Tādu latviešu nav daudz, tāpēc krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji tos vērtē īpaši augstu – reta parādība. Diemžēl parasti brīnišķīgais un "labais" latvietis nenoturas ilgi. Vienā brīdī uzkliegs kaķim "škic".
Nesen pārsteigumu sagādāja savos slēdzienos parasti nosvērtā politoloģe Ilze Ostrovska. Lūk, ko viņa paziņoja: "Visu laiku mani burtiski tracina žurnālisti, kuri noTV ekrāna nebeidz gadiem - desmit un vairāk - runāt latviski ar akcentu. Politkorekti klusēju. Tagad izrādās, ka tas ir tāpēc, ka viņi ir lētāki. Neticu. Bet akcents TV ir latviešu valodas noniecināšana. Ar visam esošajām sekām," uzrakstīja politoloģe savā Twitter.
Lūk, kā. Mēs centāmies, mācījāmies valodu. Bet latviešu inteliģencei joprojām ir par maz. Skaidrs taču: ja tu neesi piedzimis latviešu ģimenē, runāt valsts valodā bez akcenta ir gandrīz neiespējami. Tiesa, stāsta, ka akcents ātrāk pazudīs, ja trenē izrunu, turot mutē oļus no Daugavas krastiem vai izskalojot muti ar Kurzemes pļavu zāļu tēju. Mēģināju, nepalīdz.
Lai nu būtu kā būdams, daži citi latvieši sāka diskusiju pēc politoloģes publikācijas. Dzintra Simpsone uzrakstīja, ka viņu vienmēr esot patīkami pārsteidzis, ka Anglijā vietējie netiecas labot iebraucēju izrunu, kuri cenšas runāt angliski, bet gan izturas pret viņiem ar pacietību un cieņu.
Savukārt lietotājs Ingmārs Rancāns pamatoti norādīja, ka tiem, kas mācās latviešu valodu, politoloģes viedoklis skan visnotaļ neiedvesmojoši. Viņš drīzāk ir par to, lai cilvēkiem ir drosme runāt, nevis klusēt, gaidot, kad akcents pats par sevi mistiskā veidā pazudīs.
Interesanti, ka 30 neatkarības gadu laikā es, šķiet, pirmo reizi izdzirdu, ka sabiedrībā pazīstama persona kritizē krievus par to, ka viņi runā valsts valodā ar akcentu. Laikam vienīgi Nacionālās apvienības locekļi savulaik kritizēja par to valsts prezidentu Raimondu Vējoni, kura māte, kā zināms, ir krievu sieviete no Pleskavas.
Likās, ka sabiedrībā, tieši pretēji, iecietīgi attiecas pret cilvēkiem, kuri cenšas runāt latviski. Kā, piemēram, alus darītavas "Aldaris" bijušais vadītājs Vitālijs Gavrilovs, kurš vienmēr labprāt uzstājās publiskos pasākumos, taču no viņa akcenta pat krievi viebās.
Ostrovska runāja par televīziju. Bet tā taču ir tribīne, no kuras augstumiem var paziņot, ka mums ir demokrātiska valsts, kur cilvēkus neiedala pēc ādas krāsas vai akcenta. Ka mūsu sabiedrība ir daudzveidīga un šī daudzveidība ir visos veidos apsveicama.
Manuprāt, attīstītā sabiedrībā tādas lietas tiek visiem spēkiem izceltas. Tikai ne mūsējā. Atceros, pirms kādiem diviem gadiem daudzus vietējos krievus aizskāra tas, ka pēc Nacionālā mākslas muzeja restaurācijas no ekspozīcijas tika izņemtas visas krievu mākslinieku gleznas, kuru vārdi ir saistīti ar Latviju. Varbūt arī pie tā vainojams kaut kāds nepareizs "akcents", ar kuru viņi gleznojuši savus darbus un kas disonē ar latviešu mākslinieku gleznu valodu.
Te nu mēs nonākam pie secinājuma, ka pienācis nopietnu lēmumu laiks. Saprotiet, politoloģe Ostrovska paziņoja, ka akcents viņai nepatīk ne jau spīta dēļ, - viņai ir žēl latviešu valodu, tās nākotni, vienīgo valsts valodu šajā zemē.
Protams, visefektīvākais pasākums tīras un skaidras latviešu valodas saglabāšanai, – aizliegt krievvalodīgajiem runāt latviski. Vispirms – televīzijā un radio, Saeimā un valdībā, veikalos un citās sabiedriskās vietās.
Mani vienmēr ir pārsteidzis tās pašas Nacionālās apvienības viedoklis, kura pieprasa, lai visi krievi sāktu runāt latviski vai pat pārtaptu par latviešiem. Vai jūs vispārt aptverat, kas notiks ar latviešu mēli? Kā to sakropļos cittautieši?
Vienīgā iespēja saglabāt latviešu valodu tās pirmatnējā izskatā – ieviest Latvijā reālu divvalodību. Principā, tā jau pastāv. Latvietis runā ar krievu latviski. Krievs ar latvieti – krieviski. Abi viens otru saprot. Un valoda paliek pareiza, tīra un skanīga kā strautiņš. Skaisti.
