Eiropai nāksies ataudzēt pamatīgus zobus un tēlot citādu lomu. Tamlīdzīgas pārmaiņas pasaulē nav redzētas gadus septiņdesmit, varbūt par veselu gadsimtu. Tagad tās ir vajadzīgas, portālā RIA Novosti raksta Dmitrijs Kosirevs.
Kas diktē Eiropai tādu lomu? Principā, runa ir tikai par divu amerikāņu ekspertu viedokli, taču tie ir vērības cienīgi cilvēki. Abi strādā Atlantijas padomē (tā, maigi sakot, ir nedraudzīgi noskaņota pret Krieviju). Viens – Bendžamins Hadads, otra – Alīna Poļakova. Te ir viņas CV un pārējās regālijas, zināms arī, kā viņu pieķēra — līdztekus citiem izgājieniem – mēģinājumos falsificēt Krievijas statistiku ar mērķi pierādīt, ka valsti pamet "labākie cilvēki". Vārdu sakot, izmetiet no prāta viņsaulē aizgājušo Zbigņevu Bžezinski, aizmirstiet cienījamu vecumu sasniegušo rusofobu Maiklu Makfolu. Tā ir vakardiena, šodien mums ir tāda emigrante no Krievijas – Alīna Poļakova.
Patiesībā abu atlantistu raksts ir ļoti nopietns – par to, ka nevajag piedēvēt ASV un Eiropas strīdus Donalda Trampa dīvainībām. Jau Baraks Obama pārmeta Vecajai pasaulei, ka tā karu un militāro izdevumu ziņā "brauc par zaķi" amerikāņu tramvajā.
Hadada un Poļakovas rakstā viss ir salikts pa plauktiņiem – ēra ir beigusies. Kamēr bija PSRS un Austrumeiropas valstu sociālistiskais bloks, visi bija apmierināti: bija visspēcīgās ASV un vājā (no militārā viedokļa) Eiropa zem amerikāņu lietussarga un vadības NATO. Pēc tam bija dīvainais un nezin pie kā novedušais Vašingtonas karš ar islāma terorismu pēc 11.septembra terorakta, pēc tam par Savienoto valstu galveno konkurentu pasaules līdera lomā kļuva Ķīna... Kam īsti šodien vajadzīga atlantisma klasiskā konstrukcija – alianse, ko vada un apmaksā ASV, bet pārējie cieš klusu? Eiropa būs spiesta saprast, ka tāda alianse ir jāpārveido, un to darīs tas, kurš nāks pēc Trampa.
Atlicis tikai noskaidrot, kā to pārveidot.
Pats interesantākais ir nevis tas, ko abi autori raksta, bet gan tas, kam viņi paskrien, palido garām un piemin kā pašsaprotamas un neapstrīdamas lietas.
Piemēram, tas, ka Krievija ar tās gāzi un Ķīna ar tās augstajām tehnoloģijām rada draudus, un tas nav apspriežams. Tādus draudus, ka tiem jāsatricina visa Eiropas Savienība (un ne tikai tā) un jāliek visiem eiropiešiem jāpierod pie domas, ka nāksies mainīties. Vēl sarakstā ir "Krievijas iejaukšanās vēlēšanās" – tagad jau Eiropā, un viss pārējais, kas it kā neprasa pierādījumus.
Varam atsaukt atmiņā, ka Krievijā ir tāda partija ar vienu programmas punktu: ko vien vēlaties, tikai ne Krievijas un Ķīnas satuvināšanās. Kā redzam, tāda partija darbojas arī attiecībā uz Eiropu. Ko vien vēlaties, tikai ne ķīniešu investīcijas Eiropas ostās, komunikācijās, ūdenssaimniecībā un tā tālāk. Ko vien vēlaties, tikai ne Krievijas gāzi, kas varētu padarīt konkurētspējīgas (pat salīdzinājumā ar uzņēmumiem ASV) Eiropas kompānijas. Ko vien vēlaties, tikai ne Krievijas un Ķīnas sadarbība Eiropā – tikai ne darbības, kas tuvinātu eiropu vispasaules izaugsmes un progresa epicentram – Āzijai, Eirāzijai un tā tālāk.
Eiropas nākotnes analītikā vajadzētu salīdzināt Vecās pasaules attīstības variantus – atlantisko un kādu citu. Kas ir izdevīgāk? Pie kādām politiskām vai vēl dziļākām pārmaiņām Eiropas sabiedrībā var novest viens vai otrs variants? Vai gaidāmas pozitīvas pārmaiņas? Kādos aspektos?
Taču šajā gadījumā abi amerikāņu autori cenšas novērst lasītāja uzmanību no acīmredzamās tēmas. Tālāk mēs pat parādīsim, kāpēc. Bet pagaidām paskatīsimies, kādai tagad, jaunajā pasaulē, pēc viņu domām jākļūst Eiropai?
Viņu aprakstā iznāk īsts monstrs. Pirmkārt, eiropiešiem jāiemācās karot. Kā piemērs tiek minēta Francija, kas dega militārā drudzī te Lībijā, te Sīrijā. 2016.gadā taču gadijās, ka Francijas aviācija jau gatavojās lidot uz Damasku, bet Obama pēdējā laikā pārdomāja, un franči bija ļoti vīlušies par to, ka kara nebūs. Bet Vācija asinskāres ziņā neatbilst vajadzīgajam līmenim.
Tālāk: eiropiešiem jāiemācās sūtīt savus karaspēkus uz "pierobežas reģioniem", piemēram, uz Balkāniem. Ieguldīt naudu un pārējos resursus Ukrainā, Baltkrievijā un Moldovā, lai padzītu no turienes Krieviju ar tās ietekmi.
Šim nolūkam daudz kam jāmainās Eiropas Savienības iekšējā struktūrā. Jums šķiet, ka kontinenta iedzīvotāji aizvien vairāk ienīst eirobirokrātijas galvaspilsētu Briseli, ņemot vērā spiedošo kontroli pār visu valstu politiku un ikdienas dzīvi? Pat beļģi ienīst saimniekus, kuri uzkundzējušies viņu galvaspilsētā? Jums par daudz ko nav ne jausmas. Abi autori skaidro. Eiropas Komisijai nevis jāsniedz kaut kādas rekomendācijas valdībām par gāzes plūsmām no Krievijas vai tehnoloģiskajiem brīnumiem no Ķīnas, bet gan viss tas jāaizliedz. Jāaizliedz tā, lai pat muša nevarētu izspraukties cauri.
Tātad vajadzīga uz ārieni vērsta agresija un varas pāreja Briseles rokās, un nevienu neuztrauc, kā tur balso iedzīvotāji ar viņu dīvaino pieķeršanos alternatīvajām partijām.
Vai tad tas ir kas liels? Eiropa jau reiz bija tāds monstrs, lai arī vēl nebija vienota. Tas notika laikā, kad ASV sēdēja okeāna viņā krastā un pamazām audzēja IKP, līdz beidzot apsteidza eiropiešus. Toreiz visi mīļoja Ameriku un smaidīja par to, visi ienīda Eiropu par tās koloniālajiem kariem un rasistisko kontroli okupētajās teritorijās. Un vēl par daudz ko citu. Bet kā tad ASV un Atlantijas alianses ideja? Tur jau tā lieta – raksts ir domāts viņiem. Vārds vārdā: "Jā, kontinents būs tiešas sāncensības pozīcijā ar ASV", taču "Atlantijas alianse tik un tā var joprojām palikt liberāldemokrātisko vērtību un principi rietumu modeļa pamatā". Bet tādā aliansē – atkal atklātiem vārdiem – ASV var arī "vadīt no aizmugures". Lūk, kāds ir plāns tuvākajiem pāris gadu desmitiem…
