Patrioti ir gluži kā cilvēki. Kā cilvēki viņi ir vientuļi. Taču cilvēki nav tik cietsirdīgi. Ko lai dara: patriotam jābūt konsekventam un jāprasa no valsts debesu sodība pār viņa (tātad arī valsts) ienaidnieku galvām. Patriotu vidū ir slavas tīkotāji. Viņi gaismā nāk tikai lielo un mazo uzvaru dienās, vienmēr ir gatavi uzsvērt: tas ir arī mans darbs, tam arī es esmu pielicis savu roku, arī es esmu malacis, ko jūs klusējat – kur ir pateicība?
Ir citādi patrioti. Viņi vienmēr ir tur, kur ir sāpes, tur, kur sirdsapziņa. Kaut kur kaut kas nav kārtībā, un, lūk, patriots jau viknē burtus, jau ķeras pie sirds, pārdzīvo. Es tak jums teicu, es jau sen visu zināju, es sen raizējos. Jūs esat nožēlojami ļaudis, bet mana persona nevar paiet garām, es pārdzīvoju visvairāk. Īsāk sakot, tā arī var izcelties. Un pat izplest spārnus pār citiem, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Ziņu, par ko būs runa, pirmie nepamanīs, jo tā būs par otrajiem. Ir Latvijā īstens patriots – Jānis Dombrava, nācijas sirdsapziņa. Stiprs kā nenobriedis vīns, gudrs, kā veca sula. Trāpās viņam visādas nelabas ziņas, un viņš sāk rūgt. Dažkārt tik ļoti, ka ir grūti saprast izteikto mērķu un ideju skaidrību. Bet tas ir tad, ja uz visu raugās virspusīgi.
Patriots ir nobēdājies par demogrāfiju un uzrakstījis dusmu pilnu rakstu neilgi pirms Eiropas vēlēšanām par visādiem tur sociālistiem, populistiem, skandālistiem un citiem "-istiem". Latvijas lauki, sak, kopš brīža, kad es no turienes aizbraucu, stāv tukši. Tukšas saimniecības, tukšas rūpnīcas, tukšas acis. Latvijas iedzīvotāji strauji izmirst, savukārt biedrs Nils Ušakovs, sak, nevēlas ar to visu ķēpāties.
Daudzi, protams, uzreiz sāka vaicāt, kāds tam sakars ar Ušakovu. Nu kā kāds, kam tad vēl? Kaķene pametusi kaķēnus? Jūsu Nils vainīgs. Zaķīti pametusi saimniece? Kurš vainīgs? Domājiet! Citi uzreiz uzstāja, sak, nevienam citam, tikai patriotiem ir jānoņemas ar šo problēmu. Nu, vai vismaz jāpārguļ ar to. Un jādod kaut kāds risinājums.
Muļķi, viņi nezina, ka patrioti jau sen rīkojas pēc no jauna atsākta plāna. Pirmie centieni nedzina asnus, sāksim no sākuma. Atkal viņš piedāvā aizliegt Georga lentīti. Jo tas viss ir mēģinājumi, simboli, krievu šovinisms, Latvijas valsts skeletu noārdošās baktērijas, un tur vairs nebūs tālu līdz iekšējam vai atklātam lūzumam.
Stop, stop, pavaicās cilvēks: kāds sakars dzimstībai un 9. maija atribūtikai? Kādā purvā jūs esat iebriduši? Kāds te sakars? Nu, noteikti ne dzimumsakars. Nē, mēs – Latvijas patrioti – arī paši to nesaskatījām uzreiz. Taču gribējās dikti, un viss sanāca. Paskatieties: tas, kurš velk virsū šo simbolu, asociē sevi ar krievu pasauli. Tātad, ne ar Latvijas globusu. Līdz ar to, viņam ir nospļauties par valsti un tās problēmām.
Tā lentīte tikai no attāluma šķiet nevainīga. Patiesībā ar to ir cieši saistītas dzīvei svarīgas, sevišķi reprodukcijas ziņā, valsts iestādes. Visievainojamākās un visneaizsargātākās. Un tikai saplēšot šīs saites, un labi iesildoties, var sākt pa īstam apaugļot. Sākumā pilsoņu prātus, pēc tam arī pašus pilsoņus. Un tur, skat, arī demogrāfijas jautājums kaut kā pats par sevi atrisināsies. Galvenais, lai būtu ko nokratīt.
