Mana kolēģe, žurnāliste Nataša Ļebedeva šajās maija dienās pie krūtīm nēsā lielu banti Georga lentes krāsās. Pavaicāju: Nataša, vai tu nejūti kaut kādus naida fluīdus no apkārtējās pasaules, nosodījuma nelabas enerģētikas caurvēju, nedzirdi šņākšanu aiz muguras? Nē, saka Nataša. Gluži otrādi, šodien, 9. maijā, aizmirsu maisiņu transportā, mani pasauca atpakaļ, — kundze, jūsu maisiņš. Un vēl Natašai vējš aizpūta prom gaisa baloniņu ar 9. maija simboliku, un viens onkulis, latvietis, pat metās tam pakaļ. Tiesa, nenoķēra vis.
Kas tas ir — patriotisms Latvijā
Nataša nav svētā, taču viņa ir viena no tiem, kuri par 500% ir pārliecināti, — viņiem ir taisnība. Laikam jau no tādiem negatīvs atsprāgst nost kā zirņi no sienas. Nē, saprotiet mani pareizi, es arī nešaubos par to, ka cilvēkiem, kuri uzskata par savu pienākumu 9. maijā atsaukt atmiņā savu vectēvu varoņdarbus, uz to ir vēsturiskas un ētiskas tiesības. Pats esmu tāds pats. Taču nēsāt lentīti kautrējos. Negribas sajust vēl vairāk negatīvu emociju.
Protams, tas nav pareizi. Piemēram, pie mums Latvijā daudzi latvieši uzskata par labu toni piesiet pie atpakaļskata spoguļa mašīnā sarkanbaltsarkano lentīti vai piespraust to pie krūtīm. It kā jau laba lieta. Ja vien patriotismu vispār var nosaukt par lietu (daudziem Latvijā tas ir labi apmaksāts darbs), pie tam vēl par labu. Nu, cilvēks lepojas ar savu dzimteni, novēl tai laimi un uzplaukumu — lai jau ņem karogu rokās, piesien mašīnā, pie atloka, velt karogkātā pie mājām. Taču man nez kāpēc, ieraugot tādu lentīti, šķiet, ka tā ir vērsta pret mani personīgi. Piedodiet, taču man tas ir nepatīkami.
Var jau būt, ka man nav taisnība, varbūt tā visa ir Kremļa propaganda. Taču diemžēl šīs emocijas nav importētas. Simtprocentīgs latviešu ražojums. Taisīts ar mūsu politiķu tokām, kuri pie tā sēdējuši gandrīz 30 gadus un guvuši tīri labus panākumus. Taisīts ne uz gadu simteņiem, bet uz ilgu laiku gan. Par nelaimi, vēl ne vienai paaudzei nāksies nest skaustā šo nepatikas un atsvešinātības nastu.
Lentīte "pret" un lentīte" par"
Nezinu. Man šķiet, ka Natašas Ļebedevas lentīte ir īsti vietā. Tā nav "pret", tā ir "par" — par atmiņu, par godprātību, par pašcieņu, par vienlīdzīgām tiesībām, arī par tiesībām uz balsi, tiesībām uz atmiņu, tiesībām mīlēt to, kas tev dārgs.
Var jau būt, ka lielākajai daļai titulētās nācijas pārstāvju sarkanbaltsarkanā lentīte ir "par" — par brīvību, par uzplaukumu, par latviešu valodu, par latviešu nācijas pastāvēšanu gadu simteņos.
Un tomēr, piedodiet manu paranoju, visi pēdējie gadu desmiti Latvijas politikā un tās nesenā kulminācija — krievu izglītības likvidācija ar mērķi asimilēt krievvalodīgos, ir pierādījuši: krievu, tostarp arī mana dzīve Latvijā apdraud latviešu mūžīgo pastāvēšanu uz šīs planētas. Tāpēc, redzot mūsu karoga lentītes krāsas, es jūtu — tā nav "par", tā ir "pret". Pie tam pret mani personīgi.
Jums šķiet, ka tā nav? 9. maijā pie pieminekļa Atbrīvotājiem es skatījos, kā pa ielām ap Uzvaras parku riņķoja automašīnu bariņi ar logos demonstratīvi izkārtiem latviešu karogiem un jauniem pušiem iekšā. Viss ir kārtībā. uz to viņiem ir tiesības. Viņi dzīvo savā valstī. Tomēr ne nu jebkuras šaubas būtu nevietā. Tie karogi 9. maijā pie pieminekļa Atbrīvotājiem ir pret, nevis par.
