RĪGA, 30. aprīlis — Sputnik. Upju un jūras ūdenī esošās farmaceitisko preparātu paliekas var nopietni ietekmēt dzīvnieku paradumus, raksta The Anlantic.
Pa ceļam no okeāna lašu mazuļi pārvēršas par pieaugušām zivīm, zobainām, kuprainām, ar spēcīgiem žokļiem. Pēc tam viņi dodas savā slavenajā ceļojumā uz vietu, kur nākuši pasaulē, pret straumi, pāri aizsprostiem.
Lašu migrācija ir īsta spīta demonstrācija, taču tai ir daudz lielāka nozīme – tā nav tikai pārsteidzoša aina vien. Zivs dzīves cikla posmā tā vienu reizi pārnes uzturvielas no saldūdens uz okeānu un atpakaļ, uz ielejām, mežiem un kalnu ezeriem. Ceļā lašus ēd vilki, lapsas, ērgļi, ūdri un mušas, lāči izēd iekšas un izmet liemeņus. Klusā okeāna ziemeļrietumos skujkoku meži ir nomēsloti ar lašiem: pēc koku gadu gredzeniem var novērtēt, kad bijuši zivīm bagāti vai nabagi gadi. Gandrīz ceturto daļu slāpekļa, kas nepieciešams upju krastos augošajiem kokiem, tie var saņemt no lašu atliekām. Zivis, kam izdodas atgriezties dzimtenē, atstāj pēcnācējus un drīz vien iet bojā. Viņu pūstošie liemeņi baro ūdenszāles, kurās slēpjas lašu mazuļi.
Taču mūsdienās mikroskopiska migrācija, kas apvieno cilvēku un dzīvnieku dzīves, var izjaukt lašu dzīves ciklu.
Farmaceitiskie līdzekļi no mūsu organisma, mājām un fabrikām nokļūst ūdenī un uzkrājas zivju, vaboļu, molusku, vēžveidīgo, putnu un zīdītāju organismos. Visbīstamākās ir upes, kuru krastos ir farmaceitiskie uzņēmumi, slimnīcas un veca kanalizācijas infrastruktūra. Taču zāļu pēdas atrastas arī tālākajos rajonos, pat Antarktīdā.
Upēs atrodamas daudzu zāļu pēdas: pretsēnīšu, pretmikrobu līdzekļi, antibakteriālie, pretsāpju preparāti, zāles bezmiega, neauglības un neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanai. Speciālisti vērtē: ja nekas nemainīsies, līdz 2050. gadam farmaceitisko preparātu daudzums saldūdenī pieaugs par divām trešdaļām. Melburnas apkaimē dzīvojošs pīļknābis var ik dienas saņemt vairāk nekā pusi pieaugušam cilvēkam paredzētas antidepresantu dozas.
Ir ļoti sarežģīti kontrolēt zāļu ietekmi uz dabu, taču toksikologi uzskata, ka ietekme uz faunu var sākties pat pavisam nelielas koncentrācijas apstākļos un atšķirties no ietekmes uz cilvēka organismu.
Daži simptomi konstatēti laboratorijas apstākļos: amfetamīni ietekmē ūdens kukaiņu attistību, antidepresanti bojā tintes zivju atmiņu un spēku mācīties, piespiež jūras un saldūdens gliemežus neturēties pie akmeņiem. Līdzekļi, kas paredzēti serotonīna līmeņa palielināšanai, liek krasta krabjiem izturēties riskanti, strazdu mātītes zaudē interesi par tēviņiem. Pēc antidepresanta devas garneles cenšas tuvoties gaismai – tas ir bīstami, jo lielākā daļa plēsoņu dodas medībās apgaismotās vietās.
Savukārt Atlantijas laša mazuļi, kuru organismā iekļūst populāri līdzekļi trauksmes sajūtas ārstēšanai, migrē divkārt ātrāk nekā citi. Tas ir bīstami, jo jaunās zivis var nokļūt jūrā pirms kļūt pieaugušas un pirms iestājas labvēlīgi laikapstākļi. Parasti mazuļi nesteidzas. Patiešām, tie bieži vien peld ar asti pa priekšu, it kā negribīgi.
Šķiet, zivīm ir savdabīgs "slēdzis", kas mudina tās atgriezties jūrā. Tas padara sarežģītāku izplatīto priekšstatu par migrāciju, kas pauž: dzīvniekus vada sezonālās pārmaiņas un fiziskā gatavība (šajā gadījumā – žaunu pielāgošanās sālsūdenim). Farmaceitiskais piesārņojums rāda – vajadzīga arī psiholoģiskā gatavība.
Esam jau apraduši ar to, ka cilvēki spēj mainīt nebrīvē dzīvojošu dzīvnieku psihi. Izrādās mēs, lai arī netīšām, spējam ietekmēt arī savvaļas dzīvniekus.
