Nesen latviešu medijos parādījās satrauktas ziņas par kārtējo čūlu valsts veselības aprūpes sistēmā. Latvijā ir tikai divi unikāli un dārgi aparāti pēdējās cerības operācijas – invazīvās radioloģijas veikšanai. Tā ir vienīgā iespēja cilvēkiem ar vissmagāko insulta formu.
Nepareizās sistēmas ārsti
Izrādījās, ka viens aparāts stāv dīkā Gaiļezera slimnīcā. Iemesls ir banāls – trūkst kadru. Šajā gadījumā divu atbilstošās kvalifikācijas radiologu. Pareizāk sakot, it kā viņi ir – divi vajadzīgie speciālisti jau iesnieguši pietiekumus. Viens ir no Lietuvas, otrs – no Irānas. Taču neviens no viņiem neder. Nē, viņi labi tiek galā ar sarežģīto aparatūru, viņiem ir pieredze. Tikai latviešu valodu viņi neprot.
Te nu pilnā augumā kājās nostājas latviešu nācijas eksistenciālās varenības jautājums. Būt vai nebūt. Kā būt, kālab? Mūsu iemīļotais "lepni, taču nabagi" pārvēršas par "lepni, taču miruši". Protams, ne jau visi latvieši ir fanātiķi. Viņus neinteresē ārsta valodas kategorija, it īpaši, ja atlikušas tikai dažas sekundes, lai glābtu tavu dzīvību. Vai ne?
Šajā kontekstā atmiņā ataust viena filma par karu, kurā vācu ģenerālim pārlēja krievu gūstekņa asinis. Nabadziņš, viņš ļoti pārdzīvoja, līdz viņu beidzot nošāva, lai izbeigtu mokas.
Valoda vai dzīvība?
Nē, protams, bija tāds leģendārs latviešu izcelsmes amerikāņu doktors Aivars Slucis, kurš nekautrēdamies paziņoja, ka nespētu vienlīdz labi ārstēt latvieti un krievu. Jā, būs tādi pacienti, kuri labāk jutīsies, ja viņus ārstēs latviešu tautības ārsts. Taču ne tad, ja runa ir par letāla iznākuma risku, ja prasmīgākais ārsts slikti pārvalda valsts valodu, bet sliktāks ārsts (jauns cilvēks, nesenais augstskolas absolvents vai rezidents) teicami runā latviešu valodā un dzied korī.
Bet slimnīca cer, ka dažām specialitātēm, piemēram, invāzijas radiologiem, varētu izdarīt izņēmumu un atļaut strādāt Latvijā ārstiem, kuri lieliski runā angliski. Lai nu paliek tā krievu valoda.
Dziesmām radīta valoda
Nupat mēs runājām par medicīnu. Taču ir arī milzums citu nozaru, kuru pārstāvji ceļ trauksmi un pieprasa ļaut strādāt Latvijā speciālistiem bez valsts valodas zināšanām. Runa ir par profesoriem no ārzemēm, bez kuriem mūsu izglītības līmenis nav tāds, kā vajadzētu. Augstākā posma vadītāji. Celtnieki un pārdevēji. Inženierzinātņu pārstāvji.
Dažkārt prātā ienāk šausmīga doma par to, ka Latvijā noveco ne tikai ārsti un skolotāji, bet arī inženieri. Pats bēdīgākais: noveco arī tas, ko viņi konstruēja un būvēja padomju laikos. Tagad klīst runas, ka tālaika ceļiem un tiltiem, dzīvojamām ēkām pienāk beigas. Kas tās konstruēs un cels no jauna, ja pēdējo gadu desmitu laikā Latvijas prioritāte bija cīņa ar PSRS mantojumu gan sociālajā jomā, gan rūpniecībā? Vecā kadru sagatavošanas sistēma ir sagrauda. Garlaicīgo inženieru un zinātnisko darbinieku vietā jautri stājušies dažādu rangu un krāsu profesionālie latvieši, pārsvarā – kultūras darbinieki un ierēdņi.
Latviešu valoda ir skaista, melodiska, it kā ar nodomu domāta dziesmām. Visu cieņu. Taču vai valodu iespējams uzskatīt par pašpietiekamu, ja nav iespējams tajā nodrošināt saziņu visās iespējamās cilvēka darbības sfērās?
Rodas paradoksāla situācija. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā sūkstījās par to, ka latviešiem nav tehniskās latviešu valodas – visa dokumentācija un zinātniski tehniskā literatūra bija krievu valodā. Kas ir mainījies? Tagad tehniskās nozares un zinātne ir apgādāti ar latviešu terminoloģiju un dokumentāciju. Taču aizvien mazāk kļūst cilvēku, kas to lieto. Titulētās nācijas pārstāvji izvēlas radošas, pacilātas profesijas. Taču kas var būt pacilājošāks par dzīvības glābšanu?
Noslēgumā – par patīkamo
Pagaidām Gaiļezera slimnīcā noticis šis un tas patīkams. Šeit darbu sākusi kapela. Simbolisks notikums. Pirmkārt, ņemot vērā personāla trūkumu, lūgšana var kļūt par vienīgo izeju. Otrkārt, ar Dievu var sarunāties jebkurā valodā, vienalga, kāds būtu tās statuss Latvijā.
Kapelas iesvētīšanā piedalījās katoļu, pareizticīgo, luterāņu un baptistu bīskapi.
