RĪGA, 11. februāris – Sputnik. Eiropas Savienībā jau sen pastāv leģitimitātes problēma: to vadošās iestādes, izņemot tās, kurās ietilpst valstu vadītāji un ministri, neinteresējas par vienkāršo vēlētāju vajadzībām un nenes atbildību to priekšā, raksta Bloomberg.
Un, kā rāda pēdējie izgāzušies reformu mēģinājumi, neskatoties uz visu retoriku, Briseles birokrātiem šāda lietu kārtība patīk. Vēlētāji var ietekmēt ES politiku divos veidos. Pirmkārt, viņi izvēlas valstu vadītājus, kuri pēc tam Eiropas Padomē nosaka vadošos bloka politikas principus. Tāpat valdību vadītāji izvēlas ministrus, kuri kopā ar Eiroparlamentu ir likumdevēji.
Otrkārt, vēlētāji izvēlas eirodeputātus. Taču maz kas saprot, ar ko tad īsti nodarbojas Eiroparlaments, un šī iemesla dēļ pēdējās divās vēlēšanās vēlētāju aktivitāte nav pārsniegusi 43%, savukārt Eiropas kopienu asamblejas vēlēšanas 1979. gadā savāca 62% vēlētāju.
Nonākot Briselē, nacionālo partiju pārstāvji pulcējas starptautiskās frakcijās ar nepazīstamiem nosaukumiem un nezināmiem līderiem. Turklāt viņi nevar paši piedāvāt likumus, jo viņiem par to ir jālūdz Eiropas Komisijai, kura veido sava veida ES valdību.
Piemēram, vairums eirodeputātu iestājas pret pāreju uz vasaras un ziemas laiku, taču balsošanas laikā viņi var tikai palūgt Eiropas Komisiju veikt "daudzpusēju jautājuma izmeklēšanu", vai šo praksi ir vērts atcelt. Eiropas Komisijas prezidentu izvēlas kaut kādā pārgudrā veidā, turklāt procesu vada frakcija ar vislielāko balsu skaitu. Sakarā ar to, ka vēlētāji neizvēlējās šo frakciju tiešā veidā, EK vadītāja vēlēšanas neizskatās demokrātiskas.
Tagad kad Lielbritānija pamet ES, tā atstāj 73 brīvas vakanču vietas Eiroparlamentā. Daži eirodeputāti un eksperti piedāvāja izveidot no tām tā saucamo "starptautisko sarakstu". Pēc viņu domām, tas palīdzēs vēlētājiem parādīt Briselē pastāvošās partijas, savukārt partijas spēs īstenot priekšvēlēšanu kampaņu uz Eiropas, nevis nacionālo ideju pamata. "Beidzot eiropieši varēs nobalsot par to, kurš pārstāvēs viņu intereses labāk nekā visi pārējie," — uzrakstīja atklātā vēstulē piedāvājuma atbalstītāji. "Pilsoņi, kuriem ir vairāk kopīga ar ārvalstu domubiedriem, nekā ar līdzpilsoņiem, beidzot varēs apvienoties un iegūt savu pārstāvniecību."
Ja šis eksperiments nostrādātu veiksmīgi, to varētu ar laiku izplatīt visā Eiroparlamentā. Šis piedāvājums, ko atbalstījuši Francijas, Spānijas un Itālijas prezidenti, nepalīdzētu atrisināt Eiroparlamenta vājības problēmu, kurš nekādā veidā neattaisno savu divu miljardu lielo gada budžetu. Taču vēlētājiem vismaz parādītos iespēja tikt skaidrībā ar atšķirībām starp politiskajām grupām. Piemēram, kādēļ portugāļu Kreisais bloks ietilps "Ziemeļu kreisi-zaļo" grupā?
Ja par Eiropas partijām varētu balsot tieši, vēlētājiem ne vien būtu skaidrāk, par ko tās iestājas, viņi varētu ietekmēt Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanas.
Taču trešdien Eiroparlaments noraidīja starptautisko sarakstu ideju. Kādēļ? Tas pārlieku sarežģītu vēlēšanu procesu un būtu pretrunā ar Eiropas Savienības misiju kā vietu, kur satiekas nācijas. Tā vietā parlaments vienkārši samazinās mandātu skaitu un sadalīs atlikušos starp dalībvalstīm.
Tai pašā laikā parlaments atteicies atcelt spēkā esošo Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanu metodi. Acīmredzami, likumdevējiem, kuri nekautrējas saņemt lielākas algas, nekā parlamentārieši lielākajā daļā ES valstu, šis process liekas atvērts un demokrātisks.
Ja Eiropas Savienība patiešām vēlētos padarīt savu lēmumu pieņemšanas procesu caurspīdīgāku, tad tā varētu atcerēties bijušā Lielbritānijas ĀM vadītāja Džeksa Stro piedāvājumu par Eiroparlamenta instances atcelšanu. Nacionālie parlamenti varētu dažas reizes gadā deleģēt deputātus balsojumam, vai ar to vienkārši varētu nodarboties valdības; tajās jau ir ievēlēti politiķi, un viņiem arī nākas īstenot Eiropas likumdošanu dzīvē.
Taču starptautiskie saraksti vislabāk der Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Šo ideju savulaik piedāvājuši bijušais Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šeible, bijušais Polijas ĀM vadītājs Radoslavs Sikorskis un Eiroparlamenta galvenais federālists Gijs Verhofstadts. Vēlēšanas, kas pēc sava vērienīguma ir salīdzināmas ar ASV prezidenta vēlēšanām, ar kandidātiem, kuri vada vēlēšanu kampaņu katrā valstī, varētu pievienot ES leģitimitāti un sniegt tai sabiedriskus līderus birokrātu vietā.
Taču uz tik radikālām pārmaiņām nav nekādu cerību, kamēr esošā valdības elite tieksies pasargāt savu vairākuma statusu pat no vismazākajām pārmaiņām. Eiropas ierēdņi tiecas pēc iespējas stiprāk sajaukt savu vēlētāju prātu.
