Gribot negribot Baltijas valstis piedalās jauna ķīmiskā un bioloģiskā ieroča sintēzes procesā. Tā mobilie pārnēsātāji ir zivis – brētliņas, siļķes un laši. Cilvēki Baltijas reģionā un zivju produkcijas importētāju valstīs ir nopietni apdraudēti. Zinātnieki publicējuši pārskatu par katastrofālo situāciju ekoloģijas jomā Baltijas jūrā.
Latvijas Hidroelkoloģijas institūts ceļ trauksmi: brētliņas var sagādāt cilvēkiem baismīgu slimību, AIDS ķīmisko analogu. Jūras organismi gan pakāpeniski atbrīvojas no insekticīda DDT, kas tika plaši pielietots lauksaimniecībā PSRS laikā, taču Baltijas zivju organismā aug bīstamā polihlorbifenila (PHB) saturs.
Šī viela jau sen tiek izmantota ugunsbīstamības mazināšanai rūpniecībā (ar to apstrādā mēbeles, elektronisko produkciju), taču galu galā aptuveni 80% saražotā PHB nokļūst apkārtējā vidē un ūdenī. Nokļūstot cilvēka organismā līdz ar pārtikas produktiem, polihlorbifenils būtiski vājina imunitāti, kavē apaugļošanās procesu sievietes organismā, veicina psihisku slimību parādīšanos, turklāt PHB ir kancerogēna viela. Iespējami smagi iekšējo orgānu bojājumi. "Ķīmisko AIDS" var izraisīt brētliņu, siļķu un laša lietošana uzturā.
Jāpiebilst, ka Latvijas zinātnieki konstatējuši: zivis Baltijas jūrā satur dzīvsudrabu un citus smagos metālus un dioksīnu (ķīmiskās rūpniecības produktus).
Patstāvības porcija
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ģeogrāfiskais stāvoklis – līdzās esošā jūra – objektīvi veicina kuģubūves, zvejniecības, naftas pārstrādes attīstību. Smagajā rūpniecībā pārsvaru guvusi mašīnbūve (jūras kuģi, elektrisko vilcienu vagoni), elektrotehnikas ražošana. Taču paradoksāli ir tas, ka apkārtējās vides ķīmiskās saindēšanas problēma radusies Baltijas valstu neatkarības iegūšanas rezultātā. Acīmredzot, mazliet pārspīlēts brīvības un bezatbildības līmenis, kura sekas – polihlorbifenils un dioksīns Baltijas zivīs.
Spēcīgais mutagēns – dioksīns – apkārtējā vidē nokļūst līdz ar rūpnieciskās hlororganiskās sintēzes, tās produkcijas pārstrādes un izmantošanas atkritumiem, organisko vielu hlorēšanas procesu augstās temperatūras apstākļos rezultātā. Anomāli toksiskās vielas nodrošina fiziskās un ķīmiskās īpatnības – dioksīni nesabrūk skābju un oksidētāju iedarbības rezultātā, tos neietekmē sārmi, tie nešķīst ūdenī, uz tiem neiedarbojas termiskā apstrāde. Dioksīna pussabrukšanas periods cilvēka organismā – aptuveni 10 gadi. Tā nav nejaušība, ka Baltijas valstīs būtiski "jaunākas" kļuvušas "vecīšu" slimības – hipertonija un diabēts. Draudu saraksts nebūt nav izsmelts.
Sadzīves, rūpniecības un lauksaimniecības atkritumi nonāk Baltijas jūrā. Šī iemesla dēļ plašumā plešas "mirušās zonas", ko pamet gandrīz visi dzīvnieku valsts pārstāvji. Šo zonu kopējā platība Baltijas jūrā sasniegusi 70 tūkstošus kvadrātkilometru, un tās turpina izplatīties.
Otrā pasaules kara atbalsis
Situāciju pasliktina globālā problēma – Baltijas jūrā esošie Otrā pasaules kara laiku ķīmiskie ieroči un to radītais piesārņojums.
Simtiem tūkstošu lādiņu, desmitiem tūkstošu tonnu indīgo vielu, ko sabiedrotie (pārsvarā – briti) nogremdēja jūras dzīlēs ir bumba ar laika degli, kas var jebkurā brīdī iniciēt reģionālu apokalipsi. Metāls jūras ūdenī sabrūk, un indīgās ķimikālijas apdraud visas dzīvās būtnes šajā reģionā.
Jau vairāk nekā 70 gadus munīcija guļ 70-120 metru dziļumā. Aviācijas bumbu caurejošās korozijas periods – 80 gadi, artilērijas lādiņu un mīnu – līdz 150 gadi. Iprīta proporcija Baltijas jūras dibenā sasniedz 80% no visa indīgo vielu apjoma. Speciālistu aplēses liecina, ka jūras ūdenī un nogulsnēs jau nonākuši aptuveni četri tūkstoši tonnu iprīta. Ķīmisko ieroču apglabājumu zonās jūras iemītnieku vidū daudz biežāk konstatētas slimības un ģenētiskie traucējumi. Masveida bojāeja ir mazticama, zivis spēj pielāgoties visam, taču cilvēkiem tāpēc vieglāk nepaliek.
Ķīmisko ieroču pēdas konstatētas Gdaņskas līcī un 70 jūdžu attālumā no Liepājas. Vairāk nekā citi rajoni riskam pakļautas Gotlandes un Bornholmas salas. Polijas Zinātņu akadēmijas Okeanoloģijas institūta pētījumi liecina, ka Gotlandes ieplakā atrodami aptuveni 8 tūkstoši tonnu bumbu un lādiņu, kas piesārņo apkārtējo vidi. Taču vēl joprojām nav noskaidrotas visas vietas, kur nogremdēta ķīmiskā munīcija.
Kāda ir izeja? Ņemot vērā visu jūrā sastopamā riska spektru, Latvijas zinātnieki iesaka gardēžiem pirkt neliela izmēra Baltijas lasi un siļķes, tātad zivis, kurās kaitīgo vielu saturs ir mazāks, un lietot zivis uzturā ne vairāk kā reizi mēnesī. Grūtniecēm ieteicams atturēties no brētliņām.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
