņu apmaiņa Baltijas valstu un Krievijas starpā notiek tik bieži, ka kļuvuši par ierastās politiskās un mediju ainavas elementu. Līdera vietu neapšaubāmi ieņēmusi Igaunija – process valstī jau gandrīz kļuvis par konveijeru, un viss risinās pietiekami ātri.
2015. gada oktobrī Maskava nodeva Tallinai Igaunijas specdienesta darbinieku Estonu Kohveru un saņēma Alekseju Dresenu, bijušo Igaunijas IeM Drošības policijas amatpersonu. Šis stāsts izcēlās ar Rietumu apsūdzībām par to, ka Krievijas specdienesti it kā esot nolaupījuši Kohveru Igaunijas teritorijā, jo tā esot bijusi vienīgā iespēja panākt Dressena – ārkārtīgi vērtīga un ilggadīga aģenta – atbrīvošanu.
2018. gada februārī notika vēl viena apmaiņa – Raivo Susi pret Artjomu Zinčenko, starp citu, igauņu mediji to nofilmēja – no malas izskatījās aizkustinoši ikdienišķi.
Mūsdienu izlūkdienestu darbā nopietnu problēmu sagādā tas, ka, pateicoties mediju tehnoloģiju attīstībai, un politisku iemeslu dēļ tradicionāli ēnā esošā joma izvilkta gaismā vispārējai apskatei.
Rietumos "krievu spiegu" meklējumi ir pret Krieviju vērstās kampaņas svarīgs elements. Baltijas valstis ir avangardā, spiegu mānija tur guvusi īpašu vērienu. Taču par to republikas vainot būtu grūti: kad histērija par šo tēmu pārņēmusi ASV, Lielbritāniju un pat Šveici, par jaunākajiem partneriem nav ne runas.
Laiku pa laikam gadās pat amizanti pārpratumi. Piemēram, 2015.gada jūnijā Latvijā tika aizturēti divi Krievijas pilsoņi – viņi pārvarēja armijas bāzes žogu starptautisko mācību "Saber Strike 2015" laikā. Abiem vīriešiem draudēja panti par spiegošanu un terorismu, tātad – līdz pat mūža ieslodzījumam. Par laimi, noskaidrojās, ka tas bijis tikai huligānisms.
Ar tādu politisko un mediju miglu Rietumi cenšas slēpt faktu, ka izlūkošana ir normāla lieta. Spiego visi un visur, kur ir interese, kur var tikt klāt. Amerikāņi rūpīgi izsekoja savus tuvākos partnerus NATO, noklausījās Merkeles telefonu, jau labu laiku pirms visiem transatlantiskajiem strīdiem. Protams, var jau atmaskot viņu amoralitāti, taču pat veselā saprāta līmenī ir skaidri ASV specdienestu apsvērumi.
Taču Baltijas republikas patiešām ieņem īpašu vietu Krievijas un Rietumu spiegu spēlēs. Ilgā kopīgā vēsture, cilvēku ciešie sakari abās robežas pusēs (tuvinieki, draugi, lietišķie partneri), tuvā mentalitāte, liels skaits labu krievu valodas pratēju nodrošina daudz plašākas iespējas izspiegot austrumu kaimiņi. Taču šo pašu iemeslu dēļ viņi ir vieglāk ievainojami Krievijas izlūkdienestu priekšā (princips nemainās: mums – izlūki, viņiem – spiegi!). Baltija ilgus gadus veido bufera zonu starp Krieviju un Eiropu, tā ir teritorija, kur vienmēr (arī padomju laikos) aktīvi darbojās ieinteresēto valstu izlūkdienesti. Te vienkārši nav iemesla sašust un lauzīt rokas. Drīzāk jau latviešu, lietuviešu un igauņu specdienesti var lepoties ar savu aktivitāti, ar to, ka tie ir vajadzīgi un pieprasīti.
Izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti ir bijuši, ir un būs vienmēr. Tur strādā profesionāļi. Ķer svešus spiegus, iefiltrē savējos. Pret kolēģiem otrā pusē attieksme ir aukstasinīga, bez idejiskas aizrautības, pat cieņpilna.
Rodas aizdomas, ka Baltijas specdienesti būtu daudz vienkāršāk strādāt, ja šo valstu politiķi nebūtu tik konsekventi savās Krievijai naidīgajās lēkmēs, neuzpūstu liesmās spiegu skandālus un vairāk rūpētos par savu aģentu atbrīvošanu.
Taču diezin vai vērts gaidīt, ka viņi sekos Maskavas piemēram, kura stingri ievēro izlūkdienestu un pretizlūkošanas darba tradicionālos principus.
